patīk noraudzīties.
Vienā mirklī izgaisa visas Džemmas šaubas par to, vai Kolins un Džīna ir pāris. Džemma nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņas sejas izteiksmi. Viņa taču ir dabūjusi darbu, tāpēc nav ne mazāko tiesību justies tik noskumušai, it kā būtu zudis pilnīgi viss. Tomēr viņa jutās tieši tā. Bija grūti sagaidīt, kad beigsies šīs šķietami bezgalīgās vakariņas. Brīdī, kad sāka pasniegt desertu, Džemma bija gatava izskriet no istabas. Kāda viņas dvēseles daļa vēlējās pateikt, ka Aila darbu nav dabūjusi, tādēļ viņai pietiek sevi pataisīt par muļķi.
Kad maltīte beidzot bija galā, Džemma grasījās palīdzēt galda novākšanā, bet misis Freizere, noraidījusi arī mājkalpotājas pūliņus, vērsās pie Ailas un Kērka ar lūgumu “palīdzēt”. Un pēc tam viņiem nācās paveikt visu darbu.
Džemma zināja, ka pēc galda nokopšanas un trauku nomazgāšanas Aila un Kērks būs nelāgā noskaņojumā. Viņai negribējās būt tur klāt. Ieraudzījusi Šeimusu, kurš ar gleznošanas piederumiem padusē gāja garām dzīvojamai istabai, Džemma aizsteidzās viņam līdzi. Viņš pavadīja Džemmu augšup pa kāpnēm uz Kolina istabu un atstāja vienu. Džemma priecājās, ka vairs nav jāpacieš saspringtā atmosfēra, kas valdīja lejasstāvā, taču arī gulēt negribējās. Tagad, beidzot palikusi viena, viņa sāka prātot, ko tad īsti nozīmē darbs šajā vietā. Viņa pat nebija nojautusi, cik ļoti patiesībā raizējas par savas disertācijas uzrakstīšanu. Tikai tagad, kad viss it kā atrisinājies, viņa to saprata.
“Šeit es dzīvošu divus gadus,” viņa domāja un pārģērbās pidžamā. Jo vairāk viņa uzzināja par veicamo darbu, par ģimeni un pilsētu, jo laimīgāka jutās. Un kopā ar Kolinu pavadītais laiks bija vienkārši lielisks! Kolins būs viņas draugs, un ar to jāpietiek.
Iedomājusies par to, ka rīt jau nakšņos viesu namiņā, kur apkārt būs visi interesantie vēsturiskie avoti, Džemma no prieka sāka dejot pa istabu. Nāksies lidot uz mājām, sakravāt mantas un tad atgriezties Virdžīnijā. Tas prasīs apmēram nedēļu laika, bet pēc tam varēs sākt darbu.
Viņa piespieda sevi izbeigt riņķošanu un iekārtojās gultā, tomēr aizmigt nespēja. Džemma izņēma no somas savu Kindle elektronisko grāmatu lasīšanas iekārtu un uzmeklēja Ljūku Konoru. Varbūt neliela deva daiļliteratūras palīdzēs iemigt. Viņa atrada Ljūka Konora pirmo grāmatu un nospieda taustiņu “Pirkt”, un apmēram pēc trīsdesmit sekundēm ekrānā parādījās teksts. Džemma sāka lasīt un līdz trijiem no rīta tā arī neizslēdza gaismu.
Bija jau rīts. Daudz vēlāks, nekā viņa paradusi celties, jo parasti jau sešos vai pusseptiņos viņa jau bija sporta zālē. Un tā katru dienu. Džemma zināja, ka vajadzētu doties lejā. Tomēr Aila un Kērks joprojām vēl bija šeit un tagad jau zināja, ka ir zaudējuši, bet vietu ieguvusi Džemma. Zaudējuma satriekti, viņi nebūs visai laipni.
– Džemma Renforda, – viņa skaļi sacīja, – tu esi gļēvule.
Kāpjot ārā no gultas, Džemma uzmeta skatienu savai elektroniskajai grāmatu lasīšanas ierīcei un Emīlijas Dikinsones melnbaltajam attēlam tajā. Viņa sajuta kārdinājumu piespiest vajadzīgo podziņu un turpināt lasīšanu. Tas, ka šis Ljūks Konors rakstīja romānus, kuru darbība norisinājās astoņpadsmitajā gadsimtā, Džemmai likās fascinējoši. Viņa nosprieda, ka patiešām vēlētos ar šo cilvēku iepazīties.
Viņa ātri apģērbās, pa āra kāpnēm devās lejup un pēc tam uz virtuvi. Tur bija saimniecības vadītāja Reičela, kuru Džemma bija satikusi jau iepriekšējās dienā. Tikai šoreiz viņai mugurā nebija uniformas. Viņa bija ģērbusies džinsos un teniskreklā, jauna un glīta, tumšiem matiem un acīm. Pēc izskata nekādā ziņā nevarētu noteikt, ka viņa strādā par mājsaimniecības vadītāju.
– Uzvarētāja! – Reičela sacīja, tiklīdz pamanīja Džemmu durvīs.
– Tā gan, – Džemma apstiprināja un apsēdās pie virtuves letes. – Vai vēl kāds ir piecēlies?
– Esi nobijusies no Ailas nešpetnās mēles, ja? – Reičela pavaicāja un no cepeškrāsns izņēma pilnu paplāti ar cepumiem.
– Briesmīgi nobijusies.
– Vari mierīgi atpūsties, jo misis Freizere abus šorīt jau aizveda projām. Aina nebija no patīkamajām.
– Tiešām? – Džemma no brīnumiem iepleta acis.
Reičela pieklusināja balsi. – Tā vien liekas, ka Aila un Kērks pagājušajā naktī nepiedienīgi uzvedušies.
Džemma iesmējās. – Varu iedomāties, ka tas misis Freizerei nudien nebija pa prātam.
– Lenijam patīk koķetēt. Vai viņš jau ir izmēģinājis spēkus ar tevi?
– Nekā tamlīdzīga.
– Ak jā, pareizi. Misis F tevi nodevusi Kolina aizsardzībā, vai ne? Leniju var ietekmēt tikai tad, ja uzstāj lielais brālis.
– Diezin vai šoreiz tā bija, – Džemma sacīja, bet jutās iepriecināta, to dzirdot. – Mēs ar Kolinu braucām uz pilsētu pusdienās, jo es nokavēju tās, ko pasniedza šeit. Vai drīkstu paņemt vienu cepumu?
– Nē. Man likts tevi sūtīt uz ēdamistabu, lai tu brokastotu kopā ar to, kas nu palicis no Freizeru ģimenes. Lenijs ar negodu tika aizraidīts atpakaļ uz Ričmondu. – Reičela pasmaidīja. – Droši vien paies trīs vai četras dienas, līdz māte viņam piedos. Un Šeimuss ir kopā ar saviem draugiem no skolas.
– Bet Kolins un Džīna?
– Kolins ir darbā. Viņa ir projām. Džīna uzrodas šeit, izdara kaut ko brīnišķīgu, metas virsū Kolinam un pēc tam atkal dodas savās advokātes gaitās.
Džemmai nācās apslēpt vilšanos, jo šie vārdi apstiprināja viņas aizdomas. Pēc tam viņa izbrīnīti paraudzījās uz Reičelu. – Izklausās, ka tev Džīna nepatīk.
Reičela uzlika uz pannas šķiņķa šķēli. – Viņa ir lieliska. Pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja man Prada rokassomiņu. Uz dzimšanas dienu dāvanā ceru saņemt Manolo apavu pāri. Viņa allaž ir jauka un taktiska un prot mani sasmīdināt. Neko sliktu nevaru par viņu sacīt.
– Bet…
Mājkalpotāja pagriezās, lai paraudzītos uz Džemmu. – Šķiet, Kolins domā, ka Džīna grasās pārcelties uz Edilīnu, piedzemdēt trīs bērneļus un dzīvot te kopā mūžam un laimīgi.
Džemma iedomājās par māju, ko nopirka Kolins, un par viņa vārdiem, ka draugi jau nodibinājuši ģimenes. Izskatījās, ka Reičelai taisnība. – Sievietēm mūsdienās skaitās moderni pamest karjeru un pārtapt par māmiņu un mājsaimnieci.
Reičela pavīpsnāja. – Tu ar Džīnu iepazinies. Vai tiešām tev liekas, ka Edilīna ir gana aizraujoša vieta tādai kā viņa?
Lai arī vēl neredzējusi sevišķi daudz Edilīnas jaukumu, Džemma tomēr noprata, ka Džīna ar savām augstpapēžu kurpēm un ārkārtīgi dārgajām drēbēm šeit neliekas iederīga. – Varbūt viņa varētu
