pirms tam, kad devos uz interviju. – Viņa gremdējās atmiņās. Sportiskie audzēkņi sarīkoja pārsteigumu, un tas izvērtās par patiešām jautru pasākumu. Puiši bija sarūpējuši asprātīgas dāvanas: sīciņus boksa cimdus un sporta krekliņu ar daļēji nogrieztu apakšējo malu. Viņi vienmēr bija Džemmu ķircinājuši, jo viņa allaž uz nodarbībām mēdza ģērbties lielās maisveida drānās, kas apslēpa auguma aprises. Kad apmēram stundu visi bija baudījuši jautrību, viens no augumā lielākajiem puišiem uzcēla Džemmu plecā un aiznesa atpakaļ uz viņas dzīvokli. Pārējie viņiem sekoja. Tā nu iznāca, ka Džemma atradās daudzu jaunu, spēcīgu un muskuļotu vīriešu ielenkumā, kuru kopējais svars droši vien bija vairāk nekā tonna. Šāda pieredze bija patiešām uzmundrinoša.
– Tad varam visu uzskatīt par nokārtotu, – misis Freizere paziņoja. – Visas mantas tiks atsūtītas šurp, un Džemmai nekur nebūs jābrauc.
– Es īsti nezinu… – Džemma mēģināja iebilst.
Misters Freizers paraudzījās uz sievu ar tādu skatienu, kas lika domāt, ka viņš ir par kaut ko apmulsis.
– Domāju, ka tas ir ideāls risinājums, – misis Freizere noteica, tad piecēlās un piegāja pie skapja, atvēra atvilktni un izņēma uz riņķīša savērtas atslēgas. Tās viņa sniedza Džemmai. – Te ir garāžas un viesu namiņa atslēgas. Ja tu man pateiksi visu nepieciešamo informāciju, es parūpēšos, lai tavas mantas tiek sasaiņotas un atgādātas šurp.
– Es nevaru šādi jums uzplīties, – Džemma atvairījās.
– Varu apliecināt, – misters Freizers paliecās uz viņas pusi, – ka mana sieva ir izcili prasmīga, kad nepieciešams parūpēties, lai lietas tiek iesaiņotas un atgādātas šurp. Anglija droši vien jau ir iztukšota pilnībā, tagad, kad viss ir atsūtīts uz mūsu mājām.
Džemmu plosīja pretrunīgas izjūtas. Viņai ļoti negribējās sagādāt kādam lieku darbu un izdevumus. Taču arī braukt projām nebija ne mazākās vēlēšanās. Viņa paskatījās uz atslēgām plaukstā. Tās bija uzvērtas uz Frazier Motors riņķīša, un Džemma tās turēja tik cieši, ka metāls iespiedās rokā. – Labi, – viņa galu galā piekāpās. – Ja reiz palieku šeit, man vajadzēs iegādāties dažus tualetes piederumus un…
– Kolins tevi aizvedīs, – misis Freizere steigšus izrīkoja. – Visu, kas tev nepieciešams. Kurp vien tev būs vajadzīgs, viņš tevi tur nogādās.
Misters Freizers domīgi paskatījās uz sievu, tad pievērsās dēlam. – Aizved Džemmu uz Viljamsburgu, un paņemiet viņai mašīnu.
– Viņai būs vajadzīgi arī kancelejas piederumi, – misis Freizere atgādināja.
– Dažādu krāsu pildspalvas jau nu noteikti, – Kolins piebilda, un viņa acīs uzdzirkstīja ķircinoši velniņi.
– Jā. Bet tagad dodieties ceļā, – misis Freizere teica. – Man šodien daudz darba, un jūs abi tikai traucēsiet.
Kolins pāri galdam paraudzījās uz Džemmu. – Izskatās, ka mēs te neesam vēlami.
Džemma pasmaidīja. Viņa ļoti labprāt pavadītu vēl vienu dienu kopā ar Kolinu!
Tiklīdz Kolins un Džemma bija izgājuši no ēdamistabas, Perigrins Freizers vērsās pie sievas. – Alij, – viņš lēnām sacīja, – kas īsti tev padomā? – Kad atbilde kavējās, viņš ar plaukstu pārvilka sejai. – Tā vien šķiet, ka pēdējā laikā es tev šo jautājumu uzdodu katru mīļu dienu.
Alija joprojām neko neteica, tikai sēdēja un lūkojās uz vīru ar tādu sejas izteiksmi, kas neko nespēja viņam paskaidrot.
– Es piekāpos tev par visiem tiem vecajiem papīriem un tagad studentei maksāju algu un uzturēšanās izdevumus. Mēs to bez bažām varam atļauties, bet tev ir padomā kaut kas saistībā ar mūsu vecāko dēlu, un man gribētos zināt, kas tieši.
Misis Freizere nopūtās. – Mēs esam precējušies jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Tev gan būtu jāzina, ko es vēlos vairāk par visu pasaulē.
– Atrast kādu cilvēku Anglijā, kurš apstiprinātu, ka esi lēdija? – Perigrins Freizers vaicāja, un balss skanēja kā īsta vilšanās simfonija. Viņam ļoti nepatika, ja sieva izrīkojas šādi, it kā sacītu, ka īsteni mīlošam vīram intuitīvi jābūt skaidrībā par viņas slēptākajām domām.
– Ja tu uzskati, ka visdziļākā un vispatiesākā mana vēlēšanās ir tikai šī, tu par mani nezini vispār neko.
Perigrins nepakļāvās vēlmei steigšus paraudzīties rokas pulkstenī, turklāt pieredze bija viņam iemācījusi, ka šāda rīcība izraisītu ķīviņu. Viņš vēlējās doties uz darbu, pabeigt pāris līgumu un pēc tam ar draugu uzspēlēt golfu. Ar doktoru Henriju Šovu. Tomēr viņam gribējās uzzināt, kas sievai īsti prātā, jo reizumis viņas gājieni radīja problēmas. Izņemot karsto vēlēšanos iecelt sevi grāfienes kārtā, visi pārējie viņas plāni saistījās ar vīru vai abu kopīgajiem bērniem. Lai gan jāteic, ne vienmēr viss izdevās, kā māte bija iecerējusi.
Kad viņu meita Ariela vidusskolā lēja gaužas asaras, jo viņai nebija daudz draugu, Alija kļuva par skolas karsējmeiteņu komandas sponsori. Viņa pat finansēja formas tērpu iegādi. Tikai bija viens noteikums – Ariela jāuzņem šajā komandā. Viss izdevās gluži labi. Kad Lenijs sešpadsmit gadu vecumā bija tik kautrīgs, ka nespēja pat uz dejām aiziet, Alija noorganizēja viņam iespēju vienu vasaru pavadīt Parīzē un apgūt baleta soļus. Savā mācību grupā viņš bija vienīgais heteroseksuālais dalībnieks. Un tas vairs nebija īpaši labi.
– Alij, – viņš pacietīgi iesāka, – es patiešām nezinu… – Piepeši viņš apklusa, jo bija atcerējies, ko sieva sacījusi reiz, pirms daudziem gadiem. Kad Kolinam bija apmēram četri gadi, viņa teica: “Domāju, ka viņš mums sagādās gudrus un skaistus mazbērnus.” Ņemot vērā puisēna vecumu, tie bija visai savādi vārdi, tālab palika atmiņā.
– Mazbērni, – viņš nočukstēja. Kad Alija viņam silti uzsmaidīja, bija skaidrs, ka tā ir pareizā atbilde. Tomēr viņš joprojām nesaprata. – Vai tu saki, ka tevi vairs pārāk neinteresē kļūšana par grāfieni?
– Protams, ka ne! Ja mana ģimene patiešām domā, ka esmu tik sekla, lai to vēlētos… – Likās, ka viņa nespēj atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu, cik slikti tas liek viņai justies.
Perigrins ērtāk iekārtojās krēslā. – Cik ilgi tu jau plāno šo… šo lietu? Un kas tieši tas ir?
– Kopš dienas, kad piedzima Eleonoras Šovas pirmais mazbērns, – Alija attrauca. Kā enerģijas lādiņu saņēmusi, viņa piecēlās kājās. – Katrai sievietei šajā pilsētā ir mazbērni! Bija skaidrs, ko viņa vēlējās pateikt. Ne jau katrai sievietei, bet gandrīz katrai, kurai ir pieauguši bērni, turklāt šīs sievietes nāca no septiņām pilsētas dibinātāju dzimtām. Un viņām bija mazbērni.
– Elijai Šovai jau ir trīs mazbērni. Un viņas jaunākā meita Sāra ir gaidībās! Viņa ir precējusies tikai dažus mēnešus. Tad vēl Helēna Konora. Dvīņi! Un viņas vedekla nosauca
