un viņa ieskatījās ekrānā. – Viņš man atgādināja, ka tevi jāsūta turp.
Džemma piecēlās no krēsla. – Tagad, kad Kērks un Aila ir projām, es labprāt brokastošu kopā ar misis un misteru Freizeriem. – Viņa apklusa un nopietni paraudzījās uz Reičelu. – Vai ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt par šiem cilvēkiem? Man te kādu laiku nāksies dzīvot.
– Viņi ir jauki. Varbūt mazliet izlutināti lielā naudas daudzuma dēļ, tomēr labi cilvēki. Turies tālāk no Lenija, ja vien nevēlies kļūt par iemeslu kārtējam ierobījumam viņa gultas galā. Un ļauj, lai Šeimuss tevi uzzīmē. Un, kad mājās atgriezīsies Perijs, neiemīlies viņā. Vecāki to nezina, bet viņa sirds vairs nav brīva.
– Un Kolins? – Džemma ar plaukstu pārvilka pār vēso marmora darba virsmu. Reičela neatbildēja, un Džemma paraudzījās uz viņu.
Mājkalpotāja nesmaidīja, tomēr acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas. – Kolins no visas kompānijas ir pats labākais. Tikai tev jāzina, ka viņš ir vienreizēji uzticīgs un…
– Un?
– Džīna uzskata viņu par savu īpašumu. Vai atceries, kā Šreks cīnījās ar pūķi, lai iegūtu princesi Fionu?
– Jā.
– Salīdzinājumā ar Džīnu pūķis ir tikai maigs un trausls tauriņš. Ja vien nevēlies cīnīties uz dzīvību un nāvi, turies no Kolina tālāk.
– Paldies! – Džemma pateicās un virzījās uz durvju pusi. – Un tas ārsts? Tristans? Vai tā viņu sauca?
Reičela tikai pavicināja ar roku kā atvairoties. – Par doktoru Trisu pat nav vērts domāt. Nepiepildāms sapnis. Kalns, kurā nemūžam neuzkāpt. Varēsi uzskatīt sevi par veiksminieci, ja viņš tevi uzaicinās uz satikšanos. Tomēr, ja gribēsi viņam atdot savu sirdi, tā tiks salauzta.
Džemmas sejā parādījās izbrīns. – Šķiet, ka šī ir varen neparasta pilsēta, – viņa nomurmināja un devās uz ēdamistabu.
Misters Freizers sēdēja galda galā un lasīja laikrakstu. – Īstajā laikā, – viņš sacīja, nepaskatīdamies uz Džemmu. – Esmu izbadējies.
– Atvainojiet, taču tā esmu tikai es, – Džemma noteica un apsēdās viņam blakus. – Ēdiena nav. Bet Reičela cep šķiņķi neliela dīķīša lielumā.
– Izklausās pareizi. – Misters Freizers nolika laikrakstu un uzsmaidīja viņai. – Pēc vakarvakara man nepieciešams paēst. Vai Reičela tevi iepazīstināja ar visām tenkām?
– Diezin vai Aila tiks aicināta atpakaļ.
Misters Freizers iesmējās. – Mana sieva uzskata, ka visas sievietes, kuras kaut vai tikai parunājas ar mūsu dēliem, viņus pavedina. Man tomēr jāatzīst, ka tikai Lenijs allaž saka “jā”. Ja viņš kaut reizi…
Džemma jau zināja, ko viņš grasās sacīt, un iejaucās: – Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi ar patiešām veselīgiem jauniem vīriešiem. Es varu tikt galā.
– Labi, – viņš noteica, tad pamanīja, ka nāk Reičela un nes pilnu paplāti ar dažādiem ēdieniem. – Tevi gaidīdams, es zaudēju desmit mārciņu svara.
– Jūs gluži labi pārdzīvotu arī divdesmit mārciņu zaudējumu, – Reičela nesatricināmi attrauca. – Kur tad misis F?
– Runā pa telefonu. Viņai bija jāpiezvana apmēram ducim draudzeņu, jāpastāsta par darbu, Džemmu un vēl arī par to, ko pēdējā meitene nodarīja Lenijam.
Reičela pašūpoja galvu. – Nekas nemainās. Vēlaties aveņu vai persiku ievārījumu? Nē. Pagaidiet. Jūs gribēsiet abus.
– Un kāpēc ne? Mums jānosvin Džemmas ierašanās.
– Derēs jebkurš iemesls, – Reičela noteica un devās atpakaļ uz virtuvi.
Kad misters Freizers un Džemma bija palikuši divatā, viņi sāka piepildīt savus šķīvjus.
– Kādu mašīnu tu vēlētos? – misters Freizers vaicāja.
– Duesenberg, – viņa aši atbildēja.
– Tā nu gan ir neparasta izvēle.
– Džemma, – sacīja misis Freizere, kura ienāca istabā un apsēdās pretējā galda galā. Papildu plāksnes bija noņemtas, un galds kļuvis īsāks. – Es tevi brīdinu, ka šajā ģimenē labāk nejokot par mašīnām, jo citādi tam vairs nebūs ne gala, ne malas. Tev neizdosies nākt klajā ar kaut ko tādu, kas viņus iedzītu strupceļā.
– Tas ir izaicinājums vēsturniecei. – Džemma paraudzījās uz misteru Freizeru. – Un kā būtu ar Duryea?
– Duryea Motor Wagon Company, – misters Freizers sacīja. – To dibināja Frenks un Čārlzs Dirē. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit trešajā gadā viņi radīja “dāmu faetonu” un pēc diviem gadiem uzvarēja Chicago Times-Herald ātrumsacīkstēs. Bet, ak vai… Sākās brāļu cīniņi. Bēdīgas beigas.
– Redzu, ka šajā jomā man laikam patiešām nāksies palikt zaudētājos, – Džemma atzina.
– Vai tu zināji, ka Šeimuss Freizers – tas, kurš te ieradās no Skotijas apmēram tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā – taisīja kravas ratus Džordža Vašingtona karaspēkam?
Džemmas acis no izbrīna kļuva gluži apaļas. – Patiešām? – Mūsu ģimenē vīriešu kaislīgā aizraušanās ar transporta līdzekļiem pāriet no paaudzes uz paaudzi. Mūsdienās viņu visdrīzāk nosauktu par mānijas pārņemtu un sūtītu pie speciālista ārstēties. Taču viņš gluži vienkārši radīja labākos kravas ratus, kādus cilvēki tolaik bija redzējuši.
– Tie bija pietiekami labi, lai palīdzētu gūt uzvaru karā pret ļoti nopietnu ienaidnieku, – Džemma noteica. – Varonis.
Misters Freizers paraudzījās uz Džemmu ar gandrīz mīlestības pilnu skatienu.
– Dieva dēļ, Grinij, – ieteicās misis Freizere. – Ļauj taču meitenei paēst! Jūs abi vēl gadiem ilgi varēsiet runāt par vēsturi. – Šie vārdi izklausījās nelaipni, tomēr viņas acīs vīdēja laimīgs mirdzums. – Pašlaik mums jāapspriež praktiskāki jautājumi. Džemmai jāpārceļas uz Edilīnu, tāpēc mums vajag izdomāt, kā atgādāt šurp viņas mantas.
– Es tev varētu aizdot pikapu. Tu aizbrauktu gan turp, gan atpakaļ, – misters Freizers ierosināja. – Taču laikam jau viss atkarīgs no tā, cik daudz mantu esi iecerējusi vest uz šejieni.
– Domāju, ka rīt no rīta ar lidmašīnu došos atpakaļ, – sacīja Džemma. – Un noīrēšu mašīnu ceļam uz šejieni. Mantu nebūs pārāk daudz.
– Pat grāmatu nebūs?
Visi paraudzījās uz Kolinu, kurš stāvēja
