ir tā, ka… – Džemma sacīja un lēnām iemalkoja vīnu. Viņa mēģināja pieņemt to, ko tagad redzēja skaidri, proti, Kolins un Džīna ir pāris. – Misis Freizerei patīk Aila.
– Es par to nebūtu tik pārliecināta. – Džīna ierunājās klusāk. – Nekad nevar skaidri zināt, ko Freizeri domā.
– Pat Kolins?
– Ar viņu ir visļaunāk. Es tev varētu pastāstīt tādas lietas! – Džīna sacīja. – Viņš pazīst daudzus cilvēkus. Ieklausās, ko viņi saka! Un viņam tie rūp. Bet pat tie, kuri uzskata Kolinu par savu labāko draugu, nezina, kas nomāc viņu pašu. Viņš neko neizpauž.
– Tas man būs jāpatur prātā, – Džemma noteica un atcerējās, kā Kolins bija izvairījies atbildēt uz personiskākiem jautājumiem, ko viņa uzdeva. Viņa pūlējās attapties no atklājuma, ka Kolins ir jau aizņemts.
– Par to neraizējies. Visi Freizeri glabā savus noslēpumus. Tagad tu varētu ielikt maizītes tajā groziņā un apklāt ar drānu. Paldies. Tu lieliski tiec galā ar šefpavāra palīdzes darbu. Tā, par ko mēs runājām?
– Par Freizeru noslēpumaino dabu.
– Jā, noslēpumaino. Tas nu patiešām ir ideāls vārds viņu raksturošanai. Lai nu kā, bet es gribēju pateikt, ka Alijas iecietība pret Ailas un Kērka nebeidzamo jūsmošanu vēl nepavisam nenozīmē, ka vienam no viņiem tiks piedāvāts darbs. Zinu, Kolins jau ir pateicis mātei, ka, viņaprāt, jānolīgst tevi. Un arī es pavisam noteikti balsoju par labu tev.
Tā vien šķita, ka Džīna tiek uzskatīta par ģimenes piederīgo.
– Vai tev nevajadzētu mani vispirms mazliet vairāk iepazīt?
Džīna pacēla roku ar apsaitēto pirkstu. – Es vienmēr esmu par cilvēkiem, kuri izglābj man dzīvību.
– Diezin vai tas, ko izdarīju, ir šādi nosaucams. Lai gan asiņu bija daudz, un cilvēka ķermenī to krājumi nav bezgalīgi. Kurš zina, kas varēja atgadīties?
– Piekrītu, – noteica Džīna un pacēla glāzi tostam. – Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Lai gan man vairāk patiktu, ja tu nebūtu tik piemīlīga.
– Kaut ko tādu man vēl neviens nav sacījis.
– Mīļā, ar dažām pabalinātām šķipsnām un piemērotu acu kosmētiku… – Džīna apklusa un domīgi nopētīja Džemmu.
– Kas?
– Gluži vienkārši iedomājos, ka pilsētā dzīvo kāds, kurš tev būtu ideāli piemērots. Tas arī viss. – Džīna nokāpa no augstā krēsla un piegāja pie plīts. Viņa bija apmēram puspēdu garāka nekā Džemma un ar augstpapēžu kurpēm kājās izskatījās kā tikko ieradusies no Parīzes modes skates. – Tu taču būsi ar mieru sarīvēt sieru, ja palūgšu. Vai ne? Pieņemu, ka man ir vēl desmit minūšu laika, un pēc tam Freizeri sāks pieprasīt ēdamo. Viņi ēd neiedomājami daudz un vislabprātāk vērša gaļu. Es teicu Kolinam…
– Ko tad tu man teici?
Abas sievietes pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņš bija noskalojies dušā, uzģērbis melnas platas bikses un baltu kreklu, ne tik pieguļošu, kāds bija iepriekšējais. Viņš izskatījās ļoti labi, un Džemmai bija grūti apspiest trīsas, kas pārskrēja augumam un dvēselei. Gara acīm viņa redzēja sevi stāvam uz pirkstgaliem un apvijam rokas vīrieša kaklam. Viņa varēja iztēloties, cik lieliski būtu piekļauties Kolina augumam.
– Man neizdosies pierunāt tevi uzlikt kaklasaiti? – Džīna jautāja, piegāja pie Kolina un apvija rokas viņam ap kaklu. Viņa gribēja noskūpstīt vīrieti uz lūpām, taču viņš aizgrieza galvu. Džīnas lūpas pieskārās viņa vaigam.
Džemma novērsās. “Nolādēts! Nolādēts! Dubultnolādēts!” viņa nodomāja. Viņa bija gluži tāda pati kā Aila, kura skatījās uz Freizeriem un gara acīm redzēja kāzu zvanus.
– Vai Džemma palīdz tev gatavot ēdienu, vai arī jūs abas te slēpjaties? – Kolins vaicāja.
– Slēpjamies, – Džemma un Džīna vienā balsī atteica.
– Nevar taču būt, ka tava māte patiešām vēlas nolīgt kādu no tiem abiem, – Džīna sacīja, kad Kolins atvirzījās no viņas un devās pie plīts.
– Ceru, ka ne. Kas tas ir? – viņš vaicāja, kad bija nostājies blakus Džemmai.
– Man nav ne jausmas, bet aromāts ir dievišķīgs, – viņa atbildēja un pakāpās soli tālāk. Kolins smaržoja pārāk labi, lai stāvētu viņam tik tuvu.
– Tā patiešām ir, – Kolins piekrita un pacēla vāciņu. – Vai tev ir karote?
– Te būs, – sacīja Džīna, kura stāvēja viņam otrā pusē.
– Tad te jūs esat! – no aizmugures atskanēja misis Freizeres balss. – Džīna, dārgā! Iedod man glāzi tā vīna! Kolin, ielej man arī mazliet tekilas.
Džemma stāvēja pie plīts un noraudzījās, kā Džīna un Kolins steidz izpildīt lūgumu. Viņa nespēja nedomāt, ka abi ir patiešām skaists pāris. Viņa – tik slaida, gara un daiļa. Viņš – tik muskuļots un vīrišķīgs.
Misis Freizere apsēdās uz augstā krēsla, vienā malkā iztukšoja tekilas porciju, ko viņai pasniedza Kolins, bet pēc tam izdzēra arī pusglāzi vīna. – Tā. Nu es jūtos labāk.
– Kas tad tevi noskaņojis uz dzeršanu? – Kolins vaicāja, saraucis uzacis.
– Šo sīkumu taču grūti nosaukt par dzeršanu. Patiesībā… – misis Freizere apklusa, izdzēra atlikušo vīnu un pastiepa glāzi, aicinot ieliet vēl.
– Kur tad visi palikuši? – vēlējās zināt misters Freizers un ienāca virtuvē. – Alij, vai tu grasies piedzerties? Bez manis? Kolin! Ātri iedod man alkoholu!
Kolins paķēra glāzīti un ielēja tēvam tekilu. Pēc sekundes misters Freizers jau bija to iztukšojis un sabruka uz krēsla līdzās sievai. – Alij, palīdzi man! Ja tu nolīgsi kādu no tiem diviem, es no tevis šķiršos.
– Ja es būtu pietiekami stulba, lai pieņemtu darbā vienu no viņiem, es tev ļautu to darīt.
Džemma, kura stāvēja mazliet tālāk no pārējiem, strauji ievilka elpu.
– Tad darbu dabūs Džemma? – Kolins vaicāja. Viņš stāvēja blakus Džīnai un rokā turēja tekilas pudeli.
– Protams. – Misis Freizere paraudzījās uz dēlu un pēc tam uz Džemmu. – Man jau no paša sākuma nebija ne mazāko šaubu. Es redzēju, kā tu skatījies uz tiem vecajiem dokumentiem. Man pat likās, ka tev tūlīt būs orgasms.
– Māt! – Kolins teica, bet Džīna smējās.
Misis Freizere turpināja skatīties uz Džemmu. – Tu pat iedomāties
