Vēlmju akmens. Džūda Devero
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Vēlmju akmens - Džūda Devero страница 12
Kolins tik spēji iesmējās, ka teju aizrijās ar savu sviestmaizi. – Tu patiešām klausies, vai ne?
– Pilsētas mājaslapā izlasīju par to fermu un vēlos uzzināt vairāk. Tā ir tā pati ferma, ja?
– Jā, – viņš atbildēja. – Liekas, tu jau zini, ka Merlina ferma…
– Ir celta tūkstoš seši simti septiņdesmit ceturtajā gadā, vai ne?
Kolins apbrīnā pašūpoja galvu par viņas zināšanām. – Man ir tāda sajūta, ka tu varētu pateikt, kurš tolaik bija Anglijas karalis un kas tobrīd notika pasaulē.
Viņa patiešām varēja, tikai nebija sevišķi ieinteresēta to darīt. – Tās gleznas sacēla vētru vēsturnieku aprindās. Protams, ka es par tām esmu dzirdējusi. Tās pieder Merlina fermas īpašniecei… Es neatceros viņas vārdu.
– Sāra Šova. Mana māsīca. Viņa apprecējās ar detektīvu, kurš tās gleznas atrada. Tās bija noglabātas vecajā mājā kādā slepenā telpā. Tev būs tā jāapskata. Telpa aiz kamīna bija izbūvēta patiešām atjautīgi.
Džemmas skatiens kļuva gaišāks, tomēr viņa neko nesacīja, tikai ļāva Kolinam runāt.
– Lai nu kā, – viņš turpināja, – Maiks un Sāra joprojām dzīvo Fortloderdeilā. Tur viņi uzturēsies līdz brīdim, kamēr Maiks atvaļināsies no dienesta. Tas notiks apmēram pēc diviem gadiem. Tad viņi atgriezīsies te un apmetīsies uz pastāvīgu dzīvi.
– Gleznas… – Džemma mudināja.
– O, jā. Tās apmēram tūkstoš septiņsimtajā gadā bija radījis kāds mūsu sencis…
– Čārlzs Alberts Jeitss, – Džemma sacīja.
– Nešaubos, ka tev taisnība, – Kolins piekrita. – Džosija – tā sieviete, kurai pieder Edilīnas muiža – domā, ka tās gleznojusi sieviete. Viņa…
– Oho! – Džemma izsaucās, un viņas acis no brīnumiem iepletās. – Sieviete tūkstoš septiņi simti deviņdesmit devītajā gadā ieradās lejup pa Sanhuanriveru un gleznās iemūžināja floru un faunu? Cik neparasts atklājums!
Kolins iesmējās, tomēr viņu patīkami pārsteidza Džemmas lieliskā atmiņa un zināšanas. – Tev noteikti jāiepazīstas ar Džosiju un Sāru!
Kolins ēda atlikušo sviestmaizi un raudzījās uz Džemmu. Viņš redzēja, ka meitene domā par gleznām un iespēju, ka tās radījusi sieviete. Kolins gan negrasījās to sacīt, tomēr bija ārkārtīgi iepriecināts, ka viņa nevaicāja, kāda ir gleznu vērtība. Gleznu atrašana kļuva par starptautiski nozīmīgu notikumu, kuru atspoguļoja BBC un arī Parīzē. Kādu laiku pilsētu pārplūdināja tūristu pūļi. Tika uzdoti jautājumi. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem apmeklētāji galvenokārt vaicāja par naudu. Kolins bija jau tik ļoti noguris no šiem jautājumiem, ka tikai atrūca: – Miljoni. – Un atstāja viesus savas vietnieces Rojas ziņā.
Izskatījās, ka Džemmu vismazāk interesē atraduma finansiālā puse, un Kolinam tas ļoti patika.
– Un Sāra ir Elijas meita? – Džemma apēda savu sviestmaizi. – Un “tavs iemīļotais vīriņš”, kurš viņai palīdzēja?
– Pētniecības darbā tev noteikti būs lieliski panākumi! – Kolins sacīja. – Jā, Sāra ir Elijas meita, un misters Langs uzrauga Merlina fermu. Tagad viņam ir krietni pāri astoņdesmit, un mēs par viņu rūpējamies. Kad šurp atbrauc Sāra un Maiks, večuks pārceļas uz māju, ko viņi pārbūvēja un iekārtoja īpaši viņa vajadzībām. – Kolins negrasījās Džemmai stāstīt par mistera Langa nebeidzamajām žēlabām saistībā ar tūristiem un sūdzībām, ka viņam tagad jādzīvo citur, nevis vecajā mājā, ko viņš uzskatīja par savu.
Džemma gribēja pavaicāt, ko Elija bija domājusi ar vārdiem “kluba kundzītes viņu atkal sākušas vajāt”, bet nosprieda, ka ir uzdevusi jau pietiekami daudz jautājumu.
Viņa piecēlās. – Vai neiebilsti, ja izstaigāšu tavu māju un paskatīšos?
– Laipni lūdzu! – Kolins jutās patiešām iepriecināts, ka viņai šeit tik ļoti patīk.
Dodoties uz priekšu pa gaiteni, Džemma ieskatījās trijās guļamistabās un divās vannas istabās. No saimnieka apartamentiem varēja iziet tieši uz dārzu. Viņa atslēdza durvis un izgāja ārā. Džemma nebija liela augu pārzinātāja, bet būtu gatava saderēt pat uz naudu, ka atsevišķi koki te nav gluži parasti, kādus iespējams iegādāties vietējā veikalā. Nē, šī vieta līdzinājās miniatūram botāniskajam dārzam. Lai to apskatītu, cilvēki būtu gatavi pat samaksāt.
Kad Džemma iedomājās par visu, ko redzējusi šajā pilsētiņā, par šo vīrieti, viņa ģimeni un tagad arī māju, viņu pārņēma ilgas. Kopš tēva nāves Džemma nekur īsti nebija jutusies kā mājās. Būt piederīgai kaut kur, būt cieši saistītai ar kādu – tās bija Džemmas karstākās alkas.
“Kā tas būtu – izaugt pilsētā, kur visi zina, kā tevi sauc?” viņa domāja. “Pat vairāk – ja cilvēki tevi šeit labi pazīst.” Pārtikas veikalā bija redzams, ka šerifu Kolinu te pazīst ļoti labi un droši uztic viņam pat savu mazuli. Pat bērni ir pārliecināti, ka šerifs salabos salauztu rotaļlietu. Džemma dzirdēja, kā pa gaiteni tuvojas Kolina soļi.
– Vai viss ir kārtībā? – viņš vaicāja Džemmai aiz muguras. – Nekas taču nav noticis?
Viņš bija pamanījis skumjas Džemmas skatienā, un viņa pacentās ātri tās aizgainīt. – Nē. Gluži pretēji. Es apbrīnoju ainavu. Tavs dārzs izskatās lielāks, nekā ierasts redzēt pie citām mājām.
– Savi pāris akri būs.
– Nevar taču būt, ka arī dārzu izveidojis tavs brālēns Ljūks?
– Un tomēr tā ir, to visu paveicis viņš. Un vēl viņš ir arī Ljūks Konors.
Pēc Džemmas sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņai šis vārds neko neizsaka.
– Ljūks raksta romānus, – Kolins mēģināja uzvedināt.
– Atvaino, es nekad nelasu daiļliteratūru. Man nepietiek tam laika.
Viņš pasmaidīja. – Kāda pārmaiņa! Parasti, kad tiek pieminēts Ljūka vārds, cilvēki teju vai ģībst no sajūsmas.
– Vai patiešām? – Džemma smaidot pārvaicāja. – Es domāju, ka tu lasīji tos dokumentus, ko nopirka tava māte.
– Patiesībā es mēģināju dažus pārskatīt. Tad iezvanījās mans mobilais telefons, un nācās doties projām. Bija reizes, kad es aizmigu. Man ir grūti iedomāties, ka ir cilvēki, kas alkst šāda darba tik ļoti kā tu. Kad man nākas augu dienu pavadīt birojā, es nespēju nosēdēt mierā. – Ievibrējās Kolina mobilais telefons. Viņš to izņēma no kabatas un paraudzījās ekrānā. – Mamma atsūtījusi īsziņu. Esot ieradusies Džīna.