piecēlās kājās. Šis viņa sievas plāns šķita pietiekami nekaitīgs. Nebūs jau pirmā reize, kad Kolins un Džīna pašķiras. Būs asaras, bet varēs līdzēt, visu vainu par notikušo uzveļot misis Freizerei. Tomēr Džīnas patiešām žēl. Perigrinam patika Džīna un ļoti garšoja viņas gatavotais ēdiens. – Nu ko, dārgā, – viņš sacīja, – ja vien vēlies, vari spēlēt savedēju. Tikai parūpējies, lai es vienmēr būtu informēts par visu. – Viņš apklusa. – Un kā tad doktors Triss? Vai tad par viņu nebija runa? Varbūt viņi ar Džemmu atrastu kopīgu valodu un viens otram iepatiktos?
– Katra pilsētas sieviete ir izmēģinājusi laimi. Nespēju iedomāties, ka mūsu centīgajai Džemmai varētu izdoties viņu savaldzināt. Pat brīnišķīgā Džīna nespēja sagrozīt doktoram Trisam galvu.
Mācoties koledžā, Perigrins tikās ar daudzām meitenēm, kuras bija krietni vien skaistākas un valdzinošākas par Aliju. Tomēr brīdī, kad sporta zāles otrā pusē ieraudzīja viņu, saprata, ka šī būs īstā. Tas notika basketbola spēles laikā. Viņš vēroja Aliju, kāds viņam pa galvu trāpīja ar basketbola bumbu, tā strauji atlēca. Visai skolai bija lielum lieli smiekli. Jau pēc četriem mēnešiem viņa gaidīja pirmo bērnu. Vēl pēc diviem mēnešiem tika svinētas kāzas.
Viņš noskūpstīja sievas vaigu. – Ceru, ka tev ir taisnība, dārgā, un tu panāksi to, ko vēlies. Tikai nedari neko radikālu, labi?
– Paskaidro, ko tu domāji, sacīdams “radikālu”?
Perigrins nevēlējās domāt par to, kas varētu notikt. – Kā būtu, ja es šovakar uzgrilētu dažus steikus?
– Jauki. Pateikšu, lai Reičela tos šodien nopērk. Mīļumiņ, lai tev šodien labi veicas! Pasveicini doktoru Henriju no manis!
Piektā nodaļa
Džemma uzkāpa augšējā stāvā, lai paņemtu somu. Kad viņa iznāca ārā, Kolins stāvēja pie sava džipa un runāja pa mobilo telefonu. Viņš neizskatījās iepriecināts. Ieraudzījis Džemmu, viņš strupi atsveicinājās, aizvēra telefona vāciņu un ielika aparātu kabatā.
Automašīnā viņa apsēdās Kolinam blakus, viņš klusējot izmanevrēja garām pārējiem automobiļiem un izstūrēja auto uz piebraucamā ceļa.
– Vai kaut kas atgadījies? – Džemma vaicāja.
– Nē, nekas. Viss kārtībā. Vai zini, kādu mašīnu gribēsi?
– Es jau tavam tētim sacīju, ka Duesenberg. – Kad šis gājiens nepalīdzēja un Kolins nekļuva runīgāks, Džemma sacīja: – Kā būtu, ja mēs to izdarītu vēlāk? Kad tev būs labāka oma.
Tiklīdz viņi bija sasnieguši ātrgaitas šoseju, Kolins nospieda sajūga pedāli, noregulēja auto trešajā ātrumā, un Džemma spēji atkrita sēdeklī.
– Nē, man nepieciešama izklaide. Vai zini, kur es dzīvoju?
– Kaut kur pilsētā?
– Esmu apmeties dzīvoklī virs mana biroja. Apakšstāva telpās kādreiz bija dāmu apģērbu veikals, bet augšstāva platību izmantoja noliktavai. Tur ir tikai daži logi un viss ož pēc pretkožu līdzekļa.
– Un tu vēlies ievākties savā jaunajā mājā, – Džemma sāka saprast.
– Tieši tā. Bet, kā jau redzēji, man nav nevienas mēbeles. Džīna sacīja, ka rīt dosies kopā ar mani, lai kaut ko varu nopirkt. Bet tagad viņa manā balss pastkastītē atstājusi ziņu, ka pirmdienas rītā esot paredzēts izskatīt kādu nozīmīgu lietu un līdz nākamajai nedēļai viņa nevarēs ierasties.
Džemma iedomājās par to, ko bija sacījusi Reičela. Ja Džīnai nebija pa spēkam atrast laiku, lai kopā pavadītu nedēļas nogali, kā gan viņa varēs šajā pilsētiņā dzīvot?
– Varu saderēt, tu nepateici, ka esi viņai sagatavojis pamatīgu pārsteigumu? – Džemmai šķita, ka Džīna diezin vai pieder pie sievietēm, kura priecātos, ja viņai māju izvēlētos kāds cits. Tomēr tā nebija Džemmas darīšana. Viņa vēlējās, lai Kolins izstāsta par savām attiecībām ar Džīnu.
Diemžēl viņš mājienu neuztvēra. – Vai tu kaut ko zini par mēbelēm? – viņš vaicāja.
– Par tām, kas ražotas pēc tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gada, necik daudz. Lai gan man ir zināma Bauhauza skola, taču Mīss van der Roe man neko īpašu nenozīmē. Tomēr jāteic, ka arī rokoko mani atstāj vienaldzīgu. Un nevarētu nosaukt divus vēl atšķirīgākus stilus, vai ne? – Tā kā Kolins neizpratnē skatījās uz viņu, Džemma piebilda: – Ā, tu runāji par mūsdienu mēbelēm, ja? Par tām, ko veikalos var iegādāties tagad? Nē, par tām es nezinu neko.
– Tu ļoti labi sapratīsies ar manu tēvu. Viņš dzīvo antīko automašīnu pasaulē. Viņš ir ļoti vīlies, ka neviens no viņa bērniem nav mantojis šo dzimtas apsēstību.
– Bet tu sacīji, ka divi tavi brāļi strādā pie viņa.
– Tas ir darbs, nevis mīlestība, – Kolins paskaidroja.
Džemma nespēja iedomāties, kā vecāki var būt vīlušies, ja dēls ir kļuvis par šerifu, meita pavisam drīz kļūs par ārsti un vēl viens dēls dzīvo un elpo ar mākslu. – Varbūt… – Džemma ieteicās, bet viņu pārtrauca balss, kas atskanēja no konsolē ierīkotās divpusējās sakaru ierīces.
– Kolin, – vīrietis vaicāja, – vai tu mani dzirdi?
Viņš paņēma mikrofonu. – Jā, Tom. Kas tev vajadzīgs? – Cik tālu tu atrodies no Keikrīka strauta atzarojuma?
– Desmit minūšu brauciens, – Kolins atbildēja un paraudzījās uz Džemmu. – Turies. – Viņš pārbīdīja sajūga slēdzi un, pat nesamazinot braukšanas ātrumu, apgrieza automašīnu par deviņdesmit grādiem.
Džemma turējās pie durvīm un sēdekļa. Tā vien šķita, ka viņa piedalās ātruma sacensībās vai atrodas kādā NASA treniņierīcē.
Kolins nepārtrauca runāt mikrofonā. – Tagad esmu apmēram astoņu minūšu attālumā. Kas atgadījies?
– Kāds četrgadīgs zēns uzkāpis kokā un tagad sēž uz zara, bet tas kuru katru mirkli var nolūzt. Jau piecpadsmit minūšu mēģinu viņu pierunāt. Es gribu, lai viņš ielec man rokās, bet viņš nekādi nav ar mieru to darīt. Viņš apgalvo, ka esmu pārāk vecs un viņu nenoķeršu. – Vīrieša balsī bija dzirdama vilšanās. – Ugunsdzēsēji ar kāpnēm jau ir ceļā. Bet es iedomājos, ka tu varētu viņu pierunāt, ja vien esi tepat tuvumā. Kārls ir šeit, bet…
– Vēl tikai piecas minūtes, – Kolins noteica, tad izslēdza mikrofonu, izliecās pa logu un ieslēdza sarkano gaismu uz automašīnas jumta. Iegaudojās sirēna. Viņš paraudzījās uz Džemmu. – Man žēl, taču tagad jābrauc ātri.
Džemma neteica neko, bet viņas acis iepletās. Viņi jau tā brauca ar ātrumu sešdesmit jūdžu stundā, turklāt pa līkumotu ceļu. Ceļš bija saskatāms tikai dažas pēdas
