dara kopā ar Šeimusu, un dabūt to puiku lejā.
– Mazais ir pārāk smags. Viņa nevar… – Kolins sāka pamatot noraidījumu, bet tad paskatījās uz Džemmu, un viņa acis iepletās. Džemmas augums šķita pasakains! Viņa bija spēcīga un glīti muskuļota. Lielas krūtis un tievs viduklis, kuru Kolinam būtu viegli aptvert ar rokām. Kādu mirkli viņš nespēja atrast piemērotus vārdus. – J-jā. Labi… – viņš beigu beigās izstomīja.
– Man jau likās, ka tu varētu piekrist, – Toms noteica.
Kad Džemma nostājās viņam priekšā, Kolins atzinīgi viņu nopētīja. – Tie studenti tev ir šo to iemācījuši par trenēšanos, vai ne?
Iespējams, tāpēc, ka mugurā nebija ierasti sargājošo drēbju kārtu, bet varbūt vainojams bija Kolina skatiens vai arī tas, ka Džemmai jau mēnešiem nebija puiša, viņu pārņēma spēcīgas alkas… pēc Kolina. Pēc vīrieša, kurš jau kādai piederēja. Kuru par savu uzskatīja īsts pūķis.
– Klau, Kolin! – Kārls uzsauca. – Vai Džīna par jums abiem zina?
Kolins ar skatienu lika vietniekam apklust. Pēc tam viņa sejā atkal atgriezās šerifam piedienīga izteiksme, un viņš paraudzījās uz zēnu. – Ja es tagad uz saviem pleciem pacelšu mis Džemmu augšā, vai tu kāpsi pie viņas?
Puisēns pavērās lejup uz Džemmu ar trūcīgā topiņa skopi apsegtajām krūtīm un gandrīz pasmaidīja. – Jā. Viņa ir smuka.
– Tas puika, kad izaugs, būs vēl viens Lenijs, – Kolins sacīja, paraudzījies uz Džemmu. – Vai varēsi viņu pacelt?
– Domāju, ka varēšu, – Džemma atbildēja, taču viņas sirds nemierīgi sitās; likās, tā dun jau pašā kaklā. Kad koka zars nokrakšķēja atkal un zēna māte aizspieda ar plaukstu muti, lai neiekliegtos, Džemma spēja domāt tikai par to, kas notiks, ja viņa puisēnu tomēr nenoturēs.
– Labi, – Kolins noteica. Viņš runāja gandrīz kā skolotājs – rāmi, klusi un pārliecinoši. – Es gribu, lai tu uzkāp uz manas kājas. Un pēc tam es tev palīdzēšu tikt man uz pleciem. Es pieturēšu tevi pie potītēm, lai tev būtu vieglāk saglabāt līdzsvaru. Kad jutīsies pietiekami stabili, pasniedzies pēc viņa. Ļauj, lai viņš pats nāk pie tevis. Nevelc puiku uz priekšu. Kad būsi viņu satvērusi, turi cieši. Pārējo paveikšu es pats. Vai saprati?
– Jā, – viņa atbildēja.
Neviena nemanīts, Kārls ieslēdza sava mobilā telefona videokameru, tad pakāpās atpakaļ, lai iemūžinātu notikumu. Kolins mazliet paliecās uz priekšu un pastiepa labo kāju, lai viņa varētu uzkāpt viņam uz gurna. Viņš pastiepa rokas, lai palīdzētu. Džemma svārstījās, un viņš pamanīja bailes meitenes acīs. Bija skaidrs, ka nepieciešams iedrošinājums.
Kolins pārāk labi Džemmu vēl nepazina, tomēr bija pamanījis, ka viņai piemīt sacensības gars. Viņš teica: – Uz priekšu, Renforda! Vidusskolas meitenes rāpo pa manu mazo brāli turpu šurpu; vai tad tu pieļausi, lai tās sīkaļas tevi pārspēj?
Šī vīrieša balss tonis – tas līdzinājās tam, kādā runāja viņas treneris, – aizgainīja gandrīz visas Džemmas bailes. Viņa noāva kurpes, pieķērās Kolina rokām un uzkāpa uz viņa saliektās kājas.
Kad viņa bija stabili nostājusies, Kolins uzlika rokas viņai uz kājām un paraudzījās augšup. – Tagad es tevi pacelšu un gribu, lai tu nostājies man uz pleciem. Esi gatava?
Džemma pamāja ar galvu. Viņa palūkojās uz zēnu, kurš kā apburts vēroja viņu rosīšanos un sēdēja pilnīgi mierīgs.
Kolins bez pūlēm pacēla Džemu gluži kā svarcelšanas stieni pāri galvai. Viņa gan saprata, ka tik liels vīrietis šāda vingrinājuma veikšanai droši vien izmanto vismaz pārīti astoņdesmit mārciņu smagu atsvaru. Un kopā tas bija vairāk, nekā svēra Džemma.
Nostājusies uz Kolina platajiem pleciem, Džemma ar rokām atspiedās pret viņa galvu, lai noturētu līdzsvaru. Viņš stingri turēja viņas potītes un pakāpās soli atpakaļ, kad Džemma izslējās taisni.
Tagad viņas galva bija gandrīz vienā līmenī ar zēna atrašanās vietu un tikai pēdu atstatu. Viņa mazajam uzsmaidīja. – Diezgan forši, vai ne? – viņa sacīja, mēģinot puiku iedrošināt.
– Jā. Vai tagad tu vari dabūt mani lejā?
– Protams. Es pastiepšu rokas, un tu nāksi pie manis, ja?
Zēns pamāja ar galvu.
Džemma pastiepās uz zara pusi, un Kolins paspēra soli tuvāk kokam. Tagad Džemma bija ļoti tuvu baiļu pārņemtajam zēnam. Viņa papleta rokas. – Tu tikai nelec. Vienkārši mēģini it kā krist pie manis. Labi?
Puika atkal pamāja ar galvu un jau nākamajā sekundē laidās kritienā. Viņš patiešām bija smags, un Džemma gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr apvija rokas mazajam tik cieši, ka viņš tik tikko spēja paelpot.
Kolins nedeva Džemmai laiku sašūpoties. Tvēriens ap Džemmas potītēm atslāba, viņš paspēra soli atpakaļ. Kādu netveramu sekundes daļu Džemma un zēns bija zaudējuši pamatu zem kājām un it kā karājās gaisā sešas pēdas virs zemes.
Nākamajā mirklī Džemma, joprojām cieši spiezdama puiku pie krūtīm, krita lejup. Un Kolins noķēra abus savās lielajās, muskuļotajās rokās. Kad Kolins viņus turēja, Džemma varēja sajust, kā pret viņas vaigu sitas vīrieša sirds. Zēns bija Džemmai pieķēries tik cieši, it kā vairs negrasītos viņu laist vaļā.
Pēc brīža māte izņēma savu dēlu Džemmai no rokām, un mazais atvieglojumā iekliedzās, kad tika nests projām.
– Vai viss ir kārtībā? – Kolins joprojām turēja Džemmu paceltu.
– Jā. – Viņa zināja, ka vajadzētu atbrīvoties no Kolina rokām, tomēr sajūta bija pārāk laba. Drošībā. Un cieši klāt pie viņa. Džemma brīdi uzdrošinājās piekļauties Kolina augumam. Likās, uz pasaules tagad ir tikai viņi divi vien.
– Paldies, – Toms sacīja. – Jums abiem. – Tālumā bija dzirdama sirēnas kaukšana. Tuvojās ugunsdzēsēju automašīna.
– Uzmanieties! – iekliedzās Kārls.
Kolins, joprojām turēdams Džemmu, palēcās atpakaļ un nogāza Tomu no kājām. Zars, uz kura bija sēdējis zēns, ar skaļu krakšķi nogāzās zemē.
Kad viss bija apklusis un putekļi nosēdušies, Toms atradās pašā cilvēku kaudzītes apakšā. – Kolin, – viņš izdvesa. – Es tevi mīlu kā dēlu, bet ja tu, pie joda, ātri nenokāpsi no manis, manas plaušas vienkārši eksplodēs.
– Atvaino, – sacīja Kolins un noripinājās no Toma. Džemma piecēlās kājās.
Kolins apsēdās un ar lepnumu paskatījās uz Džemmu. – Tu labi tiki galā, – viņš uzslavēja. – Tev ir lieliska līdzsvara izjūta. Un…
– Augstā debess! – Toms izsaucās,
