ticēja, ka dzīvē notiek tas, kam jānotiek, un vislabāk ir ļaut, lai daba pati visu nosaka.
– Mūsu meita vēl nav beigusi rezidentūru. – Alija pašāva rokas gaisā. – Vai tiešām tu domā, ka tad, kad tas beidzot būs noticis, viņa uzreiz metīsies mātes pienākumu jūrā?
– Viņa varētu…
Alija nikni paraudzījās uz vīru. – Vai tiešām tev šķiet, ka es neesmu ar viņu par to runājusi? Vai tu domā, ka mums nav bijis mātes un meitas sarunu par viņas iespējamajiem bērniem? Runa ir par viņas olšūnu vecumu, par to, cik vecs ir vīrietis, ar kuru viņa precēsies. Tā tas ir. Frenks ir… laikam trešais vīrietis, ar kuru viņai bijušas nopietnas attiecības.
Lai arī sejas izteiksme palika nemainīgi mierīga, tomēr klusībā Perigrins nozvērējās pēc iespējas ātrāk piezvanīt meitai un pateikt, ka mīl viņu tādu, kāda viņa ir.
– Un mūsu puikas… – Alija turpināja. – Lenijs neapprecēsies nekad. Viņam patīk… man pat domāt negribas par to, ar ko viņš tur nodarbojas. Perijam vislabāk patīk vienkārši sēdēt, nedarīt neko un ļaut, lai sievietes padara pašas sevi par muļķēm, jo viņam ir glīta seja. Šo prieku viņš nemainīs pret kādu vienu sievieti, kura turklāt vēl gaidīs, lai viņš palīdz mājas darbos.
Perigrinam likās, ka viņa mājā rit dažādas dzīves, par kurām viņam nav ne mazākās jausmas. Un tas viņu fascinēja.
– Šeimuss? – viņš vaicāja.
– Vai esi redzējis viņu ejam uz satikšanos ar meiteni? Kaut vai tikai vienu reizi?
– Nē. Neesmu vis, – Perigrins atbildēja. Tomēr jāteic, ka viņš nemaz nebija par kaut ko tādu iedomājies. Viņš zināja, ka reizēm karsējmeitenes Šeimusu izmanto par piramīdas centra balstu. Un tas nozīmēja, ka piecas piemīlīgas meitenes īsos bruncīšos rāpās pa viņa augumu augšup. Taču Perigrins ne reizi nebija dzirdējis, ka Šeimuss būtu kaut ko sacījis par šo triku. Un kaut ko baudkāru jau nu pavisam ne.
– Tātad atliek Kolins, – teica Perigrins. Kad sievas seja no satraukuma kļuva gluži sarkana, viņš saprata, ka trāpījis pašā sāpīgākajā vietā.
Alija apsēdās un pieklusināja balsi. – Šim puikam ir trīsdesmit gadu.
– Viņam ir Džīna. – Tā kā Alija cieši paraudzījās uz vīru, viņš turpināja: – Vai tad tu nedomā, ka viņš apprecēsies ar Džīnu?
– Apprecēsies un pēc tam izšķirsies, – Alija noteica.
Perigrina mute no pārsteiguma pavērās. – Un man likās, ka tev Džīna patīk.
– Es viņu mīlu gandrīz tikpat, cik pašas meitu. Priecājos par katru minūti, ko esam pavadījušas divatā. Iepirkšanās kopā ar viņu ir īsta izklaide. Bet viņa nav īstā Kolinam.
– Vai tev neliekas, ka to viņam vajadzētu izlemt pašam? – Kad sieva neko neatbildēja, Perigrins cieši paraudzījās uz viņu. Šķita, ka viņas acis pūlas kaut ko pateikt. “Kā gan viss tikko dzirdētais saistās kopā?” misters Freizers prātoja. Un piepeši viņš saprata. – Ja reiz tu vairs neraizējies par to grāfienes lietu… tad jau Džemmu tu nolīgi Kolina dēļ? Visa šī jezga, to veco dokumentu pirkšana, viesu namiņa pārbūve, pētnieces nolīgšana… Viss Kolina dēļ? Tā ir, ja?
Alijas skatiens liecināja, ka vīrs ir patiešām gudrs, ja reiz visu beidzot ir sapratis. – Mūsu dēls savus šerifa pienākumus uztver ārkārtīgi nopietni. Un viņš neizvēlēsies sievieti, kura dzīvo viņa jurisdikcijā. Vai esmu tev stāstījusi, kā reiz gaidīju Kolinu mašīnā, un Doloresa Kostasa parādījās sava nama durvīs, tērpusies sārtā negližē?
“Vismaz piecpadsmit reižu,” nodomāja Peregrīns, tomēr neko neteica. Viņš bija par to pavaicājis arī Kolinam, bet dēls tikai nosmējās. Šī sieviete bija vientuļā māte, viņas trīs gadus vecajai meitiņai naktī sacēlās augsta temperatūra. Un viņa uz lieveņa iznāca, ģērbusies pidžamā un rītakleitā, kuru mazā apvēmusi. Perigrins gan sprieda, ka patiesība atradās kaut kur pa vidu abiem šiem stāstiem. Viņš daudzkārt bija redzējis, kā sievietes mēģina koķetēt ar Kolinu, tikai viņu pūliņiem nebija rezultātu. Viņš tās gluži vienkārši likās neievērojam. Kolins uzskatīja visus Edilīnas iedzīvotājus par aizbilstamajiem. Viņam ne prātā nenāktu ielaisties dēkā ar kādu, par kuru darba dēļ jāuzņemas rūpes.
“Un tieši tālab Džīna ir tik lieliski piemērota Kolinam,” nodomāja Perigrins. Viņa darbs Edilīnā nav saistīts ar noteiktām stundām. Viņu var izsaukt jebkurā brīdī, jebkāda iemesla dēļ. Sniega vētras laikā nogādāt ārstu pie kādas grūtnieces, atrast apkārtnes mežos apmaldījušos cilvēkus vai notvert traku suni. Normāla sieva būtu nelaimīga, ja viņas vīrs tik ilgu laiku pavadītu ārpus mājām, bet Džīnai ir plaukstoša karjera. Viņa pati būs pārāk aizņemta, lai vēl arī raizētos, ka vīrs nav atgriezies mājās precīzi sešos vakarā.
– Vai tu zini, ko izdarīja Kolins? – Alija vaicāja.
– Diezin vai man par to ir kaut mazākais priekšstats.
– Viņš nopirka Ljūka Konora māju.
– To, kuru Ljūks rekonstruēja?
– Jā.
– Skaista vieta. Cik Kolins par to samaksāja? Vai viņš…
Alija nikni raudzījās uz vīru. Ja reiz viņu dēls nopircis māju un vairs nemitināsies tajā briesmīgajā dzīvoklī virs šerifa biroja, tas nozīmē, ka viņš gatavojas nopietni iekārtoties dzīvē, iespējams, pat apprecēties. Vai tad Alija par to nebūtu priecīga? Ak tā, pareizi. Perigrinam tas nekad agrāk nebija ienācis prātā, tomēr viņam bija jāatzīst, ka Džīnu viņš nekādi nespēja iedomāties kā māti. Pavisam noteikti viņš nespēja iztēloties Džīnu augu nakti paliekam nomodā pie saslimuša bērna un nākamajā rītā atveram durvis ar netīru pidžamu mugurā. Patiesībā viņš Džīnu vispār nespēja iedomāties dzīvojam Edilīnā.
– Nu, vai tagad tu saproti? – Alija vaicāja.
– Vai jūs to izplānojāt kopā ar tavu seno draudziņu Frediju? – Lai arī sieva jau gadiem ilgi nav tikusies ar vīrieti, kurš nu jau kļuvis par universitātes rektoru, tomēr viņu tracināja tas, ka abi joprojām vēl sazinās. Frazier Motors vairākas reizes bija ziedojuši automašīnas, lai uzlabotu universitātes finansiālo stāvokli. – Ja nevēlies to darīt Fredija labā, izdari to manis dēļ, – sieva bija lūgusies. – Lūdzu!
– Mēs ar Frediju diezgan rūpīgi izpētījām ziņas par katru pretendentu. – Alija šķībi uzsmaidīja vīram. – Es nevēlējos nolīgt kādu, kura būtu cieši saistīta ar savu ģimeni un pat negrasītos apsvērt iespēju pārcelties uz Edilīnu. Vai tā Aila nesagādāja vienu vienīgu vilšanos?
– Un ko tad Kērks? – Perigrins ieinteresēti vaicāja. – Nē, nesaki man. Ja ierastos trīs jaunas sievietes vien, Kolinam uzreiz kļūtu skaidrs, kas tev padomā.
Alija viņam silti uzsmaidīja.
– Un
