jusi Diāna Smilga
ENTONIJAM
Šerifhatonas pils, Jorkšīra, 1485. gada rudens
Kaut es vairs nesapņotu! Ak Dievs, lūdzu, kaut es neredzētu sapņus!
Esmu ārkārtīgi pārgurusi un vēlos tikai gulēt. Vēlos gulēt visu dienu no rītausmas līdz krēslai, kas ik vakaru parādās nedaudz agrāk un ir mazliet drūmāka. Dienā es domāju tikai par miegu, bet naktī cenšos palikt nomodā.
Kad dodos uz viņa istabām, kur slēģi ir aizvērti un valda klusums, es vēroju sveci zelta svečturī. Liesma šūpojas un nesteidzīgi kausē vasku ar iezīmētām stundām, bet viņš nekad vairs neredzēs gaismu. Kalpotāji katru dienu iededzina jaunu sveci; katra stunda gausi aizrit, kaut gan viņam laiks vairs nenozīmē neko. Viņš iegrimis mūžīgā tumsā, mūžīgā bezgalībā, un laiks viņam ir vienaldzīgs, bet man tas kļuvis par nastu. Visu dienu es gaidu, kad lēni piezagsies pelēks vakars un sērīgi skanēs zvans uz kompletoriju. Tad es varu iet uz kapelu un aizlūgt par viņa dvēseli, kaut gan viņš nekad vairs nedzirdēs manus čukstus un klusās priesteru balsis.
Pēc tam es drīkstu iet uz gultu, bet neuzdrošinos aizmigt, jo nespēju paciest sapņus. Es sapņos redzu viņu. Vienmēr.
Visu dienu manu seju rotā smaida maska. Es smaidu, smaidu, mani zobi ir atklāti, acis spožas, āda līdzinās nostieptam pergamentam un ir plāna kā papīrs. Mana balss ir skaidra un maiga, es izrunāju vārdus, kam nav nozīmes, bet dažreiz, kad nepieciešams, pat dziedu. Naktī es iekrītu gultā, it kā slīktu dziļā ūdenī, it kā grimtu tajā un ūdens mani vilktu lejā, pārvēršot par nāru. Vienu mirkli mani pārņem atvieglojums un šķiet, ka ūdens varēs aizskalot manas skumjas kā Lēta, kas nes aizmirstību, un guldīs mani miega alā; bet pēc tam parādās sapņi.
Es neredzu viņa nāvi. Drausmīgākais murgs būtu redzēt viņu ejam bojā kaujas laukā. Bet es nekad nesapņoju par kauju, neredzu viņu metamies pašā Henrija Tjūdora sardzes vidū. Neredzu, kā viņš izcīna sev ceļu. Neredzu Tomasa Stenlija armiju traucamies viņam pretī, neredzu, kā viņš krīt, jo nespēj pacelt roku, un pazūd zem nežēlīgās kavalērijas zirgu pakaviem, saucot: – Nodevība! Nodevība! Nodevība! – Es neredzu, kā Viljams Stenlijs paceļ viņa kroni un uzliek to galvā citam.
To visu es neredzu sapņos un pateicos Dievam par šādu žēlastību. Tās ir manas nemitīgās nomoda laika domas, no kurām es nespēju aizbēgt. Tie ir asiņaini nomoda prātojumi, kas drūzmējas man galvā, kamēr pastaigājos un nepiespiesti runāju par neparasti karsto laiku, par sauso zemi un nabadzīgo ražu. Bet mani naksnīgie sapņi ir vēl skaudrāki, daudz sāpīgāki, jo es sapņoju, ka guļu viņa skavās un viņš mani modina ar skūpstu. Es sapņoju, ka mēs klīstam pa dārzu un runājam par nākotni. Sapņos es gaidu viņa bērnu, viņš uzliek siltu plaukstu uz mana piebriedušā vēdera un priecīgs smaida, un es viņam apsolu dēlu, kas viņam nepieciešams, Jorku dēlu, Anglijas dēlu, mūsu abu dēlu. – Nosauksim viņu par Artūru, – viņš saka. – Tāpat kā slaveno Kamelotas Artūru. Viņš būs Anglijas Artūrs.
Kad pamostos un apjaušu, ka tas viss bijis sapnis, mani pārņem sāpes, un tās līdz ar katru dienu pieņemas spēkā. Ak, kaut es pārstātu sapņot!
Mana mīļotā meita Elizabete!
Sirdī un lūgšanās es esmu Tev līdzās, bērns, bet šobrīd Tev jāspēlē karalienes loma, kam esi dzimusi.
Jaunais karalis Henrijs Tjūdors pavēlējis Tev pievienoties man Vestminsteras pilī Londonā, un Tev jāatved arī savas māsas un māsīcas. Viņš nav noliedzis jūsu saderināšanos. Domāju, ka tā ir spēkā.
Zinu, ka cerēji uz citādu nākotni, mīļā, bet Ričards ir miris un šis Tavas dzīves posms beidzies. Henrijs ir uzvarējis, un mūsu pienākums ir padarīt Tevi par viņa sievu un Anglijas karalieni.
Izpildi vēl kādu manu pavēli: smaidi un izskaties līksma kā līgava, kas tuvojas savam saderinātajam! Princese neatklāj savas skumjas visai pasaulei. Tu esi dzimusi princese un nāc no senas drosmīgu sieviešu dzimtas. Atmet galvu un smaidi, bērns! Es Tevi gaidu, un arī es smaidīšu.
Es uzmanīgi izlasīju šo vēstuli, jo mana māte nekad nav runājusi atklāti un katrs viņas vārds ir dažādu mājienu pilns. Varu iztēloties, kā viņa jūsmo par vēl vienu iespēju atgūt Anglijas troni. Viņa ir nelokāma sieviete; es esmu redzējusi viņu notriektu pavisam zemu, bet nekad, pat zaudējusi vīru vai gandrīz sajukusi prātā bēdu dēļ, viņa nav bijusi pazemota.
Es uzreiz saprotu, ka māte man pavēl smaidīt, aizmirst, ka mans mīļotais vīrietis ir miris un iegrūsts neiezīmētā kapā, un veidot savas ģimenes nākotni, iekaļot sevi laulībā ar ienaidnieku. Henrijs Tjūdors, kurš gaidot pavadījis visu mūžu, ir sasniedzis Angliju un uzvarējis cīņā, sakaujot likumīgo karali, manu mīļoto Ričardu, un tagad es līdz ar Angliju esmu kara guvums. Ja Bosvortā uzvarētu Ričards – un kurš gan spēja iedomāties, ka tas nenotiks? – es kļūtu par viņa karalieni un mīlošu sievu. Bet viņš krita no nodevēju zobeniem, viņu nogalināja tie paši, kas pulcējās zem viņa karoga un zvērēja cīnīties viņa vārdā. Tagad man jāprecas ar Henriju, un nogrims aizmirstībā tie brīnišķīgie sešpadsmit mēneši, kad es biju Ričarda mīļākā un valdīju viņa galmā; kad viņš bija manas sirds pavēlnieks. Man jācer, ka neviens tos neatcerēsies. Man arī pašai tie jāaizmirst.
Stāvot zem Šerifhatonas pils vārtu arkas, es izlasu mātes vēstuli, pagriežos un ieeju zālē, kur lielajā mūra kamīnā kuras uguns. Gaiss ir silts, un telpā miglojas dūmi. Es samīcu lapu nelielā lodītē, iemetu liesmās un vēroju, kā vēstule sadeg. Tā jāiznīcina visas liecības par manu mīlestību pret Ričardu un par viņa solījumiem. Ir arī citi noslēpumi, un viens ir īpašs. Mani audzināja kā runīgu princesi atklātā galmā, kur valda zinātkāre un iespējams domāt, teikt un rakstīt it visu. Tomēr kopš tēva nāves es esmu apguvusi spiedzes slepenās mākslas.
Kodīgo dūmu dēļ man asaro acis, bet es zinu, ka raudāšana ir bezjēdzīga. Es paberzēju vaigus un eju pie bērniem lielajā istabā rietumu torņa augšā; tur viņi gan mācās, gan rotaļājas. Mana sešpadsmit gadus vecā māsa Sesilija šorīt dzied kopā ar bērniem, un es dzirdu viņu balsis un čigānu bungu rīboņu, kamēr kāpju pa akmens kāpnēm. Kad atgrūžu durvis, bērni pārtrauc dziedāt un pieprasa, lai noklausos sacerēto rondo. Mana desmit gadus vecā māsa Ena jau kopš dzimšanas ir mācījusies pie labākajiem meistariem, mūsu divpadsmit gadus vecā māsīca Mārgarita lieliski notur melodiju, bet viņas desmit gadus vecajam brālim Edvardam ir augsts soprāns, skaists kā flautas skaņa. Es klausos un aplaudēju.
– Es gribu jums kaut ko pavēstīt.
Edvards paceļ smago galvu. – Man ne? – viņš bēdīgi jautā. – Tedijam ziņu nebūs?
– Tev arī. Un tavai māsai Megijai, Sesilijai un Enai. Jums visiem. Jūs jau zināt, ka Henrijs Tjūdors uzvarēja kaujā un būs jaunais Anglijas karalis.
Viņi ir karaliskās dzimtas atvases un, kaut gan izskatās drūmi, ir pārāk labi mācīti, lai kaut ar vārdu paustu nožēlu par tēvoča Ričarda krišanu. Bērni gaida, ko es teikšu.
– Jaunais karalis Henrijs būs krietns karalis saviem uzticamajiem pavalstniekiem, – es turpinu un nicinu pati sevi, jo atkārtoju sera Roberta Vilebija teikto, kad viņš man pasniedza mātes vēstuli. – Un viņš aicina mūs visus uz Jorku namu Londonā.
– Bet viņš būs karalis, – Sesilija skarbi nosaka.
– Protams! Kurš gan cits? – Es apjūku, dzirdot jautājumu, ko pati esmu netīšām uzdevusi. – Protams. Lai nu kā, viņš ieguvis kroni. Un viņš atdos mums labo slavu un atzīs mūs par Jorku dzimtas princesēm.
Sesilija
