nogalinājis iepriekšējo karali, vēl jāiegūst tautas atzinība un jāliek galvā kronis. Viņš negribēs aizvainot Jorku dzimtu un visus, kas mūs mīl. Nabaga cilvēkam varbūt pat nāksies apprecēties ar mani, lai visiem izpatiktu!
Megija pasmaida. – Jūs būtu brīnišķīga karaliene! Ļoti daiļa! Un tādā gadījumā es būtu pārliecināta, ka Tedijam nekas nedraud, jo jūs pieņemtu viņu savā aizbildniecībā, vai ne? Jūs viņu sargātu. Jūs zināt, ka viņš nevienu neapdraud. Mēs abi uzticīgi kalpotu Tjūdoru dzimtai un jums.
– Ja kļūšu par karalieni, es viņu sargāšu, – es apsolu meitenei, domājot par visiem tiem cilvēkiem, kuru dzīvība ir atkarīga no tā, vai man izdosies piespiest Henriju pildīt doto saderināšanās solījumu. – Bet pagaidām domāju, ka jums jābrauc uz Londonu kopā ar mums; mēs būsim drošībā pie manas mātes. Viņa zinās, kas jādara. Viņai jau būs padomā kāds plāns.
Kādu brīdi Megija vilcinās. Viņas māte Izabela un manējā neieredzēja viena otru, un pēc tam Megiju audzināja Ričarda sieva Ena, kura uzskatīja manu māti par savu mūžīgo ienaidnieci.
– Vai viņa par mums parūpēsies? – meitene klusi jautā. – Vai jūsu māte būs laba pret Tediju? Man teica, ka viņa nīst mūsu ģimeni.
– Viņai nav nekā iebilstama ne pret tevi, ne pret Tediju, – es mierinādama saku. – Jūs esat viņas radinieki. Mēs visi esam Jorku dzimta. Viņa jūs aizstāvēs tāpat kā mūs.
Megija nomierinās. Viņa man tic, un es viņai neatgādinu, ka arī manai mātei bija divi zēni, Edvards un Ričards, un viņa tos mīlēja vairāk par dzīvību, bet nespēja nosargāt. Un neviens nezina, kur šonakt ir mani brāļi.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada rudens
Londonā neviens mūs nesagaida. Kad daži mācekļi un tirgus sievas mūs pamana šaurajās ielās un uzgavilē Jorku bērniem, pavadoņi sapulcējas ciešāk apkārt un ātri mudina mūs uz karaliskās Vestminsteras pils pagalmu, kur aiz mums aizveras smagie koka vārti. Jaunais karalis Henrijs nevēlas, lai kāds nozagtu tās pilsētas iedzīvotāju sirdis, ko viņš nodēvējis par savējo. Mana māte stāv uz pakāpieniem pie lielajām durvīm un gaida mūs kopā ar manām mazajām māsām, sešus gadus veco Ketrīnu un četrus gadus veco Bridžitu. Es steigšus nokāpju no zirga un metos mātes skavās, sajūtu viņas iecienītā rožūdens aromātu un viņas matu smaržu. Viņa apskauj mani un glāsta muguru, un es piepeši šņukstu, lejot asaras par vīrieti, kuru kaislīgi mīlēju, un par nākotni, kas bija plānota kopā ar viņu.
– Kuš, – māte stingri nosaka un sūta mani iekšā, tad apsveicinās ar manām māsām un māsīcām. Viņa seko man, nesot Bridžitu uz gurna un turot Ketrīnas roku, bet Ena un Sesilija dejo viņai apkārt. Māte smejas, izskatās laimīga un daudz jaunāka par saviem četrdesmit astoņiem gadiem. Viņai mugurā ir tumši zils tērps, tievo vidukli ieskauj zila ādas josta, bet mati sapīti zem zilas samta cepurītes. Visi bērni sajūsmināti klaigā, kad viņa ieved mūs savās istabās un apsēžas, paturēdama Bridžitu uz ceļgala. – Stāstiet man itin visu! – viņa iesaucas. – Vai tiešām tu visu ceļu jāji, Ena? Tas ir ļoti labi. Tedij, manu zēn, vai esi noguris? Vai tavs ponijs labi uzvedās?
Visi runā vienlaikus, Bridžita un Ketrīna lēkādamas cenšas iejaukties. Mēs ar Sesiliju pagaidām, līdz troksnis norimst. Māte mums abām uzsmaida. Viņa pasniedz bērniem cukurotas plūmes un vieglu alu, un tie apsēžas pie pavarda, lai baudītu kārumus.
– Kā klājas manām lielajām meitām? – māte jautā. – Sesilija, tu atkal esi izaugusi, noteikti būsi tikpat gara kā es. Elizabete, bērns, tu esi bāla un pārāk tieva. Vai tev ir salds miegs? Tu taču negavē, vai ne?
– Elizabete nav pārliecināta, vai Henrijs ar viņu precēsies, – Sesilija izgrūž. – Ja viņš atteiksies, kas ar mums notiks? Un ar mani?
– Protams, viņš precēsies ar Elizabeti, – māte rāmi nosaka. – Viņa māte jau vērsusies pie manis. Viņi saprot, ka parlamentā un valstī mums ir pārāk daudz draugu, lai Henrijs uzdrošinātos aizvainot Jorku dzimtu. Viņam nav citas iespējas. Pirms gada viņš apsolīja ņemt Elizabeti par sievu un tagad nedrīkst pārdomāt. Jau no paša sākuma šī laulība bija daļa no viņa iebrukuma plāna un vienošanās ar atbalstītājiem.
– Vai viņš nedusmojas par karali Ričardu? – Sesilija neatkāpjas. – Uz Ričardu un Elizabeti? Par visu, ko viņa izdarīja?
Māte mierpilni uzlūko manu nejauko māsu. – Man nekas nav zināms par nelaiķi uzurpatoru Ričardu, – viņa nosaka, un es jau zināju, ka tā būs. – Tāpat kā tev. Un karalis Henrijs zina vēl mazāk.
Sesilija atver muti, gatavojoties iebilst, bet pietiek ar vienu saltu mātes skatienu, lai viņa apklustu. – Pagaidām karalis Henrijs par savu jauno valsti zina ļoti maz, – māte mierīgi turpina. – Viņš gandrīz visu mūžu pavadījis ārzemēs. Bet mēs viņam palīdzēsim un pastāstīsim visu nepieciešamo.
– Bet Elizabete un Ričards…
– Par to viņam nekas nav jāzina.
– Labi, labi, – Sesilija saniknota novelk. – Bet runa ir par mums visiem, ne tikai Elizabeti. Viņa nav vienīgā, kaut gan uzvedas tik augstprātīgi, it kā nevienam citam nebūtu nozīmes. Un Voriku bērni visu laiku prašņā, vai būs drošībā, un Megija baidās par brāli. Kas notiks ar mani? Es esmu precējusies vai neesmu?
Māte sarauc pieri, dzirdot šo jautājumu gūzmu. Sesilijas kāzas bija sasteigtas, viņa apprecējās tieši pirms kaujas, un jaunais vīrs aizjāja prom vēl pirms kāzu nakts. Tagad viņš ir pazudis, un karalis, kurš pavēlēja noslēgt šo laulību, ir miris, un visi plāni ir sabrukuši. Varbūt Sesilija ir neprecēta jaunava vai atraitne, bet varbūt pamesta sieva. Neviens to nezina.
– Lēdija Mārgarita pieņems Voriku bērnus savā aizbildnībā. Un viņa domājusi arī par tavu nākotni. Viņa teica tikai labus vārdus par tevi un tavām māsām.
– Vai lēdija Mārgarita valdīs galmā? – es klusi jautāju.
– Kādu nākotni? – noprasa Sesilija.
– Pastāstīšu vēlāk, kad pati vairāk zināšu, – māte atbild Sesilijai un pievēršas man: – Vajadzēs viņai pakalpot, pieliecot ceļgalu, saukt viņu par “Jūsu Gaišību”; viņai pienāksies karaliskā paklanīšanās.
Es saviebjos, nepatikas pārņemta. – Mēs nešķīrāmies draudzīgi.
– Kad apprecēsies un kļūsi par karalieni, viņa klanīsies tavā priekšā neatkarīgi no tā, kādā vārdā viņu dēvēsim, – māte vienkārši atbild. – Nav svarīgi, vai tu viņai patīc; tik un tā būsi viņas vedekla. – Māte pagriežas pret jaunākajiem bērniem. – Es parādīšu jums jaunās istabas.
– Vai neapmetīsimies savos iepriekšējos apartamentos? – es neapdomīgi jautāju.
Mātes smaidā jaušama spriedze. – Nē, protams. Lēdija Mārgarita Stenlija pieprasījusi sev karalienes istabas. Un viņas vīra Stenlija dzimtai piešķirti labākie apartamenti. Mums ir otri labākie. Tu dzīvosi bijušajā lēdijas Mārgaritas istabā. Šķiet, mēs ar viņu
