titulus un atkal būsim princeses, bet viņa saglabās Skropa vārdu un savu pazemojumu, kaut gan neviens nezina, kur šobrīd ir Ralfs Skrops.
– Man vajadzētu būt karalim, – Edvards paziņo un parausta manu piedurkni. – Es esmu nākamais, vai ne?
Es pievēršos zēnam un saudzīgi atbildu: – Nē, Tedij. Tu nevari būt karalis. Reiz tēvocis Ričards tevi iecēla par savu mantinieku, bet viņš ir miris, un jaunais karalis būs Henrijs Tjūdors. – Sakot vārdus “viņš ir miris”, es dzirdu balsi nodrebam, tāpēc ievelku elpu un mēģinu vēlreiz. – Ričards ir miris, Tedij. Tu to zini. Vai saproti, ka Ričards ir miris? Un tu nekad vairs nebūsi viņa mantinieks.
Zēna skatiens ir tik tukšs, ka man šķiet – viņš neko nav sapratis, bet nākamajā mirklī lielajās riekstbrūnajās acīs sariešas asaras, un viņš turpina rakstīt grieķu alfabētu uz savas tāfeles. Es brīdi vēroju viņa brūnos matus un domāju, ka šīs mēmās, dzīvnieciskās sāpes līdzinās manējām. Tomēr man ir pavēlēts visu laiku runāt un nemitīgi smaidīt.
– Viņš nesaprot, – Sesilija klusi nosaka, lai mūs nedzirdētu Megija. – Stāstījām viņam vairākas reizes. Viņš ir pārāk dumjš, lai noticētu.
Es palūkojos uz Megiju, kas klusi apsēžas blakus brālim, lai palīdzētu uzrakstīt burtus, un nodomāju, ka esmu tikpat dumja kā Tedijs, jo arī es nespēju noticēt. Vienubrīd Ričards veda cīņā neuzvaramu armiju, ko veidoja Anglijas dižcilšu dzimtas; nākamajā mirklī mēs saņēmām ziņu, ka viņš ir sakauts, bet trīs tuvākie Ričarda draugi sēdējuši zirgā un vērojuši viņu dodamies izmisuma uzbrukumā pretī nāvei, it kā būtu saulaina turnīra diena, it kā viņi būtu skatītāji un Ričards – drosmīgs bruņinieks, it kā viss būtu tikai spēle, kas varētu beigties jebkādi un uz kuras iznākumu liktas ievērojamas likmes.
Tomēr es papurinu galvu. Ja domāšu par Ričardu, kurš dodas pretī ienaidniekam viens pats un nēsā manu cimdu pie sirds aiz krūšu bruņām, es sākšu raudāt. Taču māte man pavēlējusi smaidīt.
– Mēs brauksim uz Londonu! – es saku, it kā šī doma mani sajūsminātu. – Uz galmu! Dzīvosim Vestminsteras pilī kopā ar māti un atkal būsim kopā ar mazo Ketrīnu un Bridžitu.
To dzirdot, abi Klerensas hercoga bāreņi paceļ skatienu. – Kur dzīvosim mēs ar Tediju? – Megija jautā.
– Varbūt arī jūs mums pievienosieties, – es priecīgi minu. – Droši vien.
– Urā! – Ena uzgavilē, un Megija klusi paskaidro brālim, ka mēs dosimies uz Londonu un viņš varēs jāt ar poniju no pašas Jorkšīras kā mazs bruņinieks. Sesilija satver mani aiz elkoņa, pirkstiem iespiežoties man ādā, un pavelk malā. – Kas notiks ar tevi? – viņa jautā. – Vai karalis ar tevi precēsies? Vai viņš izliksies nezinām par visu, ko tu darīji ar Ričardu? Vai viss būs aizmirsts?
– Nezinu, – es atbildu un atkāpjos. – Un neviens neko nav darījis ar karali Ričardu. Tu, mana māsa, neko neesi redzējusi un neko nepieminēsi. Mēs visi gribam zināt, vai Henrijs ņems mani par sievu vai neņems. Tomēr atbildi zina tikai viņš. Vai arī divi cilvēki, viņš un viņa vecā māte, kas domā, kas var noteikt itin visu.
Lielais Ziemeļu ceļš, 1485. gada rudens
Siltajā septembrī ceļojums uz dienvidiem ir patīkams, un es paziņoju svītai, ka nav jāsteidzas. Ir saulains un karsts, un mēs bieži apstājamies, jo jaunākie bērni jāj ar poniju un viņiem jāatpūšas ik pēc trim stundām. Es sēžu sava kastaņbrūnā medību zirga mugurā – to man uzdāvināja Ričards, lai es varētu jāt viņam līdzās. Mani priecē iespēja virzīties uz priekšu, pamest viņa pili Šerifhatonā, kur mēs grasījāmies uzcelt Griničai līdzvērtīgu pili, pamest dārzus, kuros kopā pastaigājāmies, un zāli, kur dejojām labāko muzikantu pavadībā, un kapelu, kur viņš satvēra manu roku un apsolīja precēt, tiklīdz atgriezīsies no kaujas. Katru dienu es arvien vairāk attālinos no pils un ceru nogremdēt savas atmiņas. Es cenšos aizbēgt no sapņiem, bet gandrīz jau dzirdu tos rikšojam mums aiz muguras kā uzticīgus spokus.
Tedijs priecājas par ceļojumu, izbauda brīvību, ko sniedz Lielais Ziemeļu ceļš, un sajūsminās par cilvēkiem, kas ik pa brīdim ierodas aplūkot Jorku karaliskās dzimtas pēdējos pārstāvjus. Vienmēr, kad mēs apstājamies, ļaudis nāk mūs svētīt un noceļ cepuri, sveicinot Edvardu, vienīgo atlikušo Jorku mantinieku, vienīgo Jorku zēnu, kaut gan mūsu dzimta ir sakauta un klīst runas, ka tronī sēdēs jauns karalis – nevienam nezināms velsietis, svešinieks, kurš neaicināts ieradies no Bretaņas vai Francijas, vai kādas citas vietas aiz jūras šauruma. Tedijam patīk tēlot likumīgo karali, kurš dodas uz savu kronēšanu Londonā. Viņš klanās un māj ar roku, noņem cepuri un smaida, kad cilvēki mazajos ciematos izskrien no savām mājām un darbnīcām. Kaut gan es viņam katru dienu stāstu, ka mēs apmeklēsim jaunā karaļa Henrija kronēšanu, viņš to piemirst, tiklīdz kāds iesaucas: – Par Voriku! Par Voriku!
Megija mani uzmeklē vakarā, pirms sasniedzam Londonu. – Princese Elizabete, vai drīkstu ar jums aprunāties?
Es pasmaidu. Nabaga Megijas māte nomira dzemdībās, un meitene kļuva par māti un tēvu savam brālim, kā arī viņa saimniecības vadītāju. Megijas tēvs bija Džordžs, Klerensas hercogs, un viņu sodīja ar nāvi Tauerā pēc mana tēva pavēles un manas mātes pamudinājuma. Megija nekad nepauž aizvainojumu, kaut gan ap kaklu nēsā medaljonu ar mātes matu šķipsnu, bet ap plaukstas locītavu – nelielu rokassprādzi ar sudraba mucas piekariņu kā piemiņu no tēva. Vieta tuvu tronim vienmēr ir bīstama; to viņa saprot pat divpadsmit gadu vecumā. Jorku dzimta aprij savus mazuļus kā nepieredzējusi kaķene.
– Kas tev padomā, Megij?
Viņa sarauc mazo pierīti. – Es baidos par Tediju. – Kamēr viņa klusē, es gaidu. Viņa ļoti mīl savu mazo brāli. – Baidos par viņa drošību.
– Kāpēc?
– Tedijs ir pēdējais Jorku mantinieks, – Megija saka. – Ir arī citi Jorki, Safolkas hercogienes Elizabetes bērni, bet Tedijs ir palicis vienīgais dzīvais, kura tēvs bija kāds no dižajiem Jorku dēliem. Nav vairs ne jūsu tēva Edvarda, ne mana tēva Klerensas hercoga, ne mūsu tēvoča, karaļa Ričarda, ne viņu dēlu. Visi ir miruši.
Dzirdot viņa vārdu, manī noskan jau pazīstamais sāpju akords, it kā es būtu lauta, kuras stīgas nostieptas pārāk cieši.
– Jā, – es piekrītu. – Jā, visi ir miruši.
Megija nedroši mani uzlūko. Neviens nezina, kas noticis ar maniem brāļiem Edvardu un Ričardu, kurus pēdējoreiz redzēja rotaļājamies pagalmā pie Londonas Tauera un mājam no Dārza torņa loga. Neviens nav pārliecināts, bet visi domā, ka viņi ir miruši. Es nekad nerunāju par to, ko zinu, turklāt es zinu pavisam maz.
– Piedodiet, – Megija neveikli atvainojas. – Negribēju jūs apbēdināt…
– Viss ir labi, – es nosaku, it kā sarunas par manu brāļu pazušanu nepievienotu jaunas sāpes jau esošajām. – Vai baidies, ka Henrijs Tjūdors aizvedīs tavu brāli uz Taueru, tāpat kā valdnieks Ričards aizveda manējos? Un arī viņš neatgriezīsies?
Meitene žņaudza rokās tērpa audumu. – Nezinu pat, vai vajadzētu
