standarti. Es dzirdu viņas pavadoņus nākam pa čirkstošo dārza taciņu granti, pēc tam jau zem loga, un tad zābaku metāla papēži klaudz pret pagalma akmeņiem. Viņi atrauj vaļā lielās durvis, un Henrija māte ienāk istabā.
Mēs visas pieceļamies un paklanāmies viņai kā vienlīdzīgas. Nebija viegli izlemt, cik dziļā reveransā nolaisties. Beigu beigās vienojāmies par vidēju, un lēdija Mārgarita tik tikko manāmi pieliecas. Kaut gan mana māte šobrīd ir tikai lēdija Greja, reiz viņa bija kronēta Anglijas karaliene, un tad šī sieviete viņai kalpoja. Kaut gan šobrīd lēdija Mārgarita ceļo karaliskajā baržā, viņas dēls vēl nav kronēts. Viņš tikai paķēra kroni, ko Ričards nēsāja uz savas ķiveres, un tagad gaida īsto brīdi.
Es uz brīdi aizveru acis, atcerējusies zelta kroni pie ķiveres un Ričarda brūnās acis, kad viņš smaidīdams uzlūkoja mani caur sejsegu.
– Vēlos aprunāties ar Elizabetes jaunkundzi divatā, – lēdija Mārgarita paziņo manai mātei, nepūlēdamās sasveicināties.
– Viņas Gaišība princese Jorkas Elizabete var jūs pieņemt manā istabā, – māte apķērīgi atbild.
Viešņa man seko. Es jūtu viņas skatienu duramies mugurā un apjūku. Baidos, ka pārāk šūpoju gurnus vai atmetu matus. Es atveru mātes istabas durvis un pagriežos pret lēdiju Mārgaritu, kas iekārtojas lielajā krēslā, negaidot uzaicinājumu.
– Drīksti apsēsties, – viņa atļauj. Es ieņemu krēslu viņai pretī un gaidu. Man ir izkaltusi rīkle. Es noriju siekalas un ceru, ka viņa to nepamana.
Lēdija Mārgarita nopēta mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu pieteikusies uz vietu viņas galmā, un gausi atplaukst smaidā. – Tev paveicies ar izskatu, – viņa saka. – Tava māte vienmēr bijusi skaistule, un tu esi līdzīga viņai. Daiļa un slaida, ar rožu ziedlapām līdzīgu ādu un brīnišķīgiem matiem, kas vienlaikus ir zeltaini un bronzas nokrāsā. Tev noteikti būs skaisti bērni. Laikam vēl joprojām lepojies ar savu izskatu? Vēl joprojām esi iedomīga?
Es klusēju, līdz viņa nokremšļojas un atceras, kāpēc ieradusies.
– Vēlos runāt ar tevi divatā, – lēdija Mārgarita paziņo. – Mēs šķīrāmies naidīgi.
Mēs šķīrāmies kā divas zivju tirgones. Bet toreiz es biju pārliecināta, ka mans mīļotais nogalinās viņas dēlu un padarīs mani par Anglijas karalieni. Tagad viņas dēls ir nogalinājis manu mīļoto un mans liktenis ir viņas baltajās, daudziem gredzeniem rotātajās rokās.
– Es to nožēloju. – Mana balss skan neīsti.
– Es arī, – viņa saka, mani pārsteidzot. – Elizabete, es būšu tava vīramāte. Mans dēls ar tevi precēsies par spīti visam.
Nav nozīmes dusmoties, dzirdot šo “par spīti visam”. Mēs esam sakauti, manu cerību uz laimi un mīlētas Anglijas karalienes titulu sabradāja Stenlija jātnieku zirgu pakavi.
– Pateicos, – es saku, pieliekusi galvu.
– Bet es būšu tev laba māte, – viņa kvēli sola. – Kad mani iepazīsi, tu sapratīsi, ka es spēju dāvāt daudz mīlestības un protu būt uzticama. Esmu apņēmusies pildīt Dieva gribu un domāju, ka Dievs izvēlējies tevi par manu vedeklu, mana dēla sievu un… – viņa pieklusina balsi un saviļņota čukst, domājot par manu likteni, par Tjūdoru dzimtas dievišķo solījumu, – …mana mazdēla māti.
Es atkal pieliecu galvu. Paceļot skatienu, redzu viņas seju starojam. Viņa ir iedvesmota.
– Kad pati vēl biju pavisam jauna meitene, Dievs mani aicināja laist pasaulē Henriju, – viņa čukst kā lūgdamās. – Man šķita, ka nomiršu sāpēs, biju pārliecināta, ka tās mani nogalinās. Tobrīd es sapratu – ja izdzīvošu, man un šim bērnam būs lemta dižena nākotne. Viņš kļūs par Anglijas karali, un es iesēdināšu viņu tronī. – Lēdijas Mārgaritas seja pauž aizgrābtību; viņa līdzinās mūķenei, kas apraksta savu aicinājumu. – Es zināju, – viņa atkārto. – Zināju, ka mans dēls būs karalis. Un, kad sastapu tevi, es zināju, ka tev lemts laist pasaulē viņa dēlu. – Lēdija Mārgarita vērīgi mani uzlūko. – Tāpēc es pret tevi izturējos skarbi, tāpēc dusmojos, kad redzēju tevi noklīstam no ceļa. Tāpēc nevarēju izturēt, ka krīti no saviem augstumiem, novērsies no sava likteņa un aicinājuma.
– Jums šķiet, ka man ir aicinājums? – Viņa runā tik pārliecinoši, ka arī es sāku čukstēt.
– Tu būsi nākamā Anglijas karaļa māte, – viņa paziņo. – Sarkanā roze un baltā, roze bez ērkšķiem. Tev būs dēls, un mēs viņu nosauksim par Anglijas Artūru. – Viņa satver manas plaukstas. – Tāds ir tavs liktenis, meita. Es tev palīdzēšu.
– Artūrs. – Es izbrīnīta atkārtoju vārdu, ko Ričards izvēlējās mūsu dēlam.
– Tāds ir mans sapnis, – lēdija Mārgarita apstiprina.
Un mūsējais. Es neatrauju rokas.
– Dievs mūs savedis kopā, – viņa kaismīgi paziņo. – Tu dāvāsi man mazdēlu, dāvāsi mieru Anglijai. Tu būsi miers, kas pārtrauks brālēnu karu. Elizabete, tu būsi miera nesēja, un pats Dievs tevi svētīs.
Šīs nākotnes apburta, es ļauju viņai cieši turēt manas plaukstas un neko neiebilstu.
Es nestāstu mātei, kas norisinājās starp mani un lēdiju Mārgaritu. Viņa sarauc uzacis, tomēr neko nejautā. – Vismaz viņa nelika noprast, ka mainījusi domas par saderināšanos, – māte saka.
– Tieši pretēji. Viņa apliecināja, ka mēs precēsimies. Solīja būt mana draudzene.
Māte apslēpj smaidu. – Ļoti laipni, – viņa nosaka. – Izpalīdzīgi.
Mēs gaidām aicinājumu uz galmu, gaidām pavēli doties uz karalisko garderobi un pielaikot jaunos tērpus. Sesilija izmisīgi ilgojas pēc krāšņām drānām un vēlas, lai mēs visas atkal parādāmies pasaulei kā piecas Jorku princeses. Mēs varēsim nēsāt sermuļādas un kroņus tikai pēc tam, kad Henrijs būs atcēlis parlamenta aktu, kurā mūs pasludināja par ārlaulībā dzimušām un mūsu tēvu apsūdzēja divsievībā. Henrija kronēšana būs pirmā reize kopš Ričarda nāves, kad mēs varēsim izrādīt apkārtējiem visu savu spožumu.
Esmu pārliecināta, ka mēs visas apmeklēsim karaļa kronēšanu, bet nesaņemam nekādu ziņu. Viņš noteikti vēlas, lai nākamā sieva redz viņu ar kroni galvā un scepteri rokā. Varbūt es pati viņu neinteresēju, bet viņam jāgrib padižoties ar savu uzvaru bijušās karaliskās ģimenes priekšā.
Pagaidām es vairāk jūtos kā aizmigusi princese pasakā, nevis sieviete, kuras roka apsolīta jaunajam Anglijas karalim. Es dzīvoju pilī un guļu vienā no labākajām istabām, un mani apkalpo godbijīgi, kaut gan neviens manā priekšā nemetas uz viena ceļgala; šāda cieņa pienākas tikai karaliskajai ģimenei. Bet mana dzīve ir klusa, bez galma, bez pierastā glaimotāju, draugu un lūdzēju pūļa, un es nekad neredzu karali. Es esmu princese bez kroņa, līgava bez līgavaiņa un noteiktas kāzu dienas.
Reiz visi
