karaliene un palīdzēsi mūsu ģimenei atgriezties varas augstumos. Tu atjaunosi mieru Anglijā. Tas ir dižens sasniegums. Tev jāpriecājas. Vai vismaz jāizskatās priecīgai.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada novembris
Henrija pirmais parlaments rosās, atceļot Ričarda likumus un izņemot viņa parakstu no statūtu grāmatām, tāpat kā noņēma kroni no viņa ķiveres. Vispirms parlaments dzēš mantas atņemšanas spriedumus nodevējiem – Tjūdoru atbalstītājiem, kas tagad sevi pasludina par starojoši nevainīgiem pavalstniekiem, kas tikai rūpējušies par Anglijas labklājību. Safolkas hercogs un viņa dēli Džons un Edmunds de la Poli kļuvuši par uzticamiem Tjūdoriem un vairs nav jorkisti, kaut gan viņu māte Elizabete ir Jorku dzimtas meita, mana Ričarda un mana nelaiķa tēva māsa. Par Tomasu Greju samaksās izpirkumu un ļaus viņam atgriezties mājās. Karalis aizmirsīs visas aizdomas, ko juta vēl tolaik, kad tikai kāroja pēc troņa. Tomass vēstulē apgalvo, ka nekad neesot centies aizbēgt no Henrija skrandainā galma, viņš tikai paklausījis mātes lūgumam atgriezties Anglijā. Un Henrijs, pārliecināts par jauniegūto varu, ir gatavs aizmirst mirklīgo nodevību.
Parlaments atdod Henrija mātei viņas mantojumu un dzimtas īpašumu; nekas nav svarīgāks par šī visvarenā karaļa mātes bagātības vairošanu. Pēc tam viņi apsola maksāt manai mātei karalienes atraitnes pensiju. Parlaments vienojas, ka Ričarda likums, kas pasludināja manu vecāku laulību par spēkā neesošu, ir tikai apmelojums. Tas ir jāaizmirst, un neviens nedrīkst par to runāt. Pietiek ar Tjūdoru parlamenta spalvas vēzienu, un mēs atgūstam dzimtas vārdu. Es un visas manas māsas atkal ir likumīgas Jorku princeses. Sesilijas pirmā laulība ir aizmirsta, it kā nemaz nebūtu notikusi. Viņa ir princese Sesilija no Jorku dzimtas, brīva precībām ar lēdijas Mārgaritas radinieku. Vestminsteras pilī kalpotāji palokās, kad sniedz mums šķīvjus, un visi dēvē mūs par “Jūsu Gaišību”.
Sesilija jūsmo par piepeši atgūtajiem tituliem, un mēs visas priecājamies, ka atkal esam mēs pašas. Tomēr māte klusēdama staigā gar auksto upi, paslēpusi matus zem kapuces un plaukstas uzrocī, un viņas pelēko acu skatiens pievērsts pelēkajam ūdenim.
– Māt, kas noticis? – Es satveru viņas rokas un ielūkojos bālajā sejā.
– Viņš domā, ka mani zēni ir miruši, – māte nočukst.
Es redzu dubļus uz viņas zābakiem un tērpa malas. Viņa jau vismaz stundu ir staigājusi gar krastu un čukstus sarunājusies ar ūdeni.
– Nāciet iekšā, jums salst, – es aicinu.
Māte ļauj, lai satveru viņu aiz rokas un vedu līdz dārza durvīm un augšā pa akmens kāpnēm līdz istabai.
– Henrijam ir neapgāžami pierādījumi, ka abi mani zēni ir miruši.
Noņēmusi apmetni viņai no pleciem, es palīdzu mātei apsēsties uz krēsla pie pavarda. Māsas ir aizgājušas pie zīda tirgotājiem. Viņām līdzi ir zelts un kalpotāji, kas atnesīs pirkumus mājās; visi loka ceļus viņu priekšā, un meitenes smejas par atgūto brīvību. Tikai mēs ar māti esam ieslodzītas bēdu cietumā. Es nometos uz grīdas un jūtu, kā sausās zālītes zem maniem ceļgaliem izplata vēsu aromātu. Kad satveru mātes ledainās plaukstas, mūsu galvas ir tik tuvu, ka neviens nedzirdētu mūsu čukstus pat tad, ja klausītos pie durvīm.
– Kā jūs to zināt, māt? – es jautāju.
Viņa pieliec galvu, it kā saņēmusi cirtienu sirdī. – Tā jābūt. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka abi miruši.
– Vai jūs vēl lolojāt cerības par Edvardu?
Tik tikko manāms žests, kādu varētu sagaidīt no ievainota dzīvnieka, apliecina, ka māte nekad nav pārstājusi cerēt – viņas vecākais Jorku dēls ir izbēdzis no Tauera un kaut kur dzīvo par spīti visam.
– Vai tiešām?
– Es domāju, ka zināšu, – māte ļoti klusi atzīst. – Sirdī. Es domāju, ka zināšu par sava Edvarda nāvi, tiklīdz tas notiks. Viņa gars nevarētu pamest šo pasauli, neskarot mani. Elizabete, es viņu ļoti mīlu.
– Māt, mēs abas tonakt dzirdējām dziesmu. To dziesmu, kas skan, ja mirst kāds no mūsu dzimtas.
Viņa pamāj. – Jā. Bet es turpināju cerēt.
Mēs brīdi klusējam, domājot par cerību nāvi.
– Vai jums šķiet, ka Henrijs sācis meklēšanu un atradis līķus?
Māte papurina galvu. – Nē. Ja Henrijam būtu līķi, viņš tos izrādītu visai pasaulei un sarīkotu krāšņas bēres, lai visi zinātu, ka zēnu vairs nav. Mēs visi mēnešiem ilgi tērptos tumši zilajās sēru drānās. Ja viņam būtu droši pierādījumi, viņš tos izmantotu, lai nomelnotu Ričardu. Ja būtu kāds, ko apsūdzēt slepkavībā, viņš to cilvēku tiesātu un pakārtu visu acu priekšā. Henrijs noteikti jau kopš ierašanās Anglijā lūdzis Dievu, kaut atrastu zēnus mirušus un apraktus, lai viņa tronis būtu nesatricināms, lai neviens nevarētu uzdoties par princi. Vienīgais, kurš patlaban vēl kvēlāk nekā es vēlas zināt, kur ir mani dēli, ir jaunais karalis Henrijs. Tas nozīmē, ka viņam kāds ir apliecinājis zēnu nāvi. Kāds, kam viņš uzticas. Henrijs nemūžam neatjaunotu mūsu dzimtas karalisko titulu, ja domātu, ka mums vēl ir kāds dzīvs zēns.
– Tātad viņam pateikts, ka Edvards un Ričards ir miruši?
– Henrijs ir pārliecināts. Citādi viņš nemūžam nepasludinātu, ka mēs ar tavu tēvu bijām laulāti. Ja mūsu Edvards ir miris, tavs jaunākais brālis ir karalis Ričards Ceturtais, bet Henrijs – tikai uzurpators. Henrijs nekad neatjaunotu karalisko titulu dzīvam ienaidniekam. Kāds viņu ir pārliecinājis, ka nogalinājis abus zēnus un redzējis tos mirušus.
– Varbūt viņa māte? – es čukstus jautāju.
– Viņai vienīgajai bija iemesls zēnus nogalināt, un viņa bija šeit, kad abi pazuda, un pati vēl ir dzīva, – māte saka. – Henrijs bija trimdā kopā ar Džesperu. Varbūt slepkavību pastrādāja Henrija sabiedrotais Bekingemas hercogs, bet arī viņš ir miris, tātad mēs nekad to neuzzināsim. Tikai māte varēja Henriju pārliecināt, ka viņš ir drošībā. Tagad viņi domā, ka abi Jorku prinči ir miruši. Henrijs tūlīt piedāvās tev apprecēties.
– Viņš nogaidīja, līdz varēja pārliecināties par manu brāļu nāvi, un tikai tad atdeva man princeses titulu? – es jautāju, sajutusi rūgtu garšu mutē.
Māte parausta plecus. – Protams. Ko citu viņš varēja darīt? Tāda ir šī pasaule.
Manai mātei ir taisnība. Kādā vēsā vakarā pie Vestminsteras pils durvīm piesoļo karaļa jaunie gvardes jomeni elegantās tumši sarkanās livrejās. Herolds paziņo, ka valdnieks Henrijs pēc stundas mani apciemos.
– Skrien, – māte nosaka, ātri uzmetusi skatienu vēstulei. – Besa! – viņa uzrunā jauno istabeni. – Ej līdzi Viņas Gaišībai un paņem manu jauno galvassegu un viņas jauno zaļo tērpu, un pasaki zēnam, lai atnes uz viņas istabu karstu ūdeni un vannu! Sesilija, Ena! Apģērbieties un apģērbiet savas māsas. Sūtiet Voriku bērnus uz mācību istabu un sakiet skolotājam, lai patur viņus tik ilgi, kamēr
