mātes māsa Ketrina ir pieņēmusi Tjūdoru vārdu un ierodas kopā ar karaļa tēvoci Džesperu. Tomēr viņa paklanās manai mātei tikpat zemu kā vienmēr un piecēlusies sirsnīgi noskūpsta.
Arī manas mātes brālis Edvards Vudvils ir Tjūdora galminieks, un jaunais karalis viņu uzskata par tuvu draugu. Viņš bija kopā ar Henriju jau kopš izsūtīšanas trimdā un cīnījās jaunā karaļa armijā Bosvortā. Zemu noliecies pār manas mātes roku, Edvards Vudvils pēc tam noskūpsta viņu uz abiem vaigiem un čukst: – Priecājos redzēt tevi atpakaļ īstajā vietā, Jūsu Gaišība Lizija!
Māte ir sarīkojusi iespaidīgu mielastu ar divdesmit diviem ēdieniem. Kad šķīvji jau novākti un galdi aizbīdīti pie sienas, Sesilija un Ena dejo galminiekiem.
– Lūdzu, princese Elizabete, uzdejojiet mums, – karalis vēršas pie manis.
Es uzlūkoju māti; mēs vienojāmies, ka es nedejošu. Pēdējoreiz es šajās istabās dejoju Ziemassvētkos, kad man mugurā bija grezns zīda tērps, līdzīgs pašas karalienes Enas ģērbam, it kā mudinot mūs salīdzināt. Es galu galā biju desmit gadus jaunāka, un viņas vīrs nespēja novērst skatienu no manis. Visi galmā zināja, ka viņš ir manī iemīlējies un pametīs savu veco, slimo sievu, lai būtu kopā ar mani. Es dejoju ar savām māsām, bet Ričards redzēja tikai mani.
– Lūdzu, – Henrijs atkārto. Es ielūkojos viņa riekstbrūnajās acīs un saprotu, ka nevaru atteikties.
Piecēlusies es sniedzu roku Sesilijai, kam nāksies dejot ar mani neatkarīgi no pašas vēlmēm, un muzikanti sāk saltarellu. Mēs ar Sesiliju bieži dejojām karaļa Ričarda priekšā; viņa sakniebj lūpas, un es nojaušu, ka arī viņa to atcerējusies. Mana māsa droši vien jūtas kā verdzene, kam jāizklaidē sultāns, bet šoreiz pazemota esmu es – un tas viņai dāvā mierinājumu. Deja ir ātra, katra soļa beigās vajag palēkties, un mēs abas esam gan veiklas, gan graciozas. Mēs virpuļojam pa istabu, dejojam ar citiem un atgriežamies zāles vidū. Muzikanti noskandina pēdējo krāšņo akordu, mēs paklanāmies karalim un viena otrai, tad nostājamies blakus mātei, nedaudz piesārtušas, nosvīdušas un aizelsušās, kamēr muzikanti sapulcējas un spēlē karalim.
Viņš uzmanīgi klausās, ar vienu roku izbungodams ritmu uz krēsla balsta. Ir jūtams, ka Henrijam patīk mūzika, un viņš uzdāvina spēlmaņiem zelta gabalu. Tā ir atbilstoša velte, tomēr ne pārāk dāsna. Vērojot Henriju, es saprotu, ka viņš ar naudu apietas tikpat rūpīgi kā viņa māte. Šis jauneklis nav audzināts ar domu, ka pasaule ir viņam parādā troni. Viņš nav pieradis pie karaļu bagātībām, ko vieglu roku tērēt. Henrijs nelīdzinās manam Ričardam, kurš saprata, ka augstmanim jādzīvo grezni un jādala sava bagātība pārējiem. Muzikanti sāk vienkāršu melodiju, un karalis pieliecas tuvāk manai mātei un paziņo, ka vēlas nedaudz laika pavadīt ar mani vienatnē.
– Protams, Jūsu Gaišība. – Viņa jau grasās aiziet un vest līdzi meitenes, atstājot mūs divatā lielās zāles malā.
– Vienatnē un netraucēti. – Karalis pamāj, apturēdams manu māti. – Nošķirtā istabā.
Viņa vilcinās, visu apsvērdama. Pirmkārt, Henrijs ir karalis. Otrkārt, mēs esam saderināti. Turklāt viņam nekādā gadījumā nedrīkst atteikt. – Neviens jūs netraucēs istabā aiz lielā galda, – viņa saka. – Es parūpēšos, lai neviens tur neiet.
Pamājis karalis pieceļas. Muzikanti pārtrauc spēlēt, galminieki paklanās un izslejas, aizrautīgi vērojot, kā Henrijs sniedz man roku un, sekojot mātei, ved mani prom no paaugstinājuma un lielā galda pa arkveida durvīm zāles galā līdz nošķirtai istabai. Māte atkāpjas un, tik tikko manāmi paraustījusi plecus, ielaiž mūs aiz durvīm. Es jūtos kā aktieris, kas nokāpj no skatuves un ieiet savā dzīvē, kurā nav gatava teksta.
Tiklīdz Henrijs aizver durvis, muzikanti atsāk spēlēt, bet biezais koks apslāpē skaņu. Karalis pagriež lielo atslēgu slēdzenē tik veikli, it kā tas būtu pašsaprotami.
– Ko jūs darāt? – es jautāju, izbīlī aizmirsusi labas uzvedības noteikumus.
Karalis pagriežas un apskauj mani ap vidukli, ieraudams nesalaužamā tvērienā. – Mēs iepazīsimies tuvāk, – viņš paziņo.
Es neatraujos no viņa kā tramīga jaunava. – Man jāatgriežas zālē.
Henrijs apsēžas uz krēsla, kas līdzinās tronim, un novelk mani sev uz ceļgala. Es jūtos kā krogus meiča blakus dzērājam, kurš nupat par mani samaksājis. – Nē. Es jau teicu, ka mēs iepazīsimies tuvāk.
Lai kā es cenšos piecelties, viņa tvēriens ir pārāk stingrs. Ja pretošos vai atgrūdīšu viņu, es pacelšu roku pret Anglijas karali, un tā ir valsts nodevība.
– Jūsu Gaišība…
– Izskatās, ka mums vajadzēs precēties, – viņš jau skarbāk turpina. – Mani pagodina interese, ko šajā jautājumā izrāda parlaments. Jūsu ģimenei vēl joprojām ir daudz draugu – pat starp tiem, kas dēvē sevi par manējiem. Viņi likuši man noprast, ka jūs uzstājat uz kāzām. Jūtos glaimots, pateicos par uzmanību. Mums abiem ir zināms, ka esam saderināti jau divus ilgus gadus. Tagad mēs piepildīsim savu saderināšanos.
– Kā, lūdzu?
Viņš nopūšas, it kā mana neattapība viņu nogurdinātu. – Mēs piepildīsim saderināšanos.
– Nē, – es vēsi atcērtu.
– Jums nāksies to darīt kāzu naktī. Kāpēc nevarat tagad?
– Tāpēc, ka jūs cenšaties laupīt man godu! – es iesaucos. – Jūs izvēlaties manas mātes istabu viņas pilī pirms kāzām, kad māsas ir tepat soļa attālumā aiz durvīm, un gribat mani apkaunot!
– Nedomāju, ka jums vēl palicis daudz goda, ko laupīt, vai ne, Elizabete? – Henrijs salti pasmaida. – Un nebaidieties, lūdzu, ka es atklāšu, ka jūs vairs neesat jaunava. Nevaru pat saskaitīt, cik daudzi man rakstīja tikai tādēļ, lai pavēstītu par jūsu dēku ar karali Ričardu. Un daži arī papūlējās mērot tālo ceļu no Anglijas, stāstot man, ka redzējuši jūs abus roku rokā pastaigājamies pa dārzu. Viņš katru nakti esot nācis uz jūsu istabu, jūs esot viņa sievas galma dāma, bet visu laiku pavadot karaļa gultā. Un daudzi apgalvoja, ka Ričarda sieva noindēta un tieši jūs pasniedzāt viņai indes kausu. Jūsu mātes pulverīši no Itālijas pieklājīgi pasniegti kārtējam upurim. Riversi eleganti noskalojuši šķērsli savā ceļā.
Mani pārņem tādas šausmas, ka ir grūti parunāt. – Nemūžam! – es zvēru. – Es nemūžam neko sliktu nenodarītu karalienei Enai.
Henrijs parausta plecus; viņaprāt, nav nozīmes tam, vai es esmu slepkava. – Kuru gan tas interesē? Mēs abi esam darījuši daudz tāda, ko labprāt neatcerētos. Viņa ir mirusi, Ričards ir miris, jūsu brāļi ir miruši, un jūs esat saderināta ar mani.
– Brāļi? – es iesaucos, piepeši saausījusies. – Miruši. Mēs esam vienīgie, kas palikuši.
– Kā jūs to zināt?
– Zinu. Nāciet tuvāk.
– Jūs runājat par maniem
