arī samaksāt Francijai.
– Kas notiks ar tevi? – Sesilija jautā.
– Acīmredzot Henrijs grasās ar mani precēties, jo nevar izlocīties no dotā solījuma. Bet viņš nesteidzas. Visiem esot zināmi viņa centieni no tā atkāpties.
Sesilijas acīs parādās līdzjūtība. – Viņš tevi aizvaino.
– Jā, – es piekrītu. – Bet man vajadzīgs tikai karalienes tituls. Es negribu viņu kā vīrieti, tāpēc man vienalga, ka viņš negrib mani par savu sievu.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada 30. oktobris
Es stāvu pie guļamistabas loga un vēroju kronēšanas baržu, kas tuvojas Taueram vairāku desmitu kuģu pavadībā. No upes puses atskan mūzika. Barža ir apzeltīta un spoži mirdz, bet priekšgalā un aizmugurē uzvaroši plīvo karogi ar Tjūdoru sarkano pūķi un Bofortu režģi. Henrijs izskatās sīciņš. Tādā attālumā es redzu tikai viņa garo purpurkrāsas samta tērpu ar sermuļādas apmali. Viņš nostājies uz paaugstinātā klāja baržas aizmugurē tā, lai visi upes krastā viņu redzētu, un izpletis rokas. Es paceļu plaukstu virs acīm un vēroju Henriju. Pirmo reizi es ieraugu savu topošo vīru, bet viņš nav lielāks par mana mazā pirkstiņa galu. Barža aizslīd garām, vedot manu līgavaini uz kronēšanu bez manis, un viņš pat nezina, ka es lūkojos uz viņu. Viņš neiedomāsies, ka es pielieku mazo pirkstiņu pie biezās stikla rūts, tā viņu izmērot, un pēc tam nicīgi uzsitu knipi.
Visi airētāji tērpušies zaļās un baltās livrejās – Tjūdoru krāsās, un airiem ir balti kāti un koši zaļi gali. Henrijs Tjūdors rudenī izmanto pavasara krāsas; šim jaunajam iebrucējam nekas Anglijā nešķiet pietiekami labs. Kaut gan lapas krīt no kokiem kā brūnas asaras, viņš visu vēlas redzēt zaļu kā jaunu zāli vai baltu kā maija pirmos ziedus, it kā pārliecinot mūs visus, ka laiks sagriezies kājām gaisā un mēs tagad esam Tjūdori.
Otrajā baržā sēž karaļa māte, iekārtojusies uz augsta krēsla, kas līdzinās tronim. Visi redz, ka lēdija Mārgarita beidzot slīd pretī savam liktenim. Vīrs stāv viņai blakus, kā īpašnieks uzlicis roku uz krēsla apzeltītās atzveltnes. Viņš ir uzticīgs šim karalim, tāpat kā zvērēja atbalstīt iepriekšējo karali un arī valdnieku pirms tā. Viņa smieklīgā devīze ir sans changer jeb “vienmēr nemainīgs”. Vienīgais, ko Stenliji nekad nemaina, ir uzticība sev.
Nākamajā baržā brauc Džespers Tjūdors, karaļa tēvocis, kurš ceremonijas laikā nesīs kroni. Blakus viņam stāv manas mātes māsa Ketrina, viņa kaujā gūtā trofeja, un viegli skar viņa roku. Viņa nepaceļ skatienu, kaut gan zina, ka mēs stāvam pie logiem. Ketrina lūkojas uz priekšu, nesatricināma kā strēlnieks, un dodas uz mūsu ienaidnieka kronēšanu, bet viņas seja šķiet bezkaislīga. Reiz jau viņa apprecējās savas ģimenes interešu dēļ un izgāja pie jaunekļa, kurš viņu ienīda. Ketrina ir pieradusi pie spožuma sabiedrības acīs un pazemojumiem mājās. Viņa ar to samaksā par dzīvi, ko pavadījusi kā viena no daiļajām Riversu meitenēm, vienmēr tik tuvu tronim, ka tas viņu savainojis.
Māte apliek roku man ap vidu un vēro baržas. Viņa klusē, bet es zinu, ka domās viņa ir atgriezusies dienā, kad stāvējām tumšajā telpā zem abatijas kapelas un nolūkojāmies uz karaliskajām baržām, kas devās uz mana tēvoča Ričarda kronēšanu, atstājot novārtā īsto mantinieku Edvardu. Toreiz man šķita, ka mēs visi mirsim tumsā un vientulībā. Domāju, ka reiz pie mums klusi atnāks bende un es pamodīšos, jūtot spilvena svaru sev uz sejas. Biju pārliecināta, ka nekad vairs neredzēšu saules gaismu. Toreiz es biju jauna sieviete un domāju, ka tik skaudras skumjas var beigties tikai līdz ar nāvi. Es sēroju par tēvu un bažījos par pazudušajiem brāļiem, un man šķita, ka drīz miršu arī es.
Šī ir jau trešā uzvaras prieka pilnā kronēšanas barža, kas paslīd garām manai mātei. Kad biju pavisam maza meitene un mans brālis Edvards nebija dzimis, viņa slēpās patvērumā, jo manu tēvu padzina no Anglijas. Augstmaņi atkal iesēdināja tronī veco karali, un mana māte liecās ārā pa zemo, netīro lodziņu kapenēs zem Vestminsteras abatijas, lai redzētu lēdiju Mārgaritu un viņas grezni saposto dēlu Henriju, kurš dodas svinēt Lankasteru Henrija atgriešanos tronī.
Toreiz es biju ļoti jauna un neatceros garām braucošos kuģus vai līksmē starojošo māti un viņas mazo zēnu uz sarkanām rozēm izrotātas baržas. Tomēr es atceros uzmācīgo upes ūdens un mikluma smārdu. Atceros, kā naktīs raudāju, jo nesapratu, kāpēc mēs piepeši dzīvojam kā nabagi un slēpjamies kapenēs zem kapelas, nevis izklaidējamies valsts skaistākajās pilīs.
– Šī ir trešā reize, kad lēdija Mārgarita pabraukusi jums garām, svinot uzvaru, – es atgādinu mātei. – Pirmajā reizē karalis Henrijs atguva troni; viņa pirmā aizsteidzās uz galmu un iepazīstināja valdnieku ar savu dēlu. Pēc tam viņas vīrs ieguva Ričarda cieņu, un viņa nesa karalienes Enas velci kronēšanas laikā. Un tagad viņa atkal brauc garām.
– Jā, – māte piekrīt un samiedz pelēkās acis, vērojot koši apzeltīto baržu un lepni plīvojošos standartus. – Bet man viņa vienmēr šķiet ļoti… nepārliecinoša. Pat uzvaras mirkļos.
– Nepārliecinoša? – es atkārtoju savādo vārdu.
– Viņa vienmēr izskatās pēc sievietes, kas daudz cietusi, – māte noteic un līksmi, skaļi iesmejas, it kā sakāve būtu tikai fortūnas rata pagrieziens, it kā lēdija Mārgarita nebūtu Dieva brīnišķās gribas ieviesēja zemes virsū, par kādu sevi uzskata, bet tikai nokļuvusi uz fortūnas viļņa un noteikti kritīs pēc nākamā grieziena. – Viņa vienmēr daudz žēlojas, – māte paskaidro. – Un tādas sievietes vienmēr daudz cieš. – Viņa pagriežas, uzlūko mani un iesmejas, redzot apjukumu manā sejā. – Tam nav nozīmes, – viņa nosaka. – Lai nu kā, lēdija Mārgarita ir apsolījusi, ka Henrijs ar tevi precēsies drīz pēc kronēšanas, un tad tronī sēdēs Jorku meitene.
– Nekas neliecina, ka viņš mani gribētu, – es sāji iebilstu. – Mēs tomēr nebraucam karaliskajā baržā.
– Nekas cits viņam neatliks, – māte mierīga atbild. – Viņš uzvarēja kaujā, bet parlaments nepieņems viņu karaļa lomā, ja blakus nebūsi tu. Jau ir runāts ar Tomasu, lordu Stenliju, un viņš lieliski saprot, kam pieder vara. Lords Stenlijs ir aprunājies ar savu sievu, viņa ir apspriedusies ar dēlu. Visi zina, ka Henrijam ar tevi jāprecas neatkarīgi no paša vēlmēm.
– Varbūt es pati to negribu. – Es pagriežos un satveru māti aiz pleciem, lai viņa nevarētu aizbēgt no manām dusmām. – Varbūt es nevēlos vīru, kas mani negrib. Es nevēlos viltvārdi, kas ieņēmis troni, izmantojot nodevību. Varbūt mana sirds ir guldīta nezināmā kapā kaut kur Lesterā.
Māte neatkāpjas un rāmi uzklausa manus dusmu un sēru pilnos vārdus. – Meita, tu visu mūžu esi zinājusi, ka reiz apprecēsies savas zemes un ģimenes labklājības dēļ. Tu pildīsi savu princeses pienākumu neatkarīgi no sirds ilgām, un es gribu, lai tu visu dari ar smaidu uz lūpām.
– Jūs mani izprecināsiet vīrietim, kuram es vēlu nāvi?
Viņas smaids neapdziest. – Elizabete, tu lieliski zini, ka jaunas sievietes reti var apprecēties mīlestības dēļ.
– Jums tas izdevās, – es atgādinu.
– Man
