mana māte būtu nevis karaliene atraitne, bet gan kāda parasta lauku sīkmuižnieka sieva. Mēs visas esam tikpat neapskaužamā stāvoklī kā Sesilija, kuras laulība nupat atzīta par spēkā neesošu, bet viņai nav piedāvāts cits vīrs. Viņa nav lēdija Skropa, bet nav arī nekas vairāk. Mēs esam meitenes bez vārda, bez ģimenes, bez pārliecības. Un šādām meitenēm nav nākotnes.
Es ticēju, ka atgūšu princeses titulu un īpašumus, kā arī apprecēšos un saņemšu kroni vienas diženas ceremonijas laikā, stāvot blakus Henrijam. Bet klusēšana apliecina, ka viņš nealkst precēties.
Mēs nesaņemam aicinājumu no karaliskās garderobes pārziņa ierasties un izvēlēties tērpu kronēšanas gājienam. Ceremonijmeistars neinteresējas, vai drīkst atnākt uz pili un iemācīt mums deju kronēšanas svinībām. Visas Londonas šuvējas un ģērbējas dienu un nakti darina tērpus un galvassegas, bet ne pie mums. Mums nesūta norādījumus par gājiena gaitu. Mūs nesauc uz Londonas Taueru naktī pirms ceremonijas, kā tas ir ierasts. Nav zirgu, ar kuriem varēsim jāt no Tauera līdz Vestminsteras abatijai, nav lēmuma par priekšrokas tiesībām lielajā dienā. Henrijs nesūta līgavaiņa dāvanas topošajai sievai. Viņa māte nesūta itin neko. Vajadzētu valdīt rosībai, trauksmei un dažādām pretrunīgām pavēlēm no jaunā karaļa jaunam galmam, kas vēlas izskatīties labi, bet ir tikai klusums, kas katru dienu kļūst pamanāmāks.
– Mūs neaicinās uz kronēšanu, – es skarbi saku mātei, kad esam divatā. Viņa atnākusi novēlēt man labu nakti guļamistabā, kurā dzīvojam mēs ar Sesiliju. – Tas ir acīm redzams, vai ne?
Viņa papurina galvu. – Tā izskatās.
– Kāpēc Henrijs negrib mani sev blakus?
Māte gausi pieiet pie loga un vēro tumšās nakts debesis, kurās spīd sudrabots mēness. – Viņi nevēlas, lai tronim blakus stāv Jorki.
– Kāpēc?
It kā baidoties no sudrabotās gaismas, kas viņu apspīd un piešķir pārdabisku starojumu, māte aizver slēģus. – Neesmu pārliecināta, – viņa saka. – Bet, ja es būtu Henrija māte, tad negribētu, lai mans dēls, kurš ieguvis kroni kaujas laukā, liek to galvā blakus īstajai karaliskās dzimtas princesei, visas tautas mīlulei un daiļavai. Man nepatiktu, kā tas izskatās.
– Kāds viņš izskatās? – es jautāju.
– Parasts. – Ar vienu vārdu pietiek, lai iemīdītu Henriju dubļos. – Viņš ir ļoti, ļoti parasts.
Pat Sesilija, kas lolo drudžainas cerības gandrīz līdz pēdējai dienai, beidzot saprot, ka jaunais karalis tiks kronēts viens un nevēlas, lai es, vienīgā īsti karaliskā un pārāk skaistā princese, stāvētu pie altāra viņam blakus. Viņš pat neļaus mums, bijušajai karaliskajai ģimenei, noskatīties, kā viņš uzliek roku kronim, ko reiz nēsāja mans mīļotais vīrietis un pirms viņa – mans tēvs.
Ne Henrijs, ne viņa māte neatsūta nekādu ziņu, apstiprinot kādu lēmumu. Mēs ar māti apsveram iespēju rakstīt lēdijai Mārgaritai, bet negribam pazemoties, lūdzot viņai atļauju iet uz kronēšanu vai noteikt manu kāzu datumu.
– Ja es apmeklētu kronēšanu karalienes atraitnes lomā, es priekšrocību sarakstā būtu augstāk par lēdiju Mārgaritu, – māte dzēlīgi nosaka. – Varbūt tāpēc neesam lūgtas. Visu savu mūžu lielajos pasākumos viņa redzējusi tikai manu muguru. Viņa sekoja man uz visām šīs pils istabām, bet pēc tam sekoja Enai Nevilai. Viņa gāja aiz Enas kronēšanā un nesa velci. Varbūt lēdija Mārgarita uzskata, ka pienākusi viņas reize būt pirmajai, un vēlas, lai kāds seko viņai.
– Varbūt es? – Sesilija cerīgi iejautājas. – Es labprāt nestu viņas velci.
– Nē, – māte skarbi nosaka.
Henrijs Tjūdors līdz kronēšanai apmeties Lambetas pilī. Ja brokastu laikā viņš paceltu skatienu, tad redzētu manu logu Vestminsteras pilī otrā upes krastā, bet viņš droši vien nepaceļ skatienu un neprāto par savu neiepazīto līgavu, jo vēl joprojām nesūta ziņu. Naktis pirms kronēšanas viņš atbilstoši tradīcijai pavada Londonas Tauerā. Viņš apmetas karaliskajās istabās un katru dienu iet garām durvīm, aiz kurām pēdējo reizi redzēti mani brāļi, katru dienu pastaigājas pa laukumu, kur mans brālis mēdza šaut ar loku. Vai iespējams nejust šermuļus skrienam pār muguru, vai iespējams nesaskatīt bālo, ieslodzīto zēnu, kuram vajadzēja kļūt par karali? Vai Henrija māte neredz trauslu ēnu kāpnēs vai karaliskajā kapelā, vai nedzird bērna kluso balsi skaitām lūgšanas? Kā gan abi Tjūdori varētu iet pa Dārza torņa vītņveida kāpnēm un neieklausīties pie koka durvīm, gaidot divu mazu zēnu balsis? Vai viņi nedzird Edvardu?
– Viņš meklēs, – māte sadrūmusi saka. – Nopratinās visus, kas sargāja zēnus. Gribēs noskaidrot, kas noticis ar prinčiem, un cerēs kaut ko atrast. Kādu, kuru iespējams uzpirkt, lai viņš skaļi paustu apsūdzību vai atzītos, lai tikai varētu vainot Ričardu. Ja Henrijam izdosies pierādīt, ka Ričards nogalināja mūsu prinčus, viņš varēs attaisnot troņa pārņemšanu, jo zēni ir miruši, bet Ričards tad kļūs par tirānu un slepkavu. Henrijs uzvarēs, ja vien spēs pierādīt viņu nāvi.
– Māt, es esmu gatava apzvērēt pie savas dzīvības, ka Ričards viņiem neko nenodarīja, – es kaismīgi sacīju. – Citādi Ričards man visu pateiktu. Toreiz, kad viņš atnāca un jautāja, vai nozagāt abus zēnus, jūs viņam ticējāt, vai ne? Viņam nebija ne jausmas, kas noticis ar maniem brāļiem, un tas viņu ilgi mocīja. Beigās viņš nezināja, ko iecelt par savu mantinieku. Viņš izmisīgi vēlējās noskaidrot, kas noticis.
– Jā, es ticu, ka Ričards zēnus nenogalināja. – Mātes acis ir saltas. – Es nemūžam neuzticētu viņam savas meitas, ja domātu, ka viņš spēj kaut ko nodarīt brāļa atvasēm. Bet es zinu, ka viņš nolaupīja mūsu princi Edvardu ceļā uz Londonu. Viņš nogalināja manu brāli Entoniju, kurš centās zēnu aizstāvēt. Viņš aizveda Edvardu uz Taueru un darīja visu iespējamo, lai tas notiktu arī ar jaunāko brāli. Ričards nenogalināja manus dēlus, tomēr ieslodzīja viņus tur, kur abus atrada slepkavas. Viņš nepaklausīja tava tēva gribai un piesavinājās tava brāļa troni. Ričards bija uzurpators un slepkava, un es nekad viņam nepiedošu. Man nemaz nav jāapsūdz Ričards citos noziegumos – ar šiem pietiks, lai viņš degtu ellē.
Dzirdot šos vārdus par mīļoto vīrieti, es apbēdināta papurinu galvu. Es nespēju viņu aizstāvēt – ne jau savas mātes priekšā, kura zaudējusi abus dēlus un vēl joprojām nezina, kas ar tiem noticis.
– Saprotu, – es nočukstu. – Saprotu. Es nenoliedzu, ka viņam nācās rīkoties drausmīgos mirkļos un viņš izdarīja šo to drausmīgu. Viņš izsūdzēja grēkus biktstēvam un lūdza piedošanu. Jums nav ne jausmas, kā viņu mocīja domas par visu sastrādāto. Bet es esmu pārliecināta, ka viņš nelika nogalināt manus brāļus.
– Tātad Henrijs neko neuzzinās, pārmeklējot Taueru, – māte nosaka. – Ja Ričards viņus nenogalināja, nav līķu, ko Henrijam atrast. Varbūt abi ir dzīvi un paslēpti kaut kur Tauerā vai kādā tuvējā namā.
– Ko tādā gadījumā darītu Henrijs? – Man aizraujas elpa. – Ko viņš darītu, ja kāds paziņotu, ka visu šo laiku ir slēpis mūsu zēnus?
Mātes smaids ir tikpat lēns
