diviem vecākajiem bērniem bija daudz sarežģītāk. Sākumā Izijas tālrunis nemitējās zvanīt. Prieks par nonākšanu uzmanības centrā ātri vien noplaka, kad viņa apjauta, kas īsti notiek. Visnotaļ bieži Elija viņu atrada sēžam pie virtuves galda un lasām avīzēs par saviem vecākiem. Drīz vien viņa pārstāja atbildēt uz īsziņām. Elija mudināja meiteni satikties ar draugiem, bet Izija baidījās uz sliekšņa satikties ar fotogrāfiem.
Džeiks bija citāds. Kopš atgriešanās no universitātes viņš nāca un gāja, kad pašam patika. Šķiet, tikai Elija ievēroja, kas ar viņu notiek. Tēvu viņš pārstāja pieminēt, tiklīdz parādījās pirmie raksti avīzēs. Reiz, pamodusies kopā ar dvīņiem, Elija sastapa Džeiku, kas tobrīd grīļodamies stāvēja kāpņu laukumiņā un tikai grasījās doties pie miera.
– Viņš to izdarīja, Elij, – Džeiks sacīja, tik cieši saķēris auklīti aiz delnas locītavas, ka asinis pārstāja riņķot. Elija atbrīvojās no tvēriena.
– Mēs neko droši nezinām, – viņa mēģināja iebilst.
– Gods viņam vienmēr bijis svešs jēdziens, – Džeiks neatlaidās. – Un tu to zini.
– Pret mani viņš allaž izturējies labi, – Elija atgādināja.
– Tu maldies – tāpat kā visi citi, – Džeiks nočukstēja.
“Kā lai šodien nodarbina dvīņus?” Elija prātoja. Vajadzēja dabūt viņus ārā no mājas. Kaimiņi sākumā bija atļāvuši bēgšanai izmantot ceļu pāri dārza žogam, tad cauri viņu pagrabam un ārā pa durvīm uz Holenda parku, bet pirms dažām dienām kāpnes viņu žoga pusē noslēpumainā kārtā pazuda.
Tagad Brionija uzskatīja, ka tieši Dārki salikuši kaimiņu pastkastītēs anonīmās lapiņas, kurās pieprasīts, lai Skineri ar visu “mediju cirku” pārceļas uz savu lauku māju. Par to, ka viņa varētu kontrolēt presi, Brionija skaļi pasmējās.
– Klienti man maksā simtiem tūkstošu mārciņu tieši par to, – iepriekšējā dienā viņa bija teikusi Elijai, – un es gandrīz divdesmit gadu pazīstu dažus no šo rakstu autoriem. Bet es nevaru ietekmēt to, ko viņi raksta par manu ģimeni. Vai tas nav ironiski?
Elijai nepietika drosmes aizrādīt, ka pat gadu pēc renovācijas Oksfordšīras māja nebija piemērota dzīvošanai.
– Vai tev, Elij, ir kāda nojausma, kā viņi pie tās tikuši? – Brionija vaicāja un paslidināja avīzi pāri galdam tuvāk Elijai, kura no pārsteiguma satrūkās. Laikraksts nokrita uz grīdas. – Tev vajadzētu sūdzēties. Tavs vārds pie fotogrāfijas iespiests tik maziem burtiņiem, ka ir tik tikko salasāms, – Brionija turpināja.
Pacēlusi avīzi, Elija kādu brīdi pētīja fotogrāfiju. Viņa to bija uzņēmusi krāsainu, bet iespiests bija melnbalts variants – visa ģimene Korfu salā vasarā.
– Man nav ne jausmas, – Elija atbildēja, palūkojās uz galdu pa kreisi no ēdamistabas durvīm un saprata, ka vieta, kur šī fotogrāfija parasti stāvējusi, ir tukša.
– Kāds to būs nozadzis, – ieminējās Fojs, neticīgi paraustījis plecus. – Šis ir mans Konrāda Bleka moments. – Fojs smējās tik sirsnīgi, ka viņam pietrūka elpas. – Tikai ģērbies esmu kā grieķu zemniece, nevis kardināls Rišeljē.
Fotogrāfijā bija iemūžināts smalks joks, kuru Fojs izstrādāja pēc kādām ilgām pusdienām vasaras atvaļinājuma laikā Grieķijā. Viņš bija iegādājies divdesmit akru lielu olīvkoku birzi blakus savam īpašumam Korfu salā, lai atzīmētu aiziešanu pensijā, un smējās, ka kļuvis par īstu muižnieku. Olīvkoki deva simts litru eļļas, ko pildīja litra pudelēs. Fojs vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kurā visi ģimenes locekļi būtu redzami Korfu zemnieku drānās. Šis attēls tiktu iespiests uz eļļas pudeļu etiķetēm, lai uzjautrinātu draugus.
Tobrīd tā šķita lieliska ideja. No grieķu pavāra viņš aizņēmās garus melnus svārkus, priekšautu un šalli. Elija pierunāja dvīņus uzvilkt tradicionālos grieķu tautastērpus – tas bija īsts varoņdarbs, jo bērniem vajadzēja staigāt īsos ieloču svārkos un garās baltās zeķbiksēs. Pārējiem tika melnas bikses un krekli.
Ar vienu roku Fojs bija apskāvis Titu, kas nopietna stāvēja līdzās, ar otru – Hesteri. Viņas vīrs Riks nekur nebija redzams. Dvīņi sēdēja citiem pie kājām un turēja burku ar dažiem beigtiem circeņiem. Malā blakus Džeikam un Izijai stāvēja Brionija un Niks, kurš vilka sievu prom no pārējās ģimenes un tuvāk pāris cāļiem, kas bija ieklīduši kadrā. “Nabaga Niks,” nodomāja Elija, “viņam nebija nekādu izredžu.” Blakus šai fotogrāfijai atradās attēls ar Foja olīveļļu un vēl viens ar Foja kuģīti “Draudi”, kas noenkurots klinšainā pludmalē pie īpašuma.
Uz fotogrāfijas bija rakstīts: “Klasiska Čestertonu ģimenes aukstā pirmspieduma olīveļļa.” Un apakšā ar mazākiem burtiem: “Augstākās kvalitātes olīveļļa, kas no olīvām iegūta tikai ar mehāniskām metodēm. Skābums 0,1 līdz 0,8 %.”
– Publicitāte tagad ir tāda, ka es olīveļļu eBay vietnē varētu pārdot par milzu naudu, vai ne, Elij? – Fojs jautāja. – Mūsu sliktā slava varbūt piešķir tai īpašu vērtību.
– Beidz uztraukties par naudu, tēt, – Brionija rājās. – Par to parūpēsies Niks.
– Ja ir tiesa viss, ko par viņu raksta, tad viņam būs jāsēž cietumā, – attrauca Fojs.
– Viņam ir labs advokāts, – iebilda Brionija, – un finanšu pakalpojumu regulatoram ir bēdīga pieredze apsūdzību lietās. Netici visam, ko var izlasīt avīzē.
– Ja viņš to nav izdarījis, kāpēc viņš tik pēkšņi pazuda? – Fojs vaicāja.
– Niks tagad nespēj skaidri domāt, – sacīja Brionija, veltīdama Fojam stingru skatienu un tāpēc ļoti līdzinādamās tēvam, – un uzskata, ka viņi liksies mierā, ja viņš uz laiku nozudīs no skatuves. – Brionija norādīja uz logu un ielas pretējā pusē redzamajiem žurnālistiem un paparaci, kas tur pulcējās teju katru rītu.
– Kad pēdējoreiz runāji ar viņu? – Fojs jautāja.
– Pirms pāris dienām, – izvairīgi atbildēja Brionija.
– Vai zini, kur viņš atrodas? – Fojs tincināja. Brionija paraustīja plecus. – Ap viņa nozušanu sacelta vesela jezga, – turpināja Fojs, pauzdams skaļi arī Elijas domas.
– Gribu paklausīties ziņas, – Brionija paziņoja, nelikdamās ne zinis par tēvu, un ieslēdza televizoru, kas ēdamistabā tika ienests no virtuves pēc tam, kad no darba aizgāja Maleja. Ekrānā tūdaļ parādījās Bloomberg News kanāls. Reportiere, kas pagājušajos Ziemassvētkos piedalījās Čestertonu rīkotajā ballē, stāstīja par banku, kurā strādājis Niks. Brionija un Fojs piegāja tuvāk televizoram. Brionija pagrieza aparātu skaļāk un brīdināja Foju un Eliju, ka jāievēro klusums.
– Likviditātes krīze… akcijas kritušās par divpadsmit procentiem… nervozi investori… pakļauts augsta riska… – Pēdējā
