problēmām,” Elija domās palaboja. Turpat bija arī viņas pēdējās skolas liecības kopija. Nākamā viņas rokās nonāca vecāku fotogrāfija. Tēvs bija zvejnieks, un māte strādāja uz pusslodzi pilsētas domē. Turpat tika pieminēts, ka A līmeņa zināšanas nodrošinājušas viņai vietu Austrumanglijas universitātē. Sekoja īss, atturīgs Kromeras raksturojums: “Mazpilsēta, kuras novājinātā ekonomika ir atkarīga no sezonas tūrisma un krabju pārstrādes rūpniecības. Savulaik Kromerā reģistrēts augstākais heroīna atkarīgo skaits visā Austrumanglijā. Viktorijas laikmeta tūristiem tas bijis iecienīts ceļojuma galamērķis.”
“Riebekļi,” Elija nodomāja. “Kā var aprakstīt Kromeru, nepieminot jūru?” Šķita, ka viņi aizmirsuši kādu būtisku viņas personības daļu. Vecāku māja atradās tik tuvu ūdenim, ka vētras laikā viļņi sitās viņas guļamistabas logā. Tas viņu raksturoja vairāk nekā jebkura skolas liecība. Naktīs Elija mēdza atvērt logu, ieklausīties jūras balsīs un mēģināt uzminēt tās noskaņojumu. Vētrā jūra vienmēr likās dusmīga, taču dažkārt dusmas mīkstināja sērīgas gaudas, un Elijai bija žēl, ka tā nespēj savaldīties. Vasarās tā nereti ieguva mirdzošu tirkīza toni, vilinot cilvēkus savās skavās. Lielākā daļa tika arī atbrīvoti no tām, bet augustā kādu, parasti bezbailīgu bērnu, negantas straumes ierāva bīstamos ūdeņos.
Var jau būt, ka Kromeru var uzskatīt par dīķi ar sastāvējušos ūdeni, taču Elija bija pārliecināta, ka tās ritmu kontrolē primitīvi augstākie spēki. Elijas tēvs vienojās ar jūru, izpildot noteiktus rituālus un ceremonijas, pāris reižu dienā klausoties laika ziņas un mācoties pielāgoties vēja virziena maiņām, gluži tāpat kā cilvēks, kurš runājot bez problēmām pārslēdzas no vienas valodas uz otru. Bet Elija nekad pilnībā neuzticējās laika ziņu lasītāju melodiskajām balsīm vai iracionālajam rituālu kopumam, ko piekopa viņas tēvs. Skaidrā dienā pa guļamistabas logu Elijas skatiens sniedzās līdz pat zudušajam Šiptonas ciemam, ko pirms divsimt gadiem aprija jūra.
Jūra līdzinājās mānīgai draudzenei, kurai nekad nevar līdz galam uzticēties. Gluži tāpat kā Skineri, kā vēlāk atklāsies. Bet tobrīd, gaidīdama ēdamistabā, Elija to nevarēja zināt. Un, ja zinātu, vai tas kaut ko mainītu? Viņa turpināja lasīt un laizīja ādu ap muti, ilgodamās pēc sāļas garšas. Skolā viņa bija mācījusies, ka sāls ir tikpat svarīgs cilvēkam kā ūdens, un tolaik jutās gluži kā sasniegusi augstāko punktu kādā ticības sistēmā.
Atskaitē bija norādīts, ka par Eliju vai viņas vecākiem nekad nav rakstīts vietējās avīzēs, izņemot vienu publikāciju laikrakstā Eastern Daily Press pirms desmit gadiem, kad tēvs bija noķēris sešas mārciņas smagu krabi. Elijai par sarūgtinājumu, atskaitei izrādījās pievienota krāsaina avīžraksta kopija – tēvs attēlā bija redzams dzeltenās zvejnieka biksēs un rokā turēja krabi. Turpat bija pieminēts, ka šīs bikses izgudrojis kāds attāls radinieks no Greitjārmutas. Visi apgalvoja, ka Elija smaida gluži tāpat kā tēvs, bet šī bija pirmā reize, kad viņa to redzēja pati savām acīm.
– Pavisam nesvarīga dzīve, – Elija skaļi noteica, turpinādama šķirstīt dokumentus par sevi. – Atšķirībā no tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit.
Neticības pilna, Elija bija stāvējusi pie mājas, iespaidīgas reģenta laika ēkas ar stuka ciļņiem un stikla portiku, kas stiepās no kaltas dzelzs vārtiem takas galā, augšup pa astoņiem pakāpieniem un līdz ieejas durvīm. Tā atradās ielas pusloka pašā centrā un bija vienīgā ēka ar simetrisku fasādi un durvīm centrā, tāpēc izskatījās, ka pārējie nami godbijīgi paliekušies uz tās pusi. Te viss liecināja par svarīgumu – gan zilā plāksne pie sienas, kas informēja par slavenu zinātnieku, kurš reiz dzīvojis zem šī jumta, gan Frānsisa Bēkona portrets virs kamīna.
Ēdamgalda otrā galā atradās pamatīga avīžu kaudze. Visi virsraksti vēstīja par iepriekšējā dienā neizdevušos mēģinājumu uzspridzināt lidmašīnas transatlantiskajos reisos. Smaidīdama Elija atcerējās māti, kura piezvanīja, lai pastāstītu, cik bīstami ir dzīvot Londonā.
Aiz durvīm atskanēja kāds troksnis, un Elija veikli pāršķīra nākamo lapu. Laika vairs nepietika. Brionija bija aizgājusi pirms krietnām desmit minūtēm.
Nākamais dokuments bija vieglāk uztverams, jo visi teikumi bija iezīmēti ar dzeltenu marķieri. Pirmais ziņoja, ka Elija nesen sarāvusi attiecības ar kādu studentu. Kāds līdzās bija pievilcis izsaukuma zīmi.
Otrais atklāja, ka Elijai ir vecākā māsa ar “garīgās veselības traucējumiem”. Šim teikumam blakus sīkā rokrakstā ar melnu tinti bija pierakstīts: “Interesanti!” Viņa spēji piecēlās kājās un ielika mapi atpakaļ portfelī. Pārņēma aizkaitinājums – nevis tāpēc, ka par viņu vākta informācija, bet tāpēc, ka tik brīvi lietotas izsaukuma zīmes.
Elija atglauda īsos matus un nogludināja svārkus. Vajadzētu nemanītai iziet no mājas, piezvanīt uz personāla atlases aģentūru un pateikt, ka gadījies labāks piedāvājums. Kad Elija uzvilka žaketi un steigšus devās uz durvju pusi, aiz tām atskanēja kluss ņurdiens.
– Nu, nu, – Elija ierunājās. Ņurdēšana mitējās, un Elija spēra apņēmīgu soli durvju virzienā, bet, tiklīdz viņa pieskārās rokturim, suns ierējās un pieslējās kājās. Elija secināja, ka tas ir neliela auguma smilškrāsas mopsis ar atņirgtiem zobiem un saceltu spalvu. Viņai nemūžam neienāktu prātā, ka Brionijai varētu būt šādas šķirnes suns. Piemērotāks šķita kaut kas ar gludu spalvu un garām kājām.
– Tu jau tikai rājies, – Elija noteica un pastiepa roku, lai pie siksniņas izlasītu suņa vārdu, bet spēji parāva to atpakaļ, jo mopsis paliecās tuvāk svešiniecei un mēģināja iekost. Elija atkāpās, lai nogaidītu, kamēr suns nomierināsies, un tad bēgtu.
Uz pusmēness formas galdiņa durvju otrā pusē viņa atrada vairākas grāmatas cietajos vākos; vienu no tām bija sarakstījis bijušais valdības ministrs. Elija pavēra vāku un ieraudzīja autora ierakstu saviem “ļoti mīļajiem draugiem, Nikam un Brionijai Skineriem”. Ja viņi bija tik mīļi draugi, kāpēc uzrunāt uzvārdā? Aiz grāmatām bija sarindotas neskaitāmas fotogrāfijas. “Ir redzama tieša saikne starp cilvēku labklājību un fotogrāfiju skaitu, ko viņi izliek apskatei mājā,” Elija nodomāja. “Un parasti ir tā: jo profesionālākas fotogrāfijas, jo nepraktiskāka māja.” To pašu vienmēr apgalvoja Roza. Šai mājā visi attēli bija dārgos ietvaros.
Centrā atradās liela fotogrāfija, kurā redzami astoņi cilvēki ap ēdamgaldu maltītes laikā. Galda piederumi salikti divās rindās, un tikpat daudz bija vīna glāžu. Nevienas sievietes. Elija sprieda, ka pusmūža vīrietis, kurš sēž vidū un ir pieliecis neskarto šampanieša glāzi uz fotogrāfa pusi, ir Niks Skiners. Viņš skatījās kamerā un labsirdīgi smaidīja, it kā izrādītu fotogrāfam milzu godu. Otru roku viņš bija pielicis pie krūtīm, it kā paustu savādu brīvības un atturības pretstatu. Šķita, ka viņš ir pieradis pie šādas uzmanības izrādīšanas.
Vīrietis pa labi bija satvēris viņa roku. Elijai šī seja šķita pazīstama, taču vārdu viņa neatcerējās. Pēc mēneša, kad viņa sāka dzīvot šai namā, viens no bērniem paskaidroja, ka tas ir kāds svarīgs cilvēks no Anglijas bankas, un pajautāja, vai arī Elijai viņš liekas līdzīgs tēlam no grāmatas “Vējš vītolos”. Uz brīdi Elija atkal pievērsās Nikam. “Zobi šķiet nedabiski balti,” Elija domās sprieda, “bet varbūt tikai uz melnās smokinga žaketes fona.” Viņam bija tumši mati, īsi apgriezti un pieglausti kā ūdra spalva. Pat četrdesmit
