kurš pacēlis glāzi pret kameru. “Gatavais blēdis,” Elija nodomāja. Vēlāk no bērniem viņa uzzinās, ka tas ir Felikss Neilors, kurš reiz bija iemīlējies Brionijā.
– Joprojām ir iemīlējies, – Izija palaboja dvīņus.
Pēkšņi durvis atvērās, un Elija attapās, ka vēl tur rokās kāzu foto un lūkojas Nikā Skinerā, kurš tagad kļuvis krietni vecāks. Mati šķita atkāpušies, un ap acīm parādījušās krunciņas, taču citādi viņš nebija mainījies. Elija nosprieda, ka šīs pārmaiņas nākušas par labu, jo tagad seja pauda nopietnību, kuru nemanīja kāzu fotogrāfijā.
– Ak Dievs, laikam esmu nokavējis interviju, – viņš ievaidējās, pastiepis roku un uzvaroši pasmaidījis. – Brionija mani nogalinās.
Tas izskanēja pārāk ikdienišķi, it kā Brionija būtu tā pieradusi pie tādām kļūmēm, ka pat aci nepamirkšķinātu. Elija neveikli nolika fotogrāfiju uz galdiņa un, sarokodamās ar Skineru, mēģināja paskaidrot, ka suns nav ļāvis viņai iziet no istabas.
– Lesteru kāzu gadadienā uzdāvināja Brionijas vecāki, – Niks Skiners sacīja un pabužināja suņa galvu. – Šī dāvana noteikti nebija mūsu vēlmju sarakstā. Tāds krustojums, ka attīstījusies īpaša suņu plānprātība, proti, visus mājā ielaiž, bet nevienu nelaiž ārā. Tiešām sen vajadzētu būt mirušam.
– Vai jūs varat to ietekmēt? – Elija pieklājīgi painteresējās.
– Pieļauju, ka mēs varam paātrināt neizbēgamo, – Niks noteica, salikdams pirkstus šaušanas pozīcijā un notēmēdams uz Lesteru. – Vajadzēja to izdarīt jau sen, bet Brionija iebilda, ka tas nepatiktu viņas tēvam.
– Es biju domājusi psiholoģiskas problēmas, – Elija izstomīja.
– Jūs neticēsiet, bet pirms pāris gadiem Lesteram bija pašam savs psihoterapeits. – Niks sāka smieties. Elija nervozi iesmējās. – Tā bija viena no trakākajām Brionijas idejām. Lesteram atsevišķās situācijās izveidojās skatoloģiska reakcija, kuru viņš nespēja kontrolēt. Gandrīz gadu viņu novēroja dzīvnieku psihologs. Trīs mēnešus viņš pavadīja suņu klosterī un iznāca no tā pilnīgi vesels, – Niks skaidroja, it kā justos atvieglots, ka var par kaut ko parunāt. – Lai gan kopš tā laika lieto zāles pret dusmām un ievēro īpašu diētu.
– Ko viņš darīja? – Elija pajautāja.
– Ikreiz, kad Brionijas tēvs atnāca ciemos, suns atstāja neglītu protesta kaudzīti. – Niks smējās. – Suņu psihologam bija aizdomas, ka esmu viņam to iemācījis, taču šādas apsūdzības tā arī nevarēja pierādīt. Sunim gluži vienkārši patika pietaisīt mana sievastēva kurpes. Jo dārgākas, jo labāk.
– Kāpēc viņš tā darīja? – Elija ziņkārīgi tincināja, aizmirsusi par savaldīšanos.
– Terapeits vainoja mūs, – paskaidroja Niks, – kā viņa vecākus. Ārsts pat vēlējās, lai mēs ar suni izejam ģimenes terapiju. Tad mēs izvēlējāmies aprūpi mājās.
Elija prātoja, vai Niks risinātu šo sarunu ar viņu, ja nezinātu par viņas māsas problēmām. Un tūdaļ nosprieda, ka viņu moka paranoja un Niks Skiners gluži vienkārši cenšas mazināt spriedzi.
– Skaistas kāzas, – Elija noteica, rādot uz fotogrāfiju, kuru tikko bija nolikusi.
– Mēs precējāmies Grieķijā, – Niks paskaidroja. – Pirms daudziem gadiem Brionijas tēvs iegādājās māju Korfu salā. Mēs turp braucam katru vasaru. Vai jūs esat bijusi Grieķijā?
– Nē, – Elija atbildēja.
– Kad sāksiet strādāt, noteikti aizbrauksiet, – Niks paziņoja. Tad viņš apklusa, it kā nezinātu, ko darīt tālāk. – Kā veicās intervijā?
– Tā vēl nemaz nav sākusies, – Elija sacīja.
– Es izlasīju jūsu dosjē, – Niks neveikli ierunājās. – Iespaidīgs. Vai Brionija paskaidroja, kas mums nepieciešams?
– Tik tālu mēs vēl netikām, – Elija teica. Niks vedināja līdzi pie galda, un Elija sekoja. Tajā brīdī viņa pamanīja, ka cigarete ir nokritusi uz grīdas blakus krēslam.
– Es smēķēju, – viņa atzinās.
– Arī Brionija smēķē. – Niks pasmaidīja. – Bet jums to neteiks. Viņa domā, ka es to nezinu. – Viņš apsēdās, noņēma kaklasaiti un attaisīja divas augšējās krekla podziņas. Tad lēni pāris reižu pagrozīja galvu, lai izvingrinātu kakla muskuļus. Tik neliekuļota rīcība padarīja viņu ievainojamu Elijas acīs. Pamazām skatienam atklājās atslēgas kauls, krūšu apmatojums un vasaras iedeguma paliekas. Elija bija pieradusi pie puišiem T kreklos un džinsos. Pasniedzējs universitātē paretam valkāja kreklu, taču kaklasaiti nekad.
– Jums taču nebūs iebildumu, vai ne? – Niks pajautāja, uztvēris Elijas ciešo skatienu. Viņa apmulsusi nosarka. – Iedomājos, ka uzsvērts lietišķums nenāktu par labu, – Niks labsirdīgi paskaidroja. – Ja jūtaties pārāk satraukta, es uzlikšu kaklasaiti atpakaļ.
Elija nomierinājās brīdī, kad istabā atgriezās Brionija, kuru acīmredzot nepārsteidza tas, ka Niks sēž pie galda pretī auklītes amata kandidātei. Viņa triumfējoši pavēcināja gaisā savu Blackberry viedtālruni.
– Labas ziņas? – Niks pajautāja.
– Nekas tāds, par ko drīkstētu runāt, – Brionija noskaldīja. – Teiksim tā. Esmu noslēgusi labu darījumu. Pabeigusi vienu stāstu, un viņi ir uzķērušies uz citu, proti, par krievu oligarhu, kas meklē futbola komandu. Tu noteikti nes laimi, Elija Sperova, – Brionija sirsnīgi noteica. Rokā viņa turēja paplāti ar olu kulteni. Elija nosprieda, ka tās ir brokastis, taču namamāte nolika paplāti priekšā sunim. – Viņam garšo Malejas gatavotās olas, – viņa paskaidroja, sabužinājusi suņa kažoku. – Lesters ir īsts savādnieks. Vai tev patīk suņi? Mēs uzskatām, ka citiem viņš iepatīkas no pirmā mirkļa.
– Lielākoties jā, – atbildēja Elija. Tanī brīdī Lesters nokāpa no sava zīda troņa un, ar vienu aci pētīdams svešinieci, ķērās pie kulteņa.
Brionija apsēdās līdzās Nikam, izņēma dažas matu saspraudes un izlaida lapsas rudos matus. Tie ieskāva seju, kas likās spilgtāka par daudz drūmākā vīra tumšajiem vaibstiem. Elija piemiedza acis. Šķita, ka viņa lūkojas saulē, kas lien ārā no mākoņa. Brionija ieskatījās rokaspulkstenī, tādējādi pārliecinot Eliju, ka intervija notiks tikai pieklājības pēc. Tad atkal iezvanījās Brionijas tālrunis, taču viņa nelikās ne zinis un steigšus sāka raksturot savus četrus bērnus.
– Džeikam ir gandrīz astoņpadsmit. Pēdējo gadu mācās Vestminsterā. Sliņķis, bet ar pareizo attieksmi viss būtu kārtībā. Viņam vajadzīgs pamudinājums. – Lai pastiprinātu savu vārdu iespaidu, viņa savilka pirkstus dūrē. – Viņam piemīt gribasspēks un prasme saprast, ko viņš grib, tādēļ nepieciešams cilvēks, kurš prot puisi noturēt rāmjos. Vairāk pātaga, nevis burkāns, ja saprotat, ko
