kaut ko piebilst. – Dvīņiem ir pieci gadi. Daudz laika pavada kopā, un es gribu panākt, ka viņi vairāk uzturas šķirti. Viņi ir identiskie un pārāk atkarīgi viens no otra. Septembrī sāks apmeklēt skolu. Piecas dienas nedēļā. Tev vajadzēs viņus aizvest, atvest un tad nogādāt uz pulciņiem. Tu kārtosi tikšanos ar draugiem, mācīsi pareizi satvert zīmuli un uzraudzīsi klavierstundas.
– Satvert zīmuli? – Elija muļķīgi pārvaicāja.
– Rokraksts, nevainojama rakstīšana un tamlīdzīgas lietas, – Brionija paskaidroja un pavēcināja roku, it kā gribētu atgaiņāties no šī jautājuma. Tad viņa paliecās tuvāk Elijai. – Es uzskatu, ka ik mirklis dod viņiem iespēju mācīties. Ja braucat mašīnā, jāieslēdz “Radio 4” vai “Klasika FM”. Pirms miega jālasa kvalitatīva literatūra. Ikviens vārds, ko viņi nesaprot, jāuzraksta uz tāfeles viņu guļamistabā. Un es gribētu, lai tu katru vakaru divdesmit minūtes māci viņiem matemātiku. Tas ir būtiski, lai ievērotu regulāru dienas režīmu. Tā turpinādama, Brionija ne reizi nenosauca dvīņus vārdā, bet atklāja, ka viņi pasākuši pabeigt viens otra teikumus, ir apsēsti ar Vilcieniņu Tomasu, bet bez noslieces uz autismu, un ir parādījuši talantu futbola laukumā. Brionija vēlējās, lai bērni iedraudzējas ar vienaudžiem un katrs dodas pie saviem draugiem.
Tik objektīvs vērtējums pārsteidza Eliju. Viņa mēģināja iztēloties savu māti kādam tik bezkaislīgi stāstām par saviem bērniem:
“Džo ir zems garlaikošanās slieksnis, un dažkārt viņa pati sevi ārstē ar narkotikām, tādējādi izraisot garastāvokļa maiņas. Džo ir ļoti īsredzīga pieeja dzīvei, tādēļ viņai ir grūti plānot nākotni. Džo patīk riskēt, bet viņa neprot rēķināties ar sekām. Džo savā uzvedībā ir pilnīgs pretstats jaunākajai māsai Elijai, kura cietusi no ārkārtīga uzmanības trūkuma, jo tā lielākoties veltīta Džo. Elija jūt milzīgu atbildību par māsu un, dzīvojot prom no ģimenes, gūs iespēju atrast sevi.”
Elijas māte nemūžam nebūtu spējīga uz tik objektīvu analīzi. Viņa izlīdzētos ar kādu anekdoti vai ļautos emociju vilnim, kas pēdējā laikā parasti pavadīja sarunas par Džo.
Brionijas izturēšanās Elijai patika, jo nebija tik emocionāla. Šī sieviete iemiesoja spēju audzināt bērnus, vienlaikus nepazaudējot sevi. Elijai šāda situācija bija pilnīgs jaunums.
– Redzu, ka esi ieguvusi vienpadsmit vispārējās vidusskolas izglītības sertifikātus un vislabākos vērtējumus “A” līmenī, – sacīja Brionija, pagrūdusi uz Nika pusi kādu papīra lapu. Niks ielūkojās tajā un atzinīgi iesvilpās. – Tātad tu noteikti varēsi palīdzēt bērniem ar mājasdarbiem. Mēs abi strādājam garas stundas, tādēļ tā būs tava prioritāte.
– Noteikti, – Elija atbildēja.
– Latīņu valoda? – Brionija noprasīja. Kad Elija palocīja galvu, viņa turpināja: – Izņemot auklēšanu, vai tev ir vēl kāda pieredze ar bērniem?
Elija sāka skaidrot, kā iesaistījusies programmā pusaudžu grūtniecības samazināšanai, kuras ietvaros meitenes saņēma lelles, ko vajadzēja pieskatīt visu dienu. Lelles bija ieprogrammētas raudāt, ja netiek pabarotas vai viņām nav nomainītas autiņbiksītes. Elija apliecināja, ka prot rīkoties atbildīgi.
– Un pārējās meitenes jūsu klasē? – painteresējās Niks.
– Viena nejauši piestātnē izlaida lelli no rokām; otra tobrīd jau bija stāvoklī, un viņai no uztraukuma sākās laktācija, – Elija stāstīja, nopriecājusies, ka atradusi piemērotu zinātnisku vārdu.
Kādu brīdi Niks un Brionija klusēdami vērās kandidātē. – Mums par tādu programmu nekas nav zināms, – Niks beidzot smaidīdams atzina. Brionija izskatījās apjukusi.
– Tāpat mēs ceram, ka tu palīdzēsi organizēt arī mūsu mājas dzīvi, – viņa turpināja, pūlēdamās atgūties. – Gan dzimšanas dienas ballītes, gan drēbju izņemšanu no tīrītavas, gan automašīnas vešanu uz servisu un apģērba iegādi bērniem. Vai tu piekristu?
– Protams, – Elija labprāt atsaucās.
– Vai ir kādi jautājumi? – Brionija pēkšņi pavaicāja. Elija kaut ko nomurmināja par to, ka satiksme Londonā diezgan atšķiras no tās, pie kā viņa ir pieradusi Kromerā. – Tu vari izmantot “Edisonu Lī”, – Brionija ieteica.
– Vai tas ir jūsu šoferis? – Elija vaicāja.
Niks un Brionija sāka smieties, un Elija atkal nosarka.
– Tā ir taksometru kompānija, – Niks paskaidroja. – Mums ir līgums ar viņiem.
Tas ir viss, ko viņa pēc vairākiem gadiem atcerēsies no šīs darba intervijas. Nebija neviena jautājuma par to, kādi ir meningīta simptomi un ko darīt, ja bērns aizrijas. Roza bija teikusi, ka viņas māte to vienmēr prasa, kad pieņem darbā jaunu auklīti.
Daudz vairāk viņi runāja par Elijas spēju organizēt četru bērnu dzīvi un par tām stundām, kuras viņa strādās. Viņa to salīdzināja ar eksāmenu grafiku, un darba devēji vēlreiz paslavēja augstos vērtējumus viņas vidusskolas atestātā. Skineri priecājās, ka Elija mācēs palīdzēt bērniem mājasdarbos un ka viņa prot peldēt. Diemžēl viņa neprata slēpot, taču to neprata arī pārējās trīs pretendentes. Elija norādīja, ka problēmas varētu sagādāt ēdiena gatavošana, bet saņēma paskaidrojumu, ka tādiem nolūkiem ir filipīniete Maleja, kura rūpējas par maltītēm un mājas uzkopšanu. Niks pajokoja, ka, viņaprāt, Elija cenšas runāt tā, lai viņu nepieņem darbā. Elija atbildēja, ka nevarēs pavadīt šai ģimenē vairāk par divpadsmit stundām dienā. Atkal atskanēja smiekli, it kā Elija tiešām nevilšus būtu apliecinājusi namatēva vārdu patiesumu.
Tad viņi paziņoja, ka atvēlētu prēmiju divu semestra mācību maksu apmērā, ja Elija piekristu papildu sešiem mēnešiem. Tas nozīmētu, ka Elija nevarēs atgriezties savā kursā jau nākamajā akadēmiskajā gadā, taču viņa nekavējoties piekrita šādam nosacījumam. – Tie taču ir tikai astoņpadsmit mēneši no manas dzīves, – Elija secināja.
– Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlaties par mani uzzināt? – Elija vaicāja. Viņa atcerējās neseno sarunu ar Rozu par to, ka ikvienam dzīvē ir trīs būtiski notikumi, kas ietekmē raksturu. Kā pierādījumu Roza minēja mātes alkoholismu, nepieciešamību mainīt skolu ik četrus gadus, jo tēvs dienēja armijā, un jaunākās māsas uzdrošināšanos atņemt viņai puisi.
– Es esmu laba meitene, kas izdarījusi nedarbu. Reiz es palīdzēju savai māsai tikt pie heroīna. Bet pati nelietoju, – Elija stāstīja Rozai.
Šīs atmiņas gan pazuda tikpat ātri kā uzradās.
– Tev noteikti vajadzēs parakstīt konfidencialitātes līgumu. Un mēs gribētu, lai tu slēdz savu kontu Facebook. Mūsu ģimene novērtē privātumu, – Brionija sacīja. – Vai tas tev būtu sarežģīti?
– Nebūt ne, – Elija attrauca, lai gan darba devēji mēģināja ielauzties viņas privātajā dzīvē.
– Ja tev ir draugs, mēs priecātos, ja tu saglabātu attiecības, – Brionija turpināja.
