garša, lai mudinātu tevi braukt ciemos, – Fojs sacīja.
Niks grabināja vīna pudeles, tādējādi cenzdamies apslāpēt dusmas uz sievastēvu. Elija dzirdēja, kā viņš noburkšķ: – Ne jau Fojam vajadzētu aicināt Maleju uz Grieķiju. – Protams, jo Maleju darbā pieņēma Niks un Brionija, nevis Fojs un Tita, un viņai mājā darba pietika pat tad, kad saimnieki devās prom. – Beidz čurāt manā teritorijā, – Niks turpināja, sagādājot Elijai pārsteigumu un mēģinot koncentrēties pudeļu attaisīšanai.
Maleja, droši vien neko nezinādama par zivju embargo, lepni paziņoja Fojam, ka viņam par godu vakariņās gatavo lasi mīklā.
Fojs pat aci nepamirkšķināja.
– Ceru, ka tas ir savvaļā dzīvojis lasis. Audzētavu laši ir pilni ar mēsliem, – viņš asi attrauca.
Šādu vārdu pārsteigts, Niks pacēla galvu. Parasti Fojs par lašu biznesu runāja revolūcijas terminos. Kā viņš iemācījis masām ēst lasi; kā viņš ieviesis demokrātiju pie pusdienu galda, pārdodot lasi lielveikalos; kā viņš uzlabojis nācijas veselību vēl krietni pirms tam, kad zivju eļļas lietošana kļuva par modes kliedzienu. Bet Če Gevaras cienīgā retorika bija mitējusies, un tajā parādījusies jauna nots.
– Tādas zivis nav daudz labākas par sprostos audzētām vistām, – Fojs turpināja. – Mušu nomocītām un piepumpētām ar ķīmiju gluži kā Austrumvācijas svarcēlājs. Dievs vien zina, ko tās nodara vīrieša libido.
– Nolādēts, – pēkšņi iesaucās Niks. – Tas sasodītais korķis nolūza. – Viņš pacēla pudeli pret logu un ieraudzīja vīnā peldam sīkus korķa gabaliņus.
– Un es domāju, ka tas ir nevainojams korķviļķis, – Fojs drūmi novilka.
Niks piecdesmit mārciņu vērto vīnu izgāza izlietnē, jo zināja, ka tāda absolūtas nevērības izrādīšana aizkaitinās taupīgo sievastēvu.
– Kāpēc mēs nevarējām to izlaist caur sietu? – pajautāja Fojs.
– Mums ir vēl daudz tādu pudeļu, – attrauca Niks, rādīdams sev zem kājām, kur atradās vīna pagrabs. – Paņemsim Meursault. Lasim vajadzīga bagātīgāka buķete, nekā var piedāvāt Montrachet, vai ne, Foj?
Bet Fojs neklausījās. Viņš tikko bija pamanījis, ka Elija nez kādēļ stāv pie loga.
– Un kas tu esi? – viņš noskaldīja.
Elija vienaldzīgi paraudzījās uz viņu, tad ar vienu roku norādīja uz sevi un centās izmocīt vārdu “es”, taču skaņa pār lūpām nenāca. Nedēļu pēc pārcelšanās uz Holenda parka namu Elija jau sāka pierast pie domas, ka ir neredzama. Kromerā viņa vienmēr satika paziņas – gan rindā pie miesnieka, gan pastaigā gar jūru. Pat Noridžā viņa bieži vien sastapās ar citiem studentiem vai draugiem, kuri pārcēlušies uz pilsētu darba meklējumos.
Londonā paziņu nebija. Elija nevarēja iesaistīties kādā vecāku apvienībā un nebija iekļāvusies arī nevienā no Austrumeiropas nākušo auklīšu grupām, kas parkā turējās kopā, smejoties un pļāpājot savādās valodās. Tagad Elija saprata, cik lielā mērā viņas identitāte ir atkarīga no pazīstamiem cilvēkiem. Un nožēloja, ka neuzklausīja neseno tēva piedāvājumu kopīgi doties jūrā. To viņa nebija darījusi gadiem ilgi, lai gan bangojošajos ūdeņos varētu pārliecināties, kādas dvēseles daļas atklājas, kad viss nebūtiskais ir atņemts. Tagad tur gūtās atziņas noteikti palīdzētu. Fojs novērsās no viņas.
Tonedēļ bija tādas dienas, ko viņa pavadīja, sarunājoties tikai ar bērniem un Maleju, kuru gan vairāk interesēja televīzijas ziepju operas, nevis auklīte. Pirmajos divos vakaros Elija lejasstāvā pie virtuves galda uzcītīgi bija gaidījusi līdz pat vienpadsmitiem, kad Brionija atgriezīsies no darba. Viņa bija sagatavojusi plašu atskaiti par dienas notikumiem un cerēja uz apliecinājumu, ka viss izdarīts pareizi. Trešajā vakarā Elija padevās un jau desmitos devās pie miera. Ejot garām Izijas istabas durvīm, viņa pamanīja, ka meitene sēž pie datora.
Augšējā stāvā bija dzirdami Džeika soļi – viņš savā guļamistabā droši vien mācījās kādu deju un laiku pa laikam iedziedājās līdzi iPod atskaņotajai mūzikai. Elija ilgojās pēc sabiedrības un uzmeklēja kontaktus savā jaunajā BlackBerry, ko iedeva Brionija. Saraksts bija ļoti īss. Trīs Džo numuri, kuri gan, iespējams, slēgti, jo māsa vai nu pazaudējusi tālruņa aparātu, vai arī iztērējusi visu kredītu. Ja arī izdotos māsu sazvanīt šajā vakara stundā, nevarēja droši zināt, vai viņa būs pie skaidra saprāta. Tad nāca Roza, Toms, Maija, vecāki un Vills Makdonalds. Kāda impulsa vadīta, Elija izdzēsa informāciju par pasniedzēju, it kā tas būtu obligāts nosacījums. Bet Roza tūdaļ pacēla klausuli.
– Sveika, svešiniec, – Roza sirsnīgi uzsauca, lai gan tikai pirms nedēļas viņa bija organizējusi ballīti atvadām no Elijas. Tāda uzruna likās saprotama. Universitātē dibinātā draudzība allaž bija atkarīga no ikdienas kontaktēšanās, bet Elija jau bija izkritusi no aprites. – Kā klājas?
– Labi, – Elija atbildēja, – ir daudz sarežģītāk, nekā biju domājusi. Grūti īsā laikā izveidot attiecības ar tik dažādiem cilvēkiem, taču Hektors un Elfijs patiešām ir jauki. Un man ir milzīga istaba. Tev vajadzētu te padzīvot. Es drīkstu aicināt draudzenes ciemos.
– Lieliski, – teica Roza, taču balss jau liecināja par uzmanības zušanu. Elijai bija skaidrs, ka būs grūti atvilināt draudzeni uz Londonu, atraujot no diezgan noslēgtās studentu pilsētiņas pasaules.
– Kā klājas tavai jaunajai dzīvokļa biedrenei?
– Kam?
– Meitenei, kas ievācās manā istabā.
– Tā tev bija lieliska izvēle, – Roza atzina. – Burvīga meitene. – Fonā atskanēja kāda balss.
– Pie tevis kāds ir?
– Nevaru tagad runāt, – ķiķināja Roza.
– Jauns sirdsāķītis? – Elija pajautāja.
– Jauns iekāres objekts, – apstiprināja Roza. – Vai varu piezvanīt vēlāk?
– Man jāceļas pusseptiņos, tātad varbūt rīt, – teica Elija.
– Protams, – Roza attrauca.
Šī telefonsaruna tikai pastiprināja Elijas vientulības izjūtu. Protams, Brionija sazinājās ar viņu. Taču tās bija virtuālas, īsos, kodolīgos teikumos ietērptas attiecības ar viedtālruņa starpniecību. “Izija čells?” teikts vienā ziņā. “Džeika plāni brīvdienām?” rakstīts nākamajā. “Dvīņi vakcinēti?” Niks tikpat kā nerādījās. Elija viņu satika tikai vienu reizi visas nedēļas laikā.
– Un kas tu esi? – Fojs atkal pievērsa uzmanību Elijai. – Protams, ja neņemam vērā to, ka esi cilvēks, kam jautājums jāuzdod atkārtoti.
Tik pēkšņa uzmanības pievēršana Eliju sarūgtināja vēl vairāk nekā pirmītējā vienaldzība.
