ieslēdza sildītāju maksimālajā režīmā. Viņai vienmēr sala. “Varbūt tāpēc, ka viņa ir tik vāja,” sprieda Elija, kuru ik rītu sešos ar durvju zvanu modināja Brionijas personīgais treneris. Karstais gaiss pūta Elijai sejā, tādēļ acis kļuva sausas un nāsīs iesitās degušu putekļu smārds.
Iezvanījās Brionijas tālrunis. Niks vēlējās aprunāties par viesu sarakstu Ziemassvētku kokteiļu vakaram, jo Tonijs Blērs paziņojis, ka pēc nepilna gada atstās premjerministra posteni.
– Tas tiks Braunam, taču vēlēšanās uzvarēs Kamerons, – pārliecinoši paziņoja Brionija, – un mēs esam pārāk saistīti ar Blēru. Tāpēc izsvītrosim Edu Bolu un Ivetu Kūperi, bet uzaicināsim Kameronus un Gavus.
Saruna beidzās tikpat pēkšņi kā sākusies.
Elija saspringa. Ja arī darba devēja neatrastos blakussēdētāja vietā, šis pirmais brauciens būtu īsts izaicinājums. Bet Brionija pēdējā mirklī izdomāja, ka parādīs Elijai īsāko ceļu uz dvīņu skolu, un tādējādi palielināja spriedzi, turklāt vēl piebilstot, ka Elija sēdēs pie stūres.
Brionija bija uzvilkusi vieglu šifona blūzi, kas karstā gaisa pūsmā nedaudz plīvoja. Tā bija plūmju krāsā, no kuras lielākā daļa rudmataino centīgi izvairītos, turpretī Brionija par tādu niansi nelikās ne zinis. Agrā rīta saule spīdēja vējstiklā un apmirdzēja Brionijas matus, radot savādu krāšņuma auru. “Ja Brionija būtu vīrietis, cilvēki teiktu, ka viņa ir visnotaļ iespaidīga,” Elija nodomāja.
Kad Brionija atvēra aploksni, Elija pamanīja, ka viņa šķirsta kopētus rakstus no tās dienas avīzes. Ik pa brīdim viņa kaut ko nolasīja skaļi.
– “Franču sakars” grimst sarkanā… paskatīsim, kas par to sakāms The Times… augusta terora draudi uzņēmumam BAA izmaksāja trīspadsmit miljonus… varēja būt ļaunāk… Scottish Power risina sarunas par apvienošanos… Felikss lieliski pastrādājis, jo kāds ir noplūdinājis informāciju par šo…
– Vai tas ietilpst jūsu pienākumos? – Elija pavaicāja brīdī, kad Brionija no rokassomiņas izņēma paciņu, atplēsa to un eleganti sāka ēst sēkliņas citu pēc citas, lai gan tās bija tik sīkas, ka varētu notiesāt visas uzreiz.
Brionija izskatījās pārsteigta – gan pieradusi, ka viņu uz darbu ved un šoferis bieži iesaistās sarunā, viņa droši vien nebija radusi atbildēt uz jautājumiem.
– Tā gan. – Viņa pasmaidīja.
– Ko tieši jūs darāt? – Elija pavaicāja.
– Es vadu finanšu jomas sabiedrisko attiecību aģentūru, – Brionija paskaidroja. Viņa priecājās, ka Elija ir vienīgā no potenciālajām auklītēm, kura acīmredzot nebija meklējusi internetā informāciju par Skineru ģimeni. – Mani klienti ir kompānijas, kas maksā man un manai komandai par padomiem, kā vajadzētu kārtot attiecības ar medijiem. Es viņu vārdā runāju ar žurnālistiem. Ja vienu no manām kompānijām nopērk cita vai arī tās grasās publicēt rezultātus, vai kāds tiek pieņemts darbā vai atlaists, mēs nākam klajā ar komunikācijas stratēģiju, lai šo soli izskaidrotu medijiem.
– Izklausās visnotaļ interesanti, – Elija noteica.
– Ir jau arī, – atzina Brionija un paliecās uz priekšu, lai ieslēgtu “Radio 4”. – Man jāpaklausās. Tiek intervēts viens no maniem klientiem.
Elija apklusa, jo programmas “Šodiena” žurnālists iepazīstināja klausītājus ar britu kompānijas vadītāju. Šī kompānija tikko bija nopirkusi savu konkurentu un tā nokļuvusi celtniecības uzņēmumu saraksta augšgalā. Saruna bija sparīga – Džons Hamfrijs visu laiku mēģināja apgalvot, ka īpašumu tirgus zaudē apgriezienus, savukārt Brionijas klients centās izvairīties no šī jautājuma, visu laiku runājot par simtprocentīgu hipotēku pieaugumu, lai mudinātu pirmreizējos pircējus iegādāties īpašumus, ko cels viņa kompānija. Drīz vien raidījums beidzās.
– Brīnišķīgi, – sacīja Brionija. – Pārmaiņas pēc viņam izdevās nenovirzīties no galvenā. Bet tagad pastāsti, kādas grāmatas tu lasi!
– Patlaban tas ir Ketrinas Rodžersas “Feminisms astoņpadsmitā gadsimta Anglijā”, – atbildēja Elija. – Nepieciešams manam kursa darbam. Cenšos izlasīt maksimāli daudz, lai nākamgad, kad atgriezīšos augstskolā, būtu vieglāk.
– Es gribēju dzirdēt, kādas grāmatas tu esi ieteikusi bērniem lasīšanai.
– Piedodiet. Džeikam izvēli esmu atstājusi paša ziņā. Izija lasa “Kas nogalina lakstīgalu”, bet dvīņus esmu iepazīstinājusi ar priekiem, ko dod “Briesmīgais Henrijs”.
– Vai vari to ierakstīt dienasgrāmatā, lai man vairs nav jāprasa?
Brionija izņēma no somas vēl vienu papīra kaudzi, šoreiz ar uzrakstu: “Privāti un konfidenciāli. Projekts “Odisejs”.” Viņa sāka lasīt. Elija slepus mēģināja izprast kontekstu – ukraiņu kompānija vēlas iegādāties līdzīgu britu uzņēmumu. “Interesanti,” Elija nodomāja, alkstot uzdot vēl vairākus jautājumus, bet iezvanījās Brionijas tālrunis.
Satiksme kļuva arvien brīvāka. Atpakaļskata spogulī Elija redzēja dvīņus, kas bija cieši piesprādzēti sēdeklīšos un pastiepušies viens uz otra pusi, lai varētu sadoties rokās. Pamanījuši, ka tiek vēroti, abi vienlaikus pielika rādītājpirkstu pie lūpām, lai brīdinātu Eliju neteikt ne vārda. Viņu attiecības šķita gan spocīgas, gan aizkustinošas. Elija bija visnotaļ pārliecināta, ka Elfijs sēž pa kreisi, bet Hektors – pa labi.
“Sajūgs un gāze. Bet varbūt gāze un sajūgs.” Viņa aši palūkojās uz savām kājām, lai būtu pilnīgi droša. “Dvīņus atšķirt es vēl nespēju, taču automobiļa pedāļus vajadzētu gan.”
No aizmugures sēdekļa atplūda viņu čuksti savādajā valodā.
– Nakakatava sja, – viens nopietni sacīja.
Otrs pamāja ar galvu.
– Alam ko.
Vārdi šķita seni, gluži kā piederīgi zudušai valodai, kas uzieta Amazones džungļos. Elija tos klusi atkārtoja, un puikas pēkšņi iesmējās. Nešķita, ka viņi bēdātos par atgriešanos skolā pēc brīvdienām, un Elija jutās atvieglota, jo parasti spējā dvīņu reakcija viņu mulsināja.
Nedēļas beigās bija jāziņo, kā tikt galā ar “valodas jautājumu”, kā to dēvēja Brionija. Elijas rīcībā nekā konkrēta nebija, tikai izbrīns par to, ka tāda valoda vispār vajadzīga, jo zēni taču sazinās tādā kā zemapziņas līmenī. Viņa vēlējās pateikt Brionijai, ka uzmanības pievēršana šai lietai tikai sarežģīs problēmu, taču apzinājās, ka nemūžam to neuzdrošināsies. Elija jau bija sapratusi, ka Brionijai problēmas identificēšana jau bija puse no atrisinājuma. Viņa dzīvoja pēc sarakstiem. Kā gan citādi viņa spētu būt tik organizēta?
Nonākusi platākā ielā, Elija mēģināja stūrēt pārliecinātāk un jutās pateicīga autobusam, kurš brauca pa priekšu un kura dēļ viņa nedrīkstēja palielināt ātrumu. Tālākais ceļš
