ir pareizi pievērsties dabiskajiem produktiem, tēt, – Brionija rāmi noteica. – Tu allaž sūdzies, ka lielveikali tevi ierobežo. Tagad varēsi pārdot par augstāku cenu, un noieta tirgus daļa būs plašāka. Pirms dažām dienām tu sūdzējies Nikam, ka zivis bijušas pilnas ar mušām.
Tātad Brionija runāja ar Foju. Elija dzirdēja klausulē viņa balsi. Veci cilvēki vienmēr kliedz klausulē, īpaši mobilajos tālruņos.
– Pie velna tos dabiskos produktus, – Fojs dārdināja. – Tās ir pilnīgas blēņas. Šī valsts iet uz grunti. Vai zināji, ka ārsts pagājušonedēļ man ieteica akupunktūru krustiem?
– Akupunktūra ir ļoti efektīva, – Brionija pārtrauca tēvu, acīmredzot cerēdama novirzīt sarunu citā gultnē.
– Neviens nedurs adatu man pakaļā, – Fojs atcirta, – un es nekad nepiekritīšu dabiski audzētiem lašiem. Augstais Dievs, ceru, ka brīdī, kad man vajadzēs gūžas aizstājēju, viņi piedāvās nevis morfīnu, bet Dārka glābējlīdzekļus.
– Baha glābējlīdzekļus, – Brionija palaboja.
– Pie visa vainīga tava māsa, – Fojs turpināja, – visas tās viņas homofobiskās muļķības. Sasodītā jogurtu taisīšanas brigāde.
– Homeopātiskās, – Brionija atkal laboja, bet Fojs neklausījās.
– Pat domāt negribu, kas notiek ar Fentonu. Viņš pārāk daudz laika pavadījis ar to sasodīto princi Čārlzu. Zvēru, ka redzēju, kā viņš Skotijā sarunājas ar zivi! – Fojs apgalvoja.
– Prasot, vai zivij pietiek vietas, kur peldēt!
– Kā tu atbildēji? – vaicāja Brionija, vienlaikus domādama, kā gan tēva biznesa partnerim, gados jaunākam vīrietim, izdodas tikt galā ar šādu pļāpāšanu.
– Atgādināju, ka zivij ir trīs sekunžu atmiņa, – nokliedza Fojs. – Viņš grasās šo diženo ideju apspriest valdē, saproti. Viņam ienācis prātā ievest plankumainās lūpzivis, kas noēdīs jūras utis, nevis izmantot ķīmiskos līdzekļus, jo tie piesārņo vidi.
– Bet izklausās lieliski, – attrauca Brionija.
– Tā ir nenormāli šausmīga ideja, kas var iznīcināt lašus. Tāpat savulaik pelēkās vāveres pārmāca sarkanās. Var izrādīties, ka tā ir tikpat invazīva suga kā Amerikas signālvēzis un…
– Paklau, pat tad, ja viņi nolems tā darīt, tu jau sen būsi prom, tēt, – Brionija iebilda. – Proti, paies gadi, kamēr to zivi sertificēs kā dabiski audzētu, un tad jau tā droši vien būs izgājusi no modes.
Bet Foju šie vārdi nenomierināja. Elija saviebās.
– Kamēr es “Freitšīras zivsaimniecībā” sagaidīšu pensiju, viņi mani noslīcinās tai sasodītajā zivju fermā, – teica Fojs.
– Es neatstāšu sava mūža darbu nelietīgā Fentona rokās.
Vairs nespēdama klausīties, Brionija turēja tālruņa aparātu tālāk no auss tik ilgi, kamēr Fojs sāka prašņāt, vai viņa vēl klausās.
– Illegitimi non carborundum, – atbildēja Brionija, izmantodama vienu no tēva iemīļotajām frāzēm.
Iestājās klusums, bet drīz vien Fojs sāka smieties.
– Es nepieļaušu, ka tie nelieši mani samaļ, – viņš piekrita. Bija skaidrs, ka garastāvoklis ir uzlabojies.
– Bet tagad, lūdzu, beidz lamāties, jo mašīnas aizmugurē ir bērni un Elija sēž man blakus, – Brionija norādīja un atvieglota nopūtās, jo secināja, ka tēva splīns ir pārgājis. – Un viņas pirmais iespaids par tevi nebija visai glaimojošs.
– Saprotu, saprotu, – Fojs ieintriģēts noteica. – Vai Sperovai izdevās noskaidrot, kurš apgānījis manu fotogrāfiju tavā tualetē? Hesterei taisnība – ar tiem dvīņiem kaut kas nav kārtībā. Varbūt ēduši par daudz dabisko produktu. Un tas sasodītais suns arī ir jocīgs.
Autobuss nogriezās, un Elijai priekšā atklājās biedējoši brīvs ceļš. “Vajadzēs braukt ātrāk.” Elija vilcinādamās nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams noraustījās. Viņa klusībā nolādēja Foju, kurš atgādināja nepatīkamo nedēļas nogales notikumu. Ja neņem vērā atsevišķas Džeika piezīmes par “čurātavu” svētdienas vakarā, jautājums pamazām aizvirzījās tālākā plānā, jo nācās risināt daudz ikdienišķākas lietas. “Vai Niks ierakstījis Eliju viņu automašīnas apdrošināšanas dokumentos? Kurš bērns bez atļaujas izmantojis Brionijas klēpjdatoru?” Elija trīs dienas gaidīja, lai pajautātu Brionijai, kā vislabāk izvilināt atzīšanos no dvīņiem, taču nesatika darba devēju līdz pat šim rītam un arī tad nerada iespēju aprunāties.
Pirmās šī semestra brokastis izvērtās par īstu katastrofu. Elfija un Hektora pierunāšana uzvilkt formastērpus izrādījās daudz grūtāka par želejas ieslidināšanu bankomātā. Viņi uzstāja, ka ģērbsies otrādi – vispirms apaus kājas, bet apakšbikses un šortus vilks pēdējos. It visas zeķes tika izbrāķētas, jo vīles atrodoties nepareizā vietā un beržot pirkstus.
– Vai jūs gribat mani nokaitināt? – Elija vaicāja.
– Viņi vienmēr ir tādi, – paskaidroja Izija, sēdēdama pretējā galda pusē. Viņa bija nolakojusi melnus nagus. Elija izlikās, ka to nemana. Beidzot Maleja iedeva Elijai divus pārāk lielu zeķu pārus bez šuvēm. Kalpotājas apaļā, skaidrā seja šķita neizteiksmīga, bet Elija nodomāja, ka tumšajās acīs mana nožēlu. Bet varbūt tas bija aizdomīgums.
Tad puikas paziņoja, ka vilks vienādas apakšbikses ar Vilcieniņa Tomasa attēlu. Elija atkal devās augšā un atgriezās ar vismaz duci biksīšu, ko izklāja uz virtuves galda. Viņa izskaitīja – no augšstāva uz virtuvi ved septiņdesmit seši pakāpieni. Iedama lejup, viņa paklupa pār Lesteru, kuram patika gulēt uz pēdējā pakāpiena. Suns draudīgi uzrūca, un Elija rūca pretī, turklāt atieza zobus. Viņa bija kaut kur lasījusi, ka suņiem jāparāda, kurš mājās ir saimnieks.
– Aizrijies, – viņa nošņāca, noplivinot apakšbikses ar zaļiem vilcieniņiem. Brionijas iedotais viedtālrunis apliecināja, ka atlikušas vien piecas minūtes. Ja nepasteigsies, puikas nokavēs pirmo skolas dienu.
– Tie ir Deizija un Henrijs, – Elfijs viebdamies pamācīja.
– Deizija ir meitene.
– Kā gan tu zini? – pajautāja Elija, bažīgi pētīdama attēlus un meklēdama atšķirības.
– Viņai ir zilas acu ēnas, – Hektors paskaidroja.
– To var redzēt tikai tad, ja uzmanīgi ieskatās, – Elija iebilda. – Esmu pārliecināta, ka neviens cits to nepamanīs.
– Bet mēs to zināsim, – vienā balsī attrauca puikas. Izklausījās gluži kā aizbildinājums.
– Tas
