tikpat prozaisks kā darbs, kuru grasos uzņemties.”
– Tā ir mūsu auklīte, – unisonā paziņoja Elfijs un Hektors. Viņi iznāca no skolas gluži tāpat kā ik dienu, rokrokā, dziedot “Divi mazi zēni”. Šo dziesmiņu par draugiem, kas plecu pie pleca cīnījušies Amerikas Pilsoņu karā, viņi iemācījās mūzikas stundā. – Vai tu domāji, ka atstāšu tevi mirstam, ja mana zirga mugurā pietiek vietas diviem? – viņi dziedāja un marša solī nāca ārā no pagalma. Sākumā Elijai tas likās aizkustinoši, bet nākamajās dienās viņa pamanīja, cik draudīgi skatās pārējie bērni, kad Elfijs un Hektors atkal sāka. Viņai šķita, ka jāpasargā brāļi no tā, cik nedraudzīgi skolas biedri uztver viņu tuvās attiecības. Reiz dziesmas vārdi ielauzās visnotaļ racionālā sarunā.
– Kas jūs gribētu būt, kad izaugsiet lieli? – vectēvs bija vaicājis.
– Kad izaugsim, mēs būsim karavīri un jāsim ne vairs rotaļu zirgus, – nopietni atbildēja Elfijs un Hektors, citējot iemīļoto dziesmu.
Bērns ratiņos sāka raudāt, un sieviete izveicīgi izcēla viņu ārā un piespieda sev pie pleca. Mazais ņaudēja gluži kā izsalcis kaķēns, bet auklīte mierināja viņu ar dziesmu svešā valodā.
Elija prātoja ar savām attiecībām ar dvīņiem. Viņa jutās kā tāds komediants, kurš cenšas glābt izrādi. Lielākoties tā bija improvizācija. Bakstīšanās uz labu laimi. Vairāk gan neveiksmīgi. Grāmatas par bērnu audzināšanu, ko Brionija atstāja Elijas guļamistabā, iepriekš svarīgākās lappuses atzīmējot ar dzeltenām līmlapiņām, nemaz nepalīdzēja.
– Klusi, bet nāvējoši, – teica Izija, kad Elija atklāja, ka dvīņi pielīmējuši vienu no mīļākajiem Brionijas ādas cimdiem pie guļamistabas durvīm vai iegājuši pieliekamajā, atvēruši visas diētiskās kolas kārbas un daudzas arī izdzēruši, bet pēc tam izvēmušies uz grīdas.
Visveiksmīgākā stratēģija Hektora un Elfija uzmanības novēršanā izrādījās pasakas, ko Elija stāstīja ar Norfolkas akcentu, no kura visu mūžu bija vēlējusies atbrīvoties. Leģenda par spoku suni Melno Šaku un viņa uzliktajiem sodiem, ja esi kaut ko nogrēkojies – iesišana māsai vai noliegums iet augšā uz vannas istabu – bija daudz iedarbīgāki nekā bāršanās. Un viņiem noteikti patika dialekts.
Svešā sieviete tik prasmīgi nomierināja bērnu, ka Elija vēl spēcīgāk izjuta savu nepiemērotību darbam. Aizvedusi dvīņus uz parku, viņa apsēdās, lasīja “Tristramu Šendiju”, vienu no astoņpadsmitā gadsimta literatūras paraugiem, un prātoja: “Ja reiz puiku māte nevēlas mesties četrrāpus smilškastē, kāpēc man tas būtu jādara?” Elija iedeva zēniem cukurotas konfektes, kuru dēļ viņi kļuva hiperaktīvi, un tad nomierināja, apsolot visas televīzijas programmas, kādas vien Brionija bija apmaksājusi. Par stimulantiem un nomierinošiem līdzekļiem viņa kopdzīvē ar māsu bija daudz uzzinājusi.
– Es esmu Mira, – sacīja svešā sieviete un izstiepa vienu roku sveicienam, ar otru pieturot bērnu. Raudas nedaudz mitējās, un mazais aizvēra acis. Mira ritmiski šūpojās un palielināja tempu ikreiz, kad činksti draudēja pieņemties spēkā.
– Piedod, – viņa teica, – man viņš atkal jānoliek gulēt. Uzgaidi dažas minūtes, labi?
Šī bija pirmā reize, kad kāds ārpus skolas uzrunāja Eliju. Sofija Vilbrahema ignorēja viņu kopš tās nelaimīgās pirmās semestra dienas, lai gan šādas nevērības iespaidu mazināja apziņa, ka tikpat vienaldzīgi bija arī visi citi. Aizgājusi pēc dvīņiem, Elija jutās kā autsaiders Venna diagrammā. Pārējās bija cieši saistītas. Slaidās, mirdzošās amerikāņu mātes un viņu angļu kolēģes ar kuplajām krūtīm un svītrainajiem džemperīšiem, tāpat nelielais un mainīgais strādājošo māmiņu pulks allaž apsveicinājās ar austrāliešu auklītēm. Savukārt tās parasti turējās nomaļus no ārzemju auklītēm, kas grupējās atbilstoši tautībai.
Dzīvespriecīgās un trokšņainās filipīnietes smējās vairāk par visām citām, biklās indietes staigāja sandalēs un sari un nekad neskatījās otram acīs. Mira ietilpa trešajā grupā, kur runāja gandrīz it visās Austrumeiropas valodās. Dažkārt Elija attapās dažādu sarunu virpulī, kas šalca visapkārt. Viņa aizvēra acis un mēģināja iztēloties vecākus savā Kromeras skolā, kur tie apmainījās līdzīgām laipnībām.
– Mēs šogad braucam uz Keipkodu… Deivids cenšas no sava klienta dabūt villu Toskānā… Bombejā šovasar ir par slapju… tur ir pieczvaigžņu viesnīca, kur var apmesties, lai redzētu Komodo varānus… aizmirsti par Portlendu un dzemdē Ciedru Sīnājā…
Un vakar:
– Viņš sakoda manu dēlu… viņš sakoda manu meitu… viņam noteikti jāiet pie skolas psihologa… viņam ir jauna auklīte… viņa vecāki mūžīgi ir aizņemti. – Elija zināja, ka tiek apspriests Hektors un runātāji apzinās viņas klātbūtni. Viņa sajuta dūrienu pakrūtē un dusmas, bet bija pārāk nedroša, lai aizstāvētu sev uzticēto bērnu.
Elija vēroja, kā Mira uzmanīgi ieliek mazo atpakaļ ratiņos un gaida, kad viņa sāks runāt. Satraukusies, ka tiks uzskatīta par nedraudzīgu, Elija sāka stāstīt par sevi – par dzimto Austrumanglijas piekrastes pilsētu un ierašanos Londonā, lai atrastu darbu un varētu samaksāt par studijām.
– Tā ir Anglijas teritorijas daļa, kas izskatās pēc galvas, – Elija paskaidroja, – austrumu vēji pāri jūrai pūš taisni no Urāliem. Arī daži putni, piemēram, mājas strazdi, lido no turienes, un paretam gadās arī kāds dziedātājstrazds. Iespējams, esam uzaugušas, elpojot vienu un to pašu gaisu. No kurienes tu esi?
– Mēs prātojām, vai tu gribētu iedzert kafiju kopā ar mums, – Mira atzina, nelikdamās ne zinis par Elijas ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Šķita, ka nevienu no cilvēkiem, kurus viņa sastapusi pirms ierašanās Londonā, neinteresēja viņas dzīve. Varbūt tā notiek migrantu pilsētā. Tiek dzīvots tagadnē. Viņa atminējās tās reizes, kad mēģināja iesaistīt Maleju sarunā par Filipīnām. “No kurienes jūs esat? Vai jums tur palika ģimene? Vai kādudien brauksiet atpakaļ?” Maleja no visiem jautājumiem izvairījās, noslēpumaini pasmejoties, it kā Elija būtu izstāstījusi kādu joku.
Un Džeiks, iepriekšējā dienā iedams garām kāpņu augšējā laukumiņā, apstājās un paskaidroja, ka Malejai ir trīs bērni, kas dzīvo pie vecmāmiņas ciematā, kurš atrodas piecu stundu brauciena attālumā no Manilas. Jaunākais ir tikpat vecs kā dvīņi, un Maleja viņu nav redzējusi jau gandrīz divus gadus.
– Šausmīgi, – sacīja Elija, bet Džeiks jau bija nozudis savā istabā.
– Man taisnā ceļā jādodas mājup un pusstundu jāmāca viņiem matemātika, – Elija atbildēja Mirai. – Mums ir diezgan stingrs grafiks.
– Lūdzu, Elij, aiziesim uz Starbucks! – činkstēja Hektors, raustīdams auklīti aiz rokas.
– Es arī lūdzu, – melodramatiskā tonī viņam pievienojās Elfijs.
Elija sāka smieties.
– Mēs mammai neko neteiksim, – Hektors paziņoja.
Veikli parēķinājusi, Elija atskārta, ka Brionija strādās līdz vēlai stundai. Rīt
