tā ir oficiāla diagnoze? – Elija vaicāja aizkaitinātā balsī, jo Brionija viņai neko tādu nebija pavēstījusi. Viņa rūpīgi nogludināja vēl vienas apakšbikses ar zaļa vilcieniņa attēlu.
– Tad ir Edvards, – unisonā paziņoja Elfijs un Hektors, skumji purinādami galvu un glāstīdami apakšveļu.
– Tā apgalvo mūsu tante, – atzina Izija, – kad grib nokaitināt mammu. Hesteres tante vienmēr zina, kuras pogas jānospiež. Tā mēdz teikt vecmāmiņa.
– Viņi tikai grib būt noteicēji, – attrauca Džeiks un ar tālruņa aparātu norādīja uz brāļiem. – Tas ir gēnos. Paskaties uz mammu!
Džeiks piecēlās, atstādams pusēsto tostermaizi uz šķīvja, un palūdza Maleju atnest baltās kriketa bikses.
– Kāpēc tu pats nevari tās paņemt? – Elija vaicāja.
– Ir jau labi, Elij, – teica Maleja, kas stāvēja kāpnēs uz veļas mazgātavu. Tas bija teju garākais teikums, kādu viņa jebkad veltījusi Elijai. Maleja zināja, kur kāda lieta glabājas, jo dienām vāca un nēsāja mantas no vienas telpas uz citu, maģiskā veidā pārvēršot haosu perfektā kārtībā.
– Es nezinu, kur Maleja tās glabā. – Džeiks paraustīja plecus.
Izslējies viņš bija dažas collas garāks par Eliju, taču allaž staigāja sakumpis – kā jau cilvēks, kurš vēl nav samierinājies ar savu augumu. Viņš joprojām stiepās garumā. Plaukstas bija tik lielas, ka brokastu bļoda tajās vairāk līdzinājās nelielai tasītei. Viņš to nolika uz galda un laiskā solī devās uz kāpņu pusi, rūpīgi ņemdams kreklu ārā no biksēm.
– Vai palūgsi, lai viņa tās atnes līdz ārdurvīm, Elij? – Džeiks jautāja. Elija skatījās uz puisi un prātoja, vai tā ir kāda provokācija. Tad viņš pateica “lūdzu” tādā tonī, kas neslēptā veidā norādīja, ka Elija ir pārāk pedantiska. – Man jāatrod Oyster karte.
Džeiks uz skolu brauca ar metro. Elijai tas šķita neticami sarežģīts transporta veids – viņa iepriekšējā piektdienā kopā ar dvīņiem bija aizbraukusi nepareizā virzienā. Sasniedzis pēdējo pakāpienu, Džeiks pēkšņi pagriezās, piegāja klāt Hektoram un Elfijam un pieliecās tuvāk. Tad viņš ar pirkstiem saķemmēja matus tā, lai tie slietos gaisā.
– Sodoras salā vilcieni nekad nekavējas, – viņš stingri sacīja Elfijam un Hektoram, pēc tam paņēma divas apakšbikses no galda un iedeva brāļiem. – Donalds un Daglass, – viņš nopietni turpināja, rādot uz vilcieniņiem. – Viņi ir dvīņi tāpat kā jūs un ļoti grib iet uz skolu kopā ar jums. Viņi negrib nokavēt.
Zēni paklausīgi uzvilka apakšbikses un izbrīnīti lūkojās uz Džeiku.
– Kas ir Sodoras sala? – vaicāja Elija.
– Tur dzīvo Vilcieniņš Tomass, – vienā balsī atbildēja Hektors un Elfijs.
– Paldies, Džeik, – sacīja Elija, bet viņš jau bija izgājis no telpas. Tad ienāca Brionija, secināja, cik rāda pulkstenis, un uzstāja, ka dosies līdzi, lai parādītu īsāko ceļu uz skolu.
Ievērojusi transportlīdzekļu rindu aiz muguras, Elija piesardzīgi nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams ierūcās, un tahometrs rādīja pieci. Dzinējs žēli kauca. “Nevar taču būt nekādu grūtību tikt no pirmā līdz otrajam,” Elija prātoja un palūkojās uz ātrumpārslēgu. Lai no pirmā ātruma pārslēgtos uz otro, pietika ar vienkāršu plaukstas kustību lejup. “To taču nav grūti izpildīt, vai ne? Bet no otrā uz trešo ir murgs. Vispirms tālēs zilajās pašā vidū, tad šķērsām un atkal augšā. No ceturtā uz piekto es vispār nekad neesmu slēgusi. Bet no pirmā uz otro es noteikti varu tikt.”
Elija domāja par lietām, ko viņa darījusi un kas prasījušas daudz lielāku drosmi nekā ātrumu pārslēgšana. Reiz viņa parāva stopkrānu vilcienā no Noridžas uz Kromeru – māsa, pakļauta maģisko sēņu ietekmei, gribēja iziet ārā pa durvīm un kāpt uz jumta. Citkārt viņa izpeldēja no straujteces Klajas pludmalē un vienreiz pat pārgulēja ar precētu vīrieti. Tagad viņa dzīvoja svešā ģimenē, uzņēmusies darbu, ko vispār neprot, un atradās pilsētā, kur nevienu nepazīst. Brionija atkal runāja pa tālruni. Šoreiz tā bija darba līnija.
– Tu esi žurnālists, Feliks, tātad atliek vien darīt savu darbu. Es varu pateikt tikai vienu, proti, tu uzdod pareizos jautājumus nepareizajam cilvēkam. – Brionija iesmējās. – Rīt tiks publiskots paziņojums, tātad tev ir sešas stundas, lai būtu priekšā pūlim.
– Vai nevari iedot mazliet vairāk informācijas? – Felikss jautāja. Brionijas tālrunim skaļums bija noregulēts visaugstākajā režīmā, un Elija dzirdēja katru vārdu.
– Nē, – Brionija stingri noteica. Iestājās gara pauze.
– Satiksimies vakarā un kaut ko iedzersim.
“Dažkārt visvienkāršākie lūgumi slēpj vissarežģītākos motīvus,” domās secināja Elija.
– Nevaru. Man jādodas uz slēgšanas vakariņām, – Brionija paskaidroja mazliet maigākā tonī. – Tu zini, cik aizņemta esmu. Bet mēs tevi uzaicināsim vakariņās. Mēs vienmēr meklējam klaidoņus, lai varētu palielināt viesu skaitu. – Tiklīdz saruna beidzās, viņa adrešu grāmatiņā sameklēja nākamo numuru. – The Financial Times jau rok, – viņa teica, – es zinu, kur radusies noplūde. Tas ir viens no analītiķiem Merrill Lynch bankā. Braienam Badam būs beigas. Mums jāķeras klāt, iekams tā kļuvusi par galveno versiju. – Viņa nolika tālruni un uzrunāja Eliju, lūkodamās taisni uz priekšu: – Lai kas ar tevi dzīvē notiktu, vienmēr izdari tā, lai tava versija kļūst zināma pirmā.
Šāda ieteikuma uzmundrināta, Elija pastiepa kreiso roku pēc ātrumpārslēga, lai izrādītu savu drosmi. Ar otru roku viņa vēl stingrāk ieķērās stūrē. Diemžēl automobilis nevis stabili turējās uz ceļa, bet slīdēja uz ceļa vidu un vienubrīd pat iebrauca pretējā joslā. Vairāki cilvēki uz ietves nicinoši nopētīja Eliju – droši vien sačukstējās par iedomīgām kundzītēm varenos automobiļos, ko pašas neprot vadīt. Elija veikli noņēma roku no ātrumpārslēga un sagrāba stūri, nejauši iedarbinādama logu tīrītājus. Tie neganti čīkstēja un maksimālā ātrumā slīdēja pa sauso vējstiklu.
– Nolādēts, – Elija nomurmināja.
– Nolādēts, – priecīgi atkārtoja dvīņi.
– Uzliec savu roku uz manējās. Kad es došu komandu, spied sajūgu, – rāmi pamācīja Brionija.
Elija paklausīgi palocīja galvu un nopriecājās, ka vadību uzņēmies kāds cits. “Es esmu pārāk jauna šādam darbam. Pārāk liela atbildība.” Dienu pēc gadījuma ar fotogrāfiju tualetē viņa bija atstājusi Hektoru vannā un pēc brīža atrada aizmigušu, gandrīz paslīdējušu zem ūdens. Pārbijusies, ka zēns noslīcis, Elija izrāva viņu no vannas un tik stipri atsita viņa galvu pret krānu, ka viņam pa degunu sāka tecēt asinis.
Viņa skaidri zināja – lai ko Izija dara savā guļamistabā, tie nav mājasdarbi,
