pajautāja, vai meitene vēlētos nopelnīt mazliet naudas, brīvdienās pasniedzot privātstundas.
– Nekas neiznāks, – kā atvainodamās sarunā iejaucās Brionija. – Elija pie mums strādā uz pilnu slodzi. Ja arī gadās kāds brīvs brīdis, viņa dodas pie vecākiem uz Norfolku. – Tonis apliecināja, ka tāda kārtība iedibinājusies pirms daudziem gadiem un nav maināma. Brionija aplika roku Elijai ap pleciem, it kā vēlētos pasargāt. Sofija beidzot piekāpās.
– Mums jāvienojas par grafiku, lai Marta un Izija var kopā spēlēt kvartetā, vai ne? – viņa sacīja. – Vai tas man būtu jāsaskaņo ar Eliju?
– Jā, lūdzu, – Brionija atvēlēja.
– Man vajadzēs pierakstīt numuru. – Sofijas balsī ieskanējās triumfs. Viņa saglabāja Elijas mobilā tālruņa numuru savā kontaktu sarakstā.
– Es zināju, ka būs problēmas, – Brionija noteica tik indīgi, ka Elija nobijās. – Sofija Vilbrahema tik lēti mierā neliksies. Viņa gluži kā tankkuģis šķeļ viļņus okeānā un apgāž visu, kas stājas ceļā. Vai redzēji, kā viņa deva mājienu par Džeiku un to ballīti? Tā kā es esmu strādājoša māte, viņa grib, lai maniem bērniem nekur neveicas.
– Man patiešām žēl, – Elija novilka, lai gan īsti nesaprata, ko vajadzētu nožēlot. Viņu izbrīnīja niknums, ar kādu Brionija runāja par savādo sievieti. – Es mašīnu ar manuālo ātrumpārslēgu neesmu vadījusi kopš tiesību iegūšanas.
– Nespēju noticēt, ka viņa manu acu priekšā tik nekaunīgi mēģināja tevi pārvilināt pie sevis, – Brionija domīgi sacīja. – Auklītes nolaupīšanas mēģinājums viņas pirmajā darba nedēļā. Neparasti.
– Ko jūs ar to gribat teikt? – Elija apmulsusi vaicāja.
– Tu neesi vainīga, – Brionija paziņoja. Viņi sāka ceļu uz skolu. – Ar tādu risku bija jārēķinās, kad pieņēmām darbā tādu cilvēku kā tu.
– Tas bija bīstami, un man nevajadzēja to darīt, – Elija stomījās.
– Aizmirsti par to mašīnu! – Brionija teju nepacietīgi noskaldīja. – Dabūsim tev nelielu mašīnīti ar automātisko kārbu, un tu varēsi apmeklēt papildu braukšanas stundas. Varbūt tu dod priekšroku elektromobiļiem? Tavas paaudzes cilvēki rūpējas par vidi, vai ne? Bet, ja negribi vispār sēdēt pie stūres, vari izmantot apmaksātu taksometru.
– Vai tas nav pāragri? – nedroši ierunājās Elija, kura vēl nebija sapratusi, ka Brionija izvirza tikai tādus jautājumus, uz kuriem jau atradusi atbildes. – Es taču varu arī netikt galā. Pārbaudes laiks vēl nav beidzies. Es pie jums strādāju tikai desmit dienas.
Brionija ar mājienu atgainīja turpmākos iebildumus un atlaida Elfija roku – bet varbūt tas bija Hektors –, lai uzrakstītu īsziņu viedtālrunī. Privātajā līnijā.
– Džeikam drīz būs vajadzīga automašīna, lai mācītos braukt, – viņa sacīja.
Eliju māca nemiers par tik cēlsirdīgu Brionijas attieksmi. Tobrīd viņa secināja, ka bažas raisa izdevumi, kas saistīti ar jauna automobiļa iegādi, un nepatīkamā sajūta, ka viņu pērk. Pēc tam viņa nosprieda, ka šī pirkšana nemaz nav tik svarīga; galvenais satraukuma iemesls ir tas, ka viņa nav iegādes vērta. Un šī atziņa vedināja uz domām, ka Brionija nerīkojas prātīgi. Elija atcerējās, ka arī māsa dažkārt reaģē tikpat nesaprātīgi.
Tikai daudz vēlāk viņa atskārtīs, ka patiesībā viņu satrauc darba devējas reakcijas neatbilstība situācijai. “Brionijai vajadzētu dusmoties, nevis izrādīt sapratni. Es uzvedos pārgalvīgi, sēzdamās pie stūres bez iepriekšējas sagatavošanās. Bet Brionija rīkojās vēl pārgalvīgāk, piedodot man tādu gājienu. Brionijai ir pilnīgi aplamas prioritātes.”
– Lielisks secinājums, – teica Roza, kad abas vēlā vakarā runāja pa tālruni. – Profesors Makdonalds lepotos ar taviem argumentiem. Viņš nesen apjautājās, kā tev klājas. Gribēja zināt, vai kāds no taviem darba devējiem līdzinās Ročestera kungam vai seram Pitam Krolijam.
– Ko tu viņam teici?
– Ka tu droši vien esi aizmirsusi par mums. – Roza ieķiķinājās. – Mēs patlaban semināros apspriežam, vai Frānsisa Bērnija bija Džeinas Ostinas literārā krustmāte.
– Protams, ka ir, – iesaucās Elija. – Ostina piemin viņu savā “Nortangeras abatijā”. Turklāt… Vai tu neatceries pēdējo rindiņu Bērnijas otrajā romānā?
– Nē, – Roza atzinās.
– “Viss šis nelaimīgais darījums… ir viņas lepnuma un aizspriedumu rezultāts,” – citēja Elija. – Neapgāžams pierādījums.
– Tieši tādēļ man tevis pietrūkst, – Roza novaidējās. – Kad atbrauksi?
– Nedēļas nogalēs man lielākoties jāstrādā, – Elija paskaidroja.
– Arī Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?
– Viņi aicina mani slēpot, lai varu pieskatīt dvīņus. Ja braukšu, mana alga tajā nedēļā tiks dubultota.
– Mans Dievs, viņi droši vien ir jukuši.
– Ir gan, – Elija piekrita un atkāpās no skursteņa, lai Džeiks augšstāvā nevarētu noklausīties.
– Vismaz nav garlaicīgi, – Roza secināja.
– Skineri nav parasta vidusmēra ģimene, – atbildēja Elija, – bet es vismaz zinu, ka jocīgi ir viņi, nevis es. – Elija saprata, ka Rozu neinteresē sarunas par cilvēkiem, kurus viņa nekad nav satikusi, tāpēc steidza stāstīt, kā tikusi mājās no skolas un atklājusi, ka suns nolicis dāvanu viņas kurpē. – Mēs cīnāmies par to, kurš gūs virsroku, – Elija pajokoja.
– Un tas vismaz nozīmē, ka tu esi spēlmane, – attrauca Roza.
Sestā nodaļa
– Vai tu esi jaunā Skineru auklīte?
Elija bija pārāk izbrīnīta, lai atbildētu. Viņa jau gandrīz mēnesi vadāja dvīņus uz skolu, un šī bija pirmā reize, kad kāds viņu uzrunā. Ja neņem vērā Hektora un Elfija skolotāju, kura divas reizes bija paaicinājusi Eliju sānis – pirmoreiz tādēļ, lai pateiktu, ka dvīņiem acīmredzot vienam ar otru patīk spēlēties vairāk nekā ar citiem bērniem, un otro reizi dažas dienas vēlāk, lai informētu, ka zēni nešķiras pat tad, kad jāiet uz tualeti, un runā nevienam nesaprotamā valodā. Mūzikas skolotāja minējusi svahili, bet viņa alojoties. Elija apņēmīgi aizgāja uz grāmatnīcu Āfrikas un Austrumu studiju skolā Blūmsberijas rajonā un nopirka vārdnīcu, mazliet noplicinot simt mārciņas lielo tēriņu naudu, ko Brionija viņai atstāja katru dienu. Tad viņa pateica dažas svahili valodas frāzes dvīņu klātbūtnē, bet viņi nereaģēja.
– Czy ty jestes niania państwa Skinner? – sieviete
