attrauca. – Nekaitini mani. Labāk lūdzies, kaut es būtu iedomājies to iekonservēt formaldehīdā un pārdot Teita galerijai.
– Patiesībā par skolu maksāju es, – skaļi atgādināja Niks. Viņš stāvēja vienā pusē garajai, šaurajai letei virtuves tālākajā galā un pētīja vīna pudeles, ko pirmīt bija uznesis no pagraba. Šis vīrietis līdzinājās vientuļai lidmašīnai, kas nomaldījusies no skrejceļa. Tā bija pirmā reize, kad viņš ierunājās kopš sievastēva ienākšanas virtuvē.
– Sveiks, Nik, kā veicas biznesā? – Fojs pavaicāja, tuvodamies letei, lai sarokotos ar znotu. Lai arī sešdesmit astoņus gadus vecs, viņš kustējās pārsteidzoši veikli. – Tagad valda bullis vai lācis?
Niks skaļi iesmējās, it kā šī būtu pirmā reize, kad Fojs uzdod tādu jautājumu. Viņš mēģināja paskaidrot sievastēvam, ka akciju tirgus untumi neietekmē viņa biznesa ikdienas ritumu, taču Fojs gluži vienkārši neklausījās – neapšaubāmi tādēļ, ka viņam patika pats jautājums.
– Patiesību sakot, mēs joprojām gūstam peļņu no procentu likmju krišanās. Tas nozīmē, ka cilvēki nesaņem kārtīgu ienākumu no valdības parādzīmēm vai iekrājumiem, – stāstīja Niks, nolikdams vīna pudeli. – Mēs krietni pelnām ar kapitālieguldījumu produktiem, ko dēvē par nodrošinātiem parāda vērtspapīriem. Tā ir teju mūžīga ballīte.
Fojs izbrīnīts lūkojās uz viņu, jo Niks neievēroja iedibināto dienas kārtību. Parasti Foja jautājums bija mājiens Nikam apvaicāties par pēdējiem jaunumiem.
– Izklausās aizraujoši, – noteica Fojs, nespēdams noslēpt savu vienaldzību.
– Tieši tā, – Niks atsaucās, tīšām pārprazdams sievastēva toni. – Māju cenas kāpj, cilvēki ņem kredītus, lai pirktu lētas ķīniešu preces. Visi kļūst bagāti, īpaši ķīnieši, un procentu likmes tiek turētas zemas, pērkot ASV valsts obligācijas.
– Tu beidzot attaisīsi to pudeli, vai arī tas būs jāizdara man? – jautri pavaicāja Fojs, pasniedzies pēc Girardin Puligny– Montrachet 2000 vīna, ko Niks turēja rokā un nelaida vaļā. Korķviļķis joprojām atradās uz galda.
– Mēs konsolidējam parādus, apvienojam tos un pārdodam kā obligācijas, maksājot dažādas procentu likmes atkarībā no riska, – turpināja Niks. – Lielākoties tie ir augsta riska hipotēku parādi, taču tas var būt arī kredītkartes parāds vai jauna tirgus parāds, vienalga. Mēs to pārdodam kompānijai, ko esam dibinājuši, lai to pirktu, tādēļ riska nekāda, un tad to samaļ miltos. Mēs no katra darījuma gūstam savu daļu un ieņēmumus no atmaksas summas.
– Kurš pērk parādus no nepazīstamiem cilvēkiem? – neticīgi pajautāja Fojs.
– Tādi kā tavs pensiju fonds, piemēram, vai tava banka, – attrauca Niks. – Viņi meklē labāko iespēju, kā veiksmīgāk atgūt investīcijas.
– Bet ir taču jāzina, kurš aizņemas naudu! Ja nu viņš nevar atdot? – aizrādīja Fojs.
– Mums ir savas formulas, kā aprēķināt risku, un tādas aģentūras kā Moody’s, kas novērtē kredītņēmēju reitingu. – Niks paraustīja plecus. – Gandrīz simtprocentīgi droši. Lai kā arī būtu, kamēr nāk nauda, cilvēki jautājumus neuzdod. Viņi uzņemas risku, taču atdeve ir daudz lielāka.
Fojs nogrozīja galvu un paņēma korķviļķi, taču turēja to pārāk neveikli, un tapa skaidrs, ka viņam nav ne jausmas, kā to lietot.
– Jo lielāki ieguldījumi, jo lielāka atdeve. Tāda ir mūsu mantra, – turpināja Niks. Daudzkārt tiekoties ar investoriem, viņš bija pārliecinājies, ka diskusijās pienāk brīdis, kad cilvēki nevēlas atzīties profesionālā žargona izpratnes trūkumā un gluži vienkārši kapitulē viņa zināšanu priekšā.
– Mēs strādājam uz finanšu tālākajām robežām.
– Doties turp, kur cilvēks vēl savu kāju nav spēris, – pajokoja Džeiks.
– Akciju tirgus, tāpat kā olīvu tirgus, ir gan krietns kalps, gan stingrs saimnieks, – beidzot noteica Fojs, pārfrāzēdams Lorensu Darelu.
– Tā gan, – piekrita Niks.
– Tātad tu joprojām pārdod papīra gabaliņus, – Fojs secināja.
– Jā, bet tinte ir citā krāsā, – striktā tonī atbildēja Niks, beidzot atlaidis pudeli.
– Laikam pasaulē kaut kas nogājis greizi, ja reiz cilvēki sākuši tērēt ne tikai nopelnīto, bet arī to, kas vēl nemaz nav nopelnīts, – sacīja Fojs.
Viņš pat nemēģināja atkārtot savu iemīļoto argumentu, ka Londonas finanšu sektora pieaugums nogalina inovācijas britu rūpniecībā. Ikvienam Skineru virtuvē tapa skaidrs, ka Niks tikko ir uzvarējis strīdā, taču neviens īsti nesaprata, par ko tas bijis.
– Tu kļūsti garlaicīgs, tēt, – Džeiks īgni uzsauca, pie virtuves galda šķirstīdams mūzikas žurnālu Kerrang. Ar vienu austiņu viņš klausījās iPod atskaņoto mūziku, bet otra iekārtas austiņa šūpojās virs sviesta trauka.
– Par ko tētis runā? – Izija vaicāja mātei.
– Par darbu, – Brionija atteica. – Neuztraucies. Neviens nesaprot, ko viņš dara. Pat es.
– Tu beidzot atvērsi to pudeli? Vai arī gribi, lai mēs vēl vairāk godinām augsto finanšu sistēmas priesteri? – Niks izņēma korķviļķi Fojam no rokas.
– Neko vairs nevar saprast, – Fojs sūkstījās. – Paskaties tik uz to daiktu! Lai ar to rīkotos, vispirms jāizlasa lietošanas instrukcija.
– To man uzdāvināja mana komanda, – paskaidroja Niks. – Iespējams, tas ir pats revolucionārākais korķviļķis pasaulē. Var atvērt divus tūkstošus pudeļu, un tikai tad jāsāk raizēties par kalibrēšanu.
– Bāžams vienā maisā ar tavām elektriskajām sāls un piparu dzirnaviņām, – neatlaidās Fojs. – Man visu laiku prātā ir doma, ka šiem jaunievedumiem ir fallisks izskats tikai tādēļ, lai kompensētu daudzās stundas, ko vīrieši pavada birojos, veroties izklājlapās datoru ekrānos, nevis nododas medībām un pārtikas vākšanai. Paldies Dievam, kūpināto lašu bizness notur mani formā.
– Arī es esmu labā formā, – sacīja Niks. – Es skrienu četras reizes nedēļā. Un interneta veikalu laikmetā doties medībās nav vajadzības.
Fojs atkāpās no Nika gluži kā iepērts suns un, rokas iepletis, tuvojās Malejai, kas bija iznākusi no noliktavas telpas pagrabā zem virtuves, kur atradās viņas valstība. Tur sākās ikdienišķo triju ēdienu maltītes gatavošana. Tur viņa gulēja, gāja vannā un noturēja veļas mazgāšanas frontes līniju. Dārza pusē atradās telpa, kas dienā kalpoja par rotaļu istabu, bet vakarā Džeikam un viņa draugiem – par televīzijas skatīšanās un snūkera spēlēšanas vietu. Tur Malejai patika gludināt veļu. Saimniecības vadītāja šķita glaimota, taču vienlaikus apmulsusi, kad Fojs pacēla
