esi bīstams puisis.
Džo pagriezās, lai uzlūkotu Koniju šauri piemiegtām acīm. Skatiens gluži kā Džūdam Lovam, viņa nodomāja. Tad pašūpoja pirkstos divas šķēles baltmaizes. Vienīgi Benijs ēda pilngraudu maizi.
– Šķiņķi vai šokolādes pastu, Džo?
Nepieciešamība izvēlēties lika viņam noklanīt galvu.
– Šokolādes pastu, lūdzu.
Pēc tam vajadzēja savest kārtībā Džo velosipēdu – ķēde atkal vaļīga, priekšējā labā bremze jāpievelk stingrāk. Iemesls vēl vienai ķildai – kāpēc puika to nav pateicis savlaicīgāk, kāpēc pats joprojām nav iemācījies salabot savu sasodīto riteni. Tomēr Konijai gluži vienkārši gribējās dabūt viņu projām no acīm. Turklāt vidējais dēls jebkuru sīku un vienkāršu darbiņu prata pārvērst tik dramatiskā izrādē, ka viņa labprātāk jau nez kuro reizi paveica to pati. Konija allaž bija lepojusies ar veiklām un prasmīgām rokām. Viņas brālis, mūždien ieracies savās grāmatās, savulaik bieži vien lūdza, lai māsa salabo viņa riteni; Konija reizēm šo to sabojāja pati, lai tādējādi nopelnītu mazliet naudiņas.
Džo jau minās projām pa ielu, kad Konija atcerējās par desmitnieku. Jau pavērusi muti, lai uzsauktu dēlam, viņa tomēr aizcirta to ciet. Iespējams, ka tā bija nožēlojami sīka uzvara, bet cilvēkam jāmēģina nosargāt no Džo tik daudz, cik vien tas iespējams. Iezvanījās tālrunis, un viņa skriešus atgriezās mājā.
– Jā, hallo? – Maksimāli ledains tonis.
– Misis Vilsone? Sakiet, vai doktors jau ir ceļā uz darbu? Pulksten astoņos viņu gaida pacients, kam jāsalabo caurs zobs.
Zvanītāja bija Dženifera Koplenda, Meta zobārstniecības prakses medmāsa. Viņa strādāja kopā ar Metu jau piecpadsmit gadu, bet joprojām godāja Koniju par Vilsona kundzi. Uzruna “doktors” arī krita Konijai uz nerviem, jo Dženifera to teica visai īpašnieciskā tonī, sak, tev viņš varbūt ir vīrs, bet man vienmēr būs doktors. Patlaban Konija jutās kā sitienu pakrūtē dabūjusi. Diezin vai būs iespējams samelot šai druknajai, svētulīgajai medmāsai, ka Mets Romā piedalās zobārstu konferencē.
– Ā, sveiki, Dženifera. Atvainojiet uz mirklīti, man kaut kas jāiedod Džo, pirms viņš… futbola treniņš. – Viņa piesedza klausuli ar plaukstu, itin kā zvanītāja varētu sadzirdēt viņas domas, kas šobrīd joņoja kā neprātīgas. Un ja nu kāda no tām iekļūst telefona līnijā? Ko sacīt? Ko?
– Piedodiet, Dženifera, esmu parādā atvainošanos. Man būtu vajadzējis jums piezvanīt jau vakar vakarā. Baidos, ka Mets joprojām ir Romā.
– Romā? Cerams, ka nav noticis nekas ļauns?
– Tikai viegls smadzeņu satricinājums, nav vērts uztraukties.
– Satricin… ak Dievs. Kas notika?
– Autobuss. Viegli aizķēra viņu. Patiešām, nevajag uztraukties. Tomēr doktors nosprieda, ka vēlams uz laiciņu atlikt lidojumu. Viņš var atgriezties mājās šodien, varbūt rīt. Tas būs atkarīgs no viņa pašsajūtas.
– Vai viņš atrodas slimnīcā?
– Taisnību sakot… – Kustini smadzenes! – Nē, ārsti nosprieda, ka tas nav nepieciešams. Ticiet vai ne, bet ārsts izrādījās sens Meta draugs, tāpēc viņš uzturas pie tā. Es pat aizmirsu pierakstīt viņu telefona numuru. Tas viss notika tādā… pati varat iedomāties.
– Cik briesmīgi… satiksme Romas ielās… nevaru sacīt, ka mani tas pārsteigtu. Bet jūs pieminējāt smadzeņu satricinājumu.
– Vieglu satricinājumu.
– Un tomēr.
– Es saprotu. Paklausieties, Dženifera, varbūt Mārtins varētu aizstāt viņu steidzamākajos gadījumos…
– Divos nāks pacients, kam visi augšzobi jāapvelk ar… Mārtins visu nepagūs.
– Jums vajadzēs pārkārtot darbu grafiku. Lai Mārtins izdara tik, cik iespējams.
– Protams. – Zīmīga pauze. – Hmm, jums droši vien neienāca prātā atstāt doktoram savu mobilo telefonu?
– Nē.
– Varbūt paziņojiet arī mums, kad uzzināsiet tālruņa numuru. Mums būtu vērtīgi sazināties ar doktoru, varbūt pavaicāt viņa padomu un tamlīdzīgi. Neraizējieties, misis Vilsone, mēs noturēsim šo cietoksni. Un noteikti pasakiet to doktoram, norunāts?
Tūlīt pēc tam, kad būšu pateikusi šo to citu, Konija nodomāja; uz mirkli šķita, ka rīkli kutina aizturēti smiekli.
– Un vēl, Dženifera, mēs izlēmām nestāstīt to bērniem – kāda jēga viņus lieki uztraukt? Pateicu puikām, ka Mets aizkavējies Romā zobārstu konferences dēļ. Ja tas jūs neapgrūtina, nepieminiet negadījumu, ja jums iznāk runāt ar kādu no viņiem.
– Es gan labprātāk izvēlos nemelot, misis Vilsone.
Ak tā? Un treknie meli par māsas kāzām? Kas izrādījās divu dienu iepirkšanās ceļojums uz Parīzi ar vilciena Eurostar biļetēm, kas laimētas Persil veļas pulvera loterijā?
– Es neprasu, lai jūs melotu, Dženifera. Zēnu sirdsmiera dēļ mēs gluži vienkārši noklusējam daļu patiesības. To vēlas arī doktors.
– Jā, jā, saprotams.
Nolikusi klausuli, Konija ar pirkstiem sabužināja matus, izbrauca tiem cauri līdz pašiem galiņiem, tad ļāva rokai noslīgt. Kurš būs nākamais? Kuram vēl nāksies samelot? Jau tagad bija grūti paturēt prātā, kam un ko viņa sastāstījusi. Meta dažādās versijas vairojās tādā ātrumā, ka viņa gandrīz netika līdzi. Bet kas patiesībā bija noticis? Ko viņš grasījās darīt? Nupat tas vairs nepavisam nešķita smieklīgi. Konijai vajadzēs piezvanīt uz viesnīcu un uzstādīt vīram ultimātu – atgriezies līdz šīs dienas vakaram, vai arī es nomainīšu mājai atslēgas. Paskatīsimies, kā viņam tas patiks! Šis raizējoties par Grētu! Bet par dēliem ne? Par savu zobārstniecības praksi arī ne? Un savu nabaga sievu?
Konija iztēlojās sevi noskrandušās drānās, seja notraipīta ar zemi – viņa rok, nē, plēš no tās laukā ar nagiem kaut ko ēdamu ģimenei – kartupeļus. Galvu un plecus bez žēlastības pātago lietus, pirkstu gali asiņo, nagi saplaisājuši un aizlūzuši. Tomēr viņa, gluži kā Skārleta no romāna “Vējiem līdzi”, uzvarēs un izglābs savējos, kaut arī tas prasīs cīņu līdz pēdējam elpas vilcienam. Lielajā mājā Freds droši vien gulēs, Džo smēķēs un kaut ko bubinās mobilajā telefonā, savukārt Benijs, bez šaubām, šķiros liekās skrandas, ko atdot tiem, kas vēl nabadzīgāki par viņiem. Tiktāl tas viņus novedīs! Jo Mets, lūk, raizējās par Grētu.
Konija slāja augšā, lai sameklētu Romas viesnīcas bukletu ar telefona numuru. Citas iespējas nebija, jākļūst stingrai un apņēmīgai, jāpieliek punkts šīm aplamībām, jāpārstāj izdabāt vīram. Nudien, cik var muļķoties! Uz augšējā pakāpiena viņa sastinga pussolī,
