garlaikoju?
– It nemaz.
Un patiesi, viss izskatījās tikpat apbrīnojami skaists kā vakar. Romā nebija itin nekā garlaicīga. Drīzāk otrādi – savā izšķērdīgajā izrādīšanās kārē pilsēta šķita teju pavirša. Katrā ieliņā, aiz katra stūra skatienam atklājās kāds izcils pagātnes piemineklis, kas standarta ceļvedī netika pat pieminēts. Pilsēta burtiski izšļāca no sevis mākslu, vēsturi un kultūru, gluži kā svaigu ūdeni, ko meta augšup simtiem Romas strūklaku.”Nu jau ir diezgan” – šāda frāze romiešu vārdu krājumā nebija paredzēta. Nudien pretdabiski, bet Mets piepeši šokēts apjauta, ka pilsētas krāšņums, neizsakāmi valdzinošs tik nesenā pagātnē kā vakarrīts, tagad viņam nenozīmē itin neko. Grēta tikpat labi varētu iepazīstināt viņu ar Birmingemas jaukumiem. Ne jau Roma, tās senā kultūra vai statujas izraisīja smeldzi gurnos un lika elpai kļūt straujākai. Mets redzēja tikai kastaņbrūnos matus un acis, pelēkas kā oļi.
Grēta nopūtusies ieslidināja plaukstu viņa elkoņa līkumā. Šis neapzinātais žests neprasīja atbildes reakciju, tomēr Mets nenoturējies piekļāva viņas roku sāniem. Viņa nerāvās nost, un viņš velti mēģināja atcerēties, kad iepriekšējo reizi izbaudījis tik absolūtu un neapstrīdamu laimes izjūtu, ko noplicināja vienīgi smeldzoša apjauta, ka viņš vairs nekad nesastaps Grētu, ja atstās viņu, kad šī nedēļas nogale būs palikusi pagātnē.
Šķērsojuši tiltu, viņi devās, kur deguns rāda, un Grēta atgaiņāja afrikāņus, kas mēģināja pārdot viltotas dizaineru rokassomiņas. Mets izbrīnījies konstatēja, ka Grēta runā valodā, ko viņš nesaprot.
Kamēr Grēta gatavoja vakariņas, Mets izmantoja izdevību, lai aplūkotu viņas dzīvokli. Plaša kvadrātveida dzīvojamā istaba kā jebkurā modernā daudzdzīvokļu ēkā, baltas sienas, flīzēta grīda, vairāki paklāji, pašas nepieciešamākās mēbeles. Iespējams, ka dīvāns un daži atpūtas krēsli ir paņemti nomā, tie neizskatījās pēc lietām, ko sieviete izvēlas, ar mīlestību iekārtojot savu patvērumu, proti, minētie mēbeļu gabali šķita par daudz bezpersoniski. Grēta nebija papūlējusies izdaiļot sienas ar gleznām. Itin viss nodevīgi liecināja par pagaidu mītni, un kļuva skaidrs, ka šeit viņa mitinājusies samērā neilgi, varbūt tikai pāris gadu. Nekur nemanīja nevienu fotogrāfiju.
Aiz dzīvojamās istabas atradās šaurs gaitenītis ar trim durvīm, kas veda uz guļamistabu, vannasistabu un niecīgu telpu mantu glabāšanai, kur pret sienu bija atslieta saliekamā gultiņa. Ja dzīvojamā istabā valdīja nekārtība, tad guļamistaba atgādināja karadarbības zonu. Visās malās mētājās drānu kaudzes, it kā viņa būtu paradusi izkāpt no jebkura valkāta apģērba, pēc tam pametot to vāļājamies turpat. Droši vien Grēta kaut ko kārtoja un mazgāja tikai tajā brīdī, kad vairs nebija ko vilkt mugurā. Uz grīdas un vienīgās kumodes virsmas sasvaidītas rotaslietas. Viens auskars pie viņa kājām, otrs pie tālākās sienas – droši vien tie bija mesti pāri istabai, bet viens rikošetā atdancojis atpakaļ.
Radās iespaids, ka apģērbs un rotas pirktas agrāk, tās izskatījās par dārgu un vērtīgu šādam dzīvoklim. Pat Metam nebija sveši dizaineru logo uz vienas vai otras žaketes, bet nevērīgi nomestā briljantu rokassprādze noteikti bija īsta manta. Par ko tas liecināja? Vai notikusi šķiršanās, vai viņa bijusi spiesta aiziet tikai ar to, kas mugurā? Kad Mets grasījās pamest istabu, viņa skatienu piesaistīja neliels sudraba rāmītis. Tas atradās uz skapīša pie nesaklātās gultas. Mazs, tumšmatains puisēns nopietnu skatienu veras objektīvā. Viņas mirušais dēls. Bildīte bija izgriezta no lielākas fotogrāfijas, puisēna matus glāstīja vīrieša plauksta. Mets atvēra skapīša atvilktni un ieraudzīja vēl vismaz duci mazā zēna fotogrāfiju, visas izgrieztas no lielākām ģimenes bildēm.
Bez attēliem atvilktnē atradās vienīgi zāļu pudelītes. Arī vismaz ducis, dažas tukšas. Zāļu nosaukumi ir līdzīgi visās valodās – antidepresanti, miegazāles; krājumā bija uzmundrinoši un nomierinoši medikamenti, arī tādi, kas palīdz aizmirsties miegā, zāles, kas regulē ikvienu dienas vai nakts daļu. Grēta bija staigājoša aptieka, un tas izskaidroja glāžaino spīdumu viņas acīs, ko Mets pirms mirkļa bija kļūdaini uzskatījis par nogurumu un izdzertā viskija iespaidu.
Iegājis vannasistabā, viņš atstāja durvīs spraugu, lai būtu dzirdams, ka podā nošalc ūdens. Negribējās, lai Grētai rastos iespaids, ka viesis okšķerējas apkārt. Atgriezies dzīvojamā istabā, Mets ieraudzīja, ka viņa novieto uz kafijas galdiņa divus šķīvjus ar linguini makaroniem, ko papildināja konservēta tunzivs, tomāti un olīvas. Viņa nevērīgi notrauca uz grīdas grāmatas, papīrus un apģērbus, pēc tam atnesa arī salātu bļodu un divas glāzes vīnam. Tobrīd Mets pamanīja, ka istabā nav ēdamgalda, kaut arī vietas šādai mēbelei būtu cik uziet. Grēta nebija noskaņota saviesīgām izklaidēm.
– Paldies. – Viņš apsēdās uz dīvāna savā iepriekšējā vietā, viņa pasniedza tam dakšiņu. Mets nodomāja: Jēzus vārdā, ko gan es šeit daru?
Viņi sēdēja līdzās un ēda, pievērsuši skatienu katrs savam šķīvim. Ēdiens bija labs, pat vairāk nekā labs, un Mets piepeši aptvēra, ka nav baudījis ne kumosa kopš pēdējām vakariņām kopā ar Koniju, un arī tad viņš tikai paknibināja savu teļa cepeša porciju. Kā tas varēja būt, ka viņš pat nepamanīja, ka nav neko ēdis gandrīz četrdesmit astoņas stundas? Tiesa, doma par Koniju acumirklī notrulināja skaudro izsalkuma sajūtu.
Grēta atbīdīja savu šķīvi un iedzēra malciņu vīna. Viņa bija apēdusi varbūt četrus kumosus makaronu un dažas salātu lapiņas.
– Grēta, tev jāpaēd, – Mets nenovaldījās. – Tu esi pārāk tieva.
– Es ēdu pietiekami, – viņa attrauca, aizkūpinot cigareti. Stiklaini pelēkajās acīs zīlītes sarāvušās sīkas kā melni punktiņi. Nebija šaubu, ka šī sieviete atradās spēcīgā zāļu iespaidā. Vēl vairāk, šādā stāvoklī viņa nonāca ik vakaru, kad bija tikusi galā ar saviem dienas darbiem. Grētas galva tikko jaušami zvārojās uz sāniem.
– Mums jāaizdabū tevi uz lidostu, – viņa teica.
– Jā, jā. Pēc īsa brīža.
– Piezvani viņai. Piezvani Konstansai. Rau, kur tālrunis, pasaki, ka ar mani viss kārtībā, apsoli, ka drīz atgriezīsies mājās.
– Pateikšu.
Mets nolika šķīvi un pacēla uz rokām Grētas augumu, kas bija vieni vienīgi kauli. Guļamistabā viņš noliecās, lai atbrīvotu gultu no tajā samestajām drānām. Vieglo ķermeni bez pūlēm varēja noturēt ar vienu roku. Sievietes galva ļengani atslīga atpakaļ.
Saudzīgi noguldījis Grētu uz sāniem un pabāzis zem viņas galvas spilvenu, Mets aizvēra metāla aizlaidnes, lai nelaistu telpā aklinoši žilbo saulrietu. Istaba tūdaļ šķita mazliet vēsāka. Viņš pārvilka pār sievietes augumu palagu un apsēdās viņai līdzās uz gultas malas, ieklausīdamies elpā, kas pamazām kļuva vienmērīgāka.
– Ej un piezvani viņai.
– Tūlīt iešu. – Tomēr Mets pat negrasījās to darīt, bet tā vietā sāka glāstīt Grētas matus. Tie joprojām smaržoja pēc citrona. Vismaz tā bija laba zīme.
Sievietes roka uzmeklēja viņa vaigu, bija samanāms, ka zem viņas pirkstu kauliņiem skrapšķ
