tiem nelielajiem trūkumiem, kas būtu novēršami.
Taisnību sakot, viņu kopdzīves ēkai sabrukšana nedraudēja. Dzīve ritēja teju vai bez aizķeršanās. Bailes un bažas, kas viņus mocīja, kad bērni bija mazi, tagad lielākoties izbālējušas un pagaisušas. Vienīgi Benijs – par viņu Konija joprojām raizējās ik mīļu dienu, tomēr bija jūtams, ka tagad Mets daudz dziļāk izprot šīs raizes un klausās daudz iejūtīgāk, ja laiku pa laikam viņai rodas nepieciešamība izteikt tās skaļi.
Konija manīja arī to, ka pieaugusi viņu savstarpējā tolerance; abus laulātos vairs nesaniknoja tas, kas agrāk būtu izraisījis dusmu uzplūdus. Varbūt jautās pusmūža tuvums, varbūt daudzie kopā pavadītie gadi bija viņus nogurdinājuši, tomēr ne gluži bezcerīgi, tikai padarījuši lēnprātīgākus. Ilgstošas laulības pamatus sargāja vārdā nesaukta līdzdarbošanās. Tomēr, pavēstot Mērijai par ieplānoto nedēļas nogales braucienu, viņa izvēlējās mazliet nenopietnu toni. Tā likās pareizāk.
Kālab gan Konijai mūždien vajadzēja visu pārvērst jokā? Viņa zināja, ka reizēm tas aizskāra Metu, tomēr brīžos, kad viņu attiecībās iezagās saspringums, citkārt visai nopietnā rakstura vīrietis arīdzan mēdza likt lietā humoru, kas palīdzēja abiem atgriezties uz īstā ceļa. Mets gluži vienkārši mācēja pazoboties gan par sevi, gan Koniju tā, ka viņa nespēja nesmieties. Viņš prata pārdurt ap viņas galvu biezējošos mākoņus, lai ļautu lietum izšļākties laukā. Turklāt bieži vien par izsmiekla objektu Mets izvēlējās sevi, un to savā ziņā varēja uzskatīt par viņa velti Konijai.
Kādā rītā pirms dažiem gadiem Konija bija īpaši kašķīgā garastāvoklī, zināja, ka rīkojas aplam, bet bija slikti gulējusi, un Mets gluži vienkārši patrāpījās pa rokai. Nu un? Lai uztver to kā vīrietis. Viņa ņēmās daudzināt un bārstīt frāzes, ko vīrs uzskatīja par sieviešu žurnālu muļķībām, pati teju vai tīksminādamās par šo frāžu nodeldēto bezjēdzību. Vīrietis uzskata visu par pašsaprotamu, ir nevērīgs pret sievu, kāpēc tam viss gluži vai jāiebāž degunā? Kāpēc viņš nevarētu izturēties saprotošāk, nevis tik noraidoši, kad sieva jutās spiesta paaugstinātos toņos izteikt visu, ko domā? Jā, tieši tā, spiesta.
Pēc tam Koniju bieži pārņēma nožēla. Vienu otru vakaru Mets izskatījās neizsakāmi pārguris pēc divpadsmit stundu ilga un saspringta darba, ko viņš nemīlēja, lai gan prata un darīja labi. Konijai vienlaikus uzmācās gan aizkaitinājums, gan līdzjūtība, kad vīrs, par spīti pūliņiem pēc vakariņām palikt nomodā un patērzēt, nespēja pretoties nogurumam – viņa galva neizbēgami noslīga uz krūtīm, un pēc dažām sekundēm Mets jau gulēja. Reizēm Konija satvēra vīra roku, lai skūpstītu garos, slaidos pirkstus. Pat aizmidzis viņš izskatījās tik aizraujoši glīts, ka lika viņas asinīm kūsāt. Garās un biezās skropstas piešķīra Metam zēnisku izskatu.
Kur bija palicis tas zēns ar pagariem smilškrāsas matiem, zēns, kurš uz lauka viņa vecāku fermā bija pagriezies, lai apveltītu Koniju ar biklu smaidu? Zēns, kas apjucis no tīksmes, ko dāvā uzartā, otrādi apvērstā zeme, dūmakainā debess pār galvu, divas garas vakara ēnas, kas steidzas pa priekšu, kad viņš iet pa lauku kopā ar savu brāli Stenliju. Ikviena meitene tolaik vēlējās draudzēties ar Vilsonu zēniem, viņi bija neapstrīdami lieliski.
Reizēm gadījās strīdi (mēs neesam ķildīgi puišeļi, mēs sarunājamies), kad Konija jutās pārliecināta, ka abi var iziet no istabas, paveikt kādu sīku darbiņu, atgriezties un no jauna nospiest Play taustiņu. Viņi varēja gluži vienkārši atsākt strīdu no jebkuras vietas, jo šajās vārdu pārmaiņās visai reti ieskanējās pa kādai negaidītai vai pārsteidzošai notij. Tu teici… atvaino, bet tu tā teici, es sēdēju uz dīvāna, un tu gluži nepārprotami apgalvoji, ka…
Bija reize, kad Mets, nostājies pie ledusskapja, pakasīja pakausi un apvaicājās, vai mājās esot alus. Tobrīd viņiem bija viesi, tomēr Konija nespēja sevi pārvarēt, gluži vienkārši nespēja. Viņa piecēlās no galda ar medainu smaidu lūpās. “Paej nost un ļauj man paskatīties tavā vietā, mīlulīt.”
Vienu rītu Mets nespēja sameklēt kāda pacienta uzskaites kartīti – to viņš esot nolicis tepat, līdzās bēniņu pārbūvei veltīto žurnālu kaudzītei. Divkārt sasodīts, viņa vienmēr izmetot laukā svarīgus papīrus; lai padomājot, ko viņam maksā šādas ķezas. Konija atcirta, ka Mets esot egoistisks draņķis, gluži kā viņu vidējais dēls (kas bija gan nepatiesi, gan netaisnīgi, un viņa acumirklī nožēloja savus vārdus, tomēr ne tik lielā mērā, lai ņemtu tos atpakaļ). Tie sāpināja, un Konija drīzāk juta nekā dzirdēja vīra strauji ierauto elpu. Viņš patvērās vannasistabā, lai apsvērtu tālāko rīcību. Viņa jau bija piepildījusi vannu ar ūdeni, tāpēc cerēja, ka vīrs neuzkavēsies tur pārāk ilgi. Mets iznāca laukā, aizvilkdams bikšu rāvējslēdzēju, sejā smaids. “Nupat iečurāju vannā. Lai tev jauka diena!”
Tajā dienā Konijai nemitīgi nāca smiekli. Tas bija tikai tāds rīta sveiciens, vai ne? Normāls, ikdienišķs un mērens laulības nelaimīgums. Bija labas un sliktas dienas – labajās viņi ticēja, ka sliktās vairs neatgriezīsies, bet sliktajās nespēja atsaukt atmiņā itin neko labu. Vai tiešām Vilsoni tik ļoti atšķīrās no citiem pazīstamiem precētiem pāriem? Viņu savstarpējo interesi un laulību uzturēja dzīvu tiklab ķildas kā miera salīgšana pēc tām.
Un bija arī reizes, kad atklājās, ka panākumu noslēpums meklējams izpratnē, kad piekāpties. Kā tajā vakarā, kad viņi atgriezās no Mērijas rīkotās plašās bārbekjū ballītes, un Mets, apstādinājis auto ielas malā, pagriezās pret Koniju. Viņa pazina šo vīra sejas izteiksmi un nelāgā priekšnojautā saviebās; rūpīgi izvēlēdamies vārdus, viņš runāja caur sakostiem zobiem un bužināja ar pirkstiem matus. Mets allaž izteicās apdomīgi, un Konija apbrīnoja šādu savaldību. “Es vairs nevēlos būt par tavu smieklīgo pastāstiņu varoni. Kā tu domā, varbūt mēs varētu mainīt plati?” Viņa nopietnais balss tonis mulsināja, turklāt Konija necieta, ka tiek nosodīta, tālab viņa apbēra vīru gan ar dedzīgiem skūpstiem, gan atvainošanās vārdiem, un tika atalgota ar platu smaidu, kaut arī vīra kastaņbrūnajās acīs pavīdēja nedrošība un apjukums, kas lika sevi manīt ikreiz, kad viņa izrādīja pārmērīgu emocionalitāti.
Nākamajās viesībās Konija visu vakaru atturējās no jokiem par zobārstiem vai viņu pacientiem un iekoda lūpā, kad vairākas dāmas ņēmās sūroties pārspīlētas sieviešu solidaritātes garā – jūs taču zināt, kādi ir vīrieši –, un visai atklāti izteicās par saviem vīriem. Agrāk viņa būtu piebalsojusi, jo šķita saprātīgi piemēroties šim ironiskajam, valsts dienvidiem raksturīgajam sarunu tonim. Nepiespiestā tērzēšana atgādināja gludu kausētas šokolādes straumīti, temati ietrenētā vieglumā nomainīja cits citu. Bez ierastās iespējas paslēpties aiz smieklīga pastāsta vairodziņa Konija jutās tik neiederīga, ka viņai teju vai sāka trīcēt rokas. Kad viņa pāri galdam vēroja Metu, pret kuru citi vīrieši izturējās ar cieņu – iespaidīgi garš augums, klusēšana (agrāk viņa nebija pievērsusi uzmanību vīra nerunīgumam; viņasprāt, nesamākslots, mazliet neveikls dabiskums nodeva viņu lauciniecisko izcelsmi), visbeidzot kļuva skaidrs – kamēr vien viņas ziemeļu puisis nesatricināmi paliks pie savas patības, Konija būs izvilkusi lielo lozi šajā nenoteiktības un neapmierinātības saēstajā bālasinīgajā vidusšķiras sabiedrībā. Konija veltīja Metam smaidu un skatienu “muksim projām labi drīz”. Viņš atbildēja smaidam un sarauca uzacis par kādu blakussēdētāja frāzi – kaut neieinteresēts, bet nepieklājīgs gan nekad. Meta skarbais un raupjais godīgums šķita norobežojam viņu no vīrieša, kas patlaban
