un narkotiku stadijai. Savukārt Benijs… par Beniju viņai nāksies raizēties vienmēr.
– Mērija ir ceļā uz šejieni. – Freds šķita nobažījies. – Ko tu grasies stāstīt viņai?
Konija apjauta, ka nu viņa un Freds jau ir uz vienu roku, ka abi mēģinās saglābt Meta reputāciju. Viņa atcerējās savulaik redzētu itāliešu rakstnieka Luidži Pirandello lugu “Seši tēli meklē autoru”.
Cik ilgi viņai nāksies tēlot autoru savam vīram, veidojot tādu Meta versiju, kas apmierinātu ikvienu? Viņa varētu gluži vienkārši pavēstīt Džo, ka “tavs tētis vēlējās pagarināt brīvdienas”, un dēls paraustītu plecus. “Tētis joprojām ir darbā,” viņa teiktu Benijam un atbildes vietā saņemtu vēl vienu plecu paraustīšanu. Varēja eksistēt tūkstošiem Meta versiju; ja viņa prombūtne ieilgtu, Konija mācētu aizbildināt ikvienu no tām. Prātā iešāvās doma, ka viņa vienā mierā varētu Metu nodurt, ja vīrs šajā mirklī ienāktu pa durvīm – gluži vienkārši tādēļ, lai samazinātu iespējamo versiju skaitu. Viens Mets, viens viņa variants – pagalam.
– Es varu Mērijai samelot par konferenci. – Tomēr labāk ne, draudzene ir ļoti vērīga. – Vai arī pastāstīšu viņai patiesību, gluži tāpat kā tev.
Lielās līnijās stāstītais patiešām bija patiesība. Konija bija pārliecināta, ka Mets klusējot raudāja, kamēr viņi vēroja saulrieta zeltīto Romu. Viņš bija izskatījies slims un savādi izvārdzis, kad pavēstīja, ka nevarot atgriezties mājās. Viņa patiešām bija izturējusies iespējami mierīgi.
Tikai gluži vienkārši nebija pieminējusi Grētu.
2. NODAĻA
No Mērijas būtu iznākusi lieliska ķēve, stipriem kauliem un izturīga, kādu reiz savu lauku apstrādāšanai vēlētos iegūt jebkurš fermeris. Viņai bija garena, izteiksmīga seja, kurā piere izvirzījās ievērojami vairāk nekā zods. Dziļi iegrimušās, maigi brūnās acis apēnoja smagi plakstiņi, bet augstie, apaļīgie vaigu kauli paspilgtināja zirdzisko iespaidu. Bez apaviem Mērijas augums bija gandrīz sešas pēdas garš, pleci plati un stūraini, delmi cīpslaini, bet prāvās plaukstas vagoja mezglaini asinsvadi, tik izcilni, ka atgādināja treknus kāpurus, kas kustas zem ādas. Šo roku izskatu nekas nespētu uzlabot pat tādā gadījumā, ja Mērija vēlētos kaut ko darīt lietas labā, bet viņai tas nerūpēja. Asinsvadu tīklojuma rakstu parasti papildināja tās vai citas krāsas traipi.
Šovakar arī Mērijas iesirmajos, līdz pleciem apgrieztajos matos vīdēja dzeltena švīka. Kad viņa ar visiem desmit pirkstiem izbrauca cauri matiem, dzeltenā krāsa iezaigojās tajos kā gaisma pār pelēkiem ūdeņiem. Bija skaidrs, ka tik drīz krāsa neizmazgāsies, turklāt līdz tam brīdim to nomainīs vairāki jauni ķēpājumi.
Kamēr Konija klāstīja draudzenei savus pirmos iespaidus par Romu, Mērijas acīs iezagās valgs mirdzums, jo viņa atcerējās savu pirmo Mūžīgās pilsētas apmeklējumu pirms teju divdesmit gadiem. Abas sievietes sēdēja vakara krēslas piestrāvotajā virtuvē un malkoja sarkanvīnu. Laiku pa laikam virs galvas iečīkstējās kāds grīdas dēlis, tātad puikas dzīvojās pa augšstāvu. Iespējams, Mērija gluži vienkārši nosprieda, ka Mets pavada laiku kopā ar dēliem, tālab pat neapvaicājās par viņu, savukārt Konija manīgi grieza valodas uz citu pusi. Viena lieta bija tikt galā ar Fredu (nemaz nepieminot pārējos divus, ar kuriem saruna vēl priekšā), bet Mērija mēdza kļūt brutāli uzmācīga, tiklīdz viņai radās aizdomas par izlocīšanos.
Kamēr Konija turpināja tērgāt par Forumu, visnotaļ daiļrunīgi attēlojot Meta sajūsmu, viņas prātu nodarbināja gluži citi aprēķini. Viņa strādāja kopā ar Mēriju četras dienas nedēļā. Rīt studijā draudzenes sāks darbu pie jaunas pastkartes. Abas pirms pieciem gadiem bija nodibinājušas firmu “Citādi apsveikumi”. Sākumā tas šķita drīzāk joks, tomēr, pašām par brīnumu, bizness drīz vien uzņēma apgriezienus. Gandrīz katru vakaru Mērija iegriezās Vilsonu mājās kaut vai uz piecām minūtītēm. Šie apciemojumi kļuva tik ierasti, ka viņas prombūtne lika kādam no puikām nevērīgi apvaicāties: “Kur tad Mērija?” Itin kā runa būtu par ģimenei piederošu suni.
Konija žigli saskaitīja un atņēma – ja Mets nepārradīsies pēc trim, ilgākais, četrām dienām, viņai nāksies izstāstīt Mērijai par sastapšanos ar Grētu Romā, un tad notikušais atklāsies jau gluži citā gaismā. Tad Mets oficiāli tiks uzskatīts par pazudušu personu. Bet pagaidām vīra prombūtne palika šīs epizodes ietvaros, vismaz līdz brīdim, kad runa būs par to epizodi.
– Dzirdēju, ka Džo no tevis esot dabūjis brāzienu. – Konija no jauna piepildīja vīna glāzes.
– Viņam tas patika. Man arī, – Mērija izjusti atzinās. – Kaut man būtu tāds dēls… Bļausties uz viņu, cik uziet, un drīksti nebažīties, ka nodarīsi ļaunumu bērna psihei. Viņa ego ir nesatricināms. Es dievinu Džo.
Konija pasmaidīja. Viņai nereti bija nācies redzēt, ka Džo un Mērija teju vai klūp viens otram pie rīkles un abiem acīs vīd trakiem suņiem raksturīgs spīdums. Ķildas parasti sākās ar abiem vien saprotamu ķircināšanos. Viņi bija izveidojuši paši savus spēles noteikumus, vienu dienu mētādamies ar apvainojumiem, citudien jau apmainīdamies ar dunkām. Neviens ģimenes loceklis vairs nepievērsa šiem ķīviņiem ne mazāko uzmanību, tomēr Konija apzinājās, ka vienā jaukā dienā kāds garāmgājējs var nejauši ielūkoties viņu dzīvojamās istabas logā un izsaukt Bērnu aizsardzības biedrības pārstāvjus. Un kā nu ne? Ar krāsu noķēpājusies zirdziska izskata sieviete, izslējusies visā augumā pār šmaugu pusaugu zēnu, auro dzēlīgi aristokrātiskā tonī: “Ko nu stāsti, puis – tas esot belziens? Es tev tūdaļ parādīšu, kas ir belziens!”
Kādu vakaru Džo izdevās nogāzt Mēriju no kājām ar lēcienā labi notēmētu triecienu ar galvu. Attapusies viņa no apbrīna gandrīz nespēja parunāt. Džo bija neatkārtojams, absolūti un sasodīti lielisks.
Gluži vai neticamā draudzība ar Mēriju ilga jau kopš tiem laikiem, kad Konija tikko bija ieradusies Londonā. Tolaik viņa strādāja par sekretāri reklāmas aģentūrā un darīja visu iespējamo, lai atbrīvotos no sava spēcīgā Ņūkāslas akcenta. Konija jutās neērti teju vai par itin visu – savu izcelsmi no vienkāršas strādnieku ģimenes, ģērbšanās manieri, sarunvalodas izteicieniem, ko joprojām mēdza lietot, pat savām vecmodīgajām zelta ķēdītēm, jo viņai radās iespaids, ka neviens cits vairs nevalkā zelta rotas. Pārējās sekretāres vai personiskās asistentes, kā viņas pa jaunam tika dēvētas, bija apātiskas un novārgušas būtnes, mūždien tērpušās melnā, cieši pieguļošā apģērbā. Noliekušās par saviem galdiem, tās izskatījās pēc melnu komatu virknes.
Astoņpadsmit gadus vecajai Konijai vēl nebija beidzies princeses Diānas iedvesmotais krokotu apkaklīšu un atlasa lentīšu periods, bet viņas vara krāsas cirtas bija iemocītas vissliktākajā planētas slavenākā matu griezuma atdarinājumā. Mets, kuram tolaik bija divdesmit viens gads, vakaros šad tad piestrādāja krodziņā, bet nedēļas nogalēs kopa piepilsētas iemītnieku dārzus, lai piepelnītu kaut ko klāt niecīgajai koledžas stipendijai. Bieži vien mācīties viņš sāka tikai pēc pusnakts. Visiem spēkiem mēģinot izrauties no Holvejroudas, viņi gandrīz nesatikās. Nākamajos gados Konija drosmīgi pūlējās ievietot šos spartiski pieticīgos laikus lādītē ar zināmo uzrakstu “Mēs bijām nabadzīgi, toties laimīgi”, tomēr atmiņas spītīgi pretojās šai optimistiskajai iecerei. Patiesībā
