Konija spēja kontrolēt pat to, kas nebūt nebija nevainojams.
Augšstāvā skanēja būkšķi un šļūkāšana. Džo un Benijs pūlējās pēdējā mirklī ieviest kārtību. Ja Konija neiemeta aci viņu istabā vienu dienu, tā pārvērtās par cūkkūti, bet četras dienas un trīs naktis jau nozīmēja izgāztuvi. Priekšnams bija piemētāts ar dubļainiem futbola zābakiem, kapučkrekliem, sporta kurpēm, kam izrauti laukā smārdu absorbējošie ieliktņi, mugursomām, kaudzē samestām skolas somām, košļājamās gumijas papīriņiem. Jaunu vīriešu sviedrainās miesas smārds, kam piejaucās nenosakāma saldena smarža, padarīja gaisu smagu. Parasti nekārtīgs priekšnams Koniju saniknoja tā, ka viņa tūdaļ ņēmās dāļāt kategoriskas pavēles, ko papildināja norādes ar stīvi izstieptu rādītājpirkstu. “Tu, tu un tu. To, to un to – augšā veļas grozā. Ne-ka-vē-jo-ties.” Bet šodien ierastās mājas dzīves nebūšanas sniedza viņai neizsakāmu mierinājumu. Freda acis iepletās atkal, kad Konija ņēmās lavierēt starp samētātajām mantām. Viņai taču būtu vajadzējis nekavējoties paģērēt kārtības ieviešanu.
Vecākais dēls atgrūda vaļā dzīvojamās istabas durvis. Uz paklāja vīdēja svaigas putekļsūcēja riteņu pēdas. Gaisā vēdīja spodrināmā līdzekļa smarža. Pārlieku lielā vāzē ļenganas skuma trīs oranžas gerberas. Viņas mīļākās puķes.
– Paldies, Fred, – Konija tencināja. – Tu esi lieliski pastrādājis. Un puķes…
Zēns paraustīja plecus un savilka lūpas. Tomēr viņa skatiens kā pielipis kavējās pie mātes sejas.
– Puikas! – Konija pakliedza uz augšu. – Jūs nepaguvāt. Nekārtībai nāksies pagaidīt.
Bija saklausāms pēdējais izmisīgais būkšķis, un pirmais nobrāzās lejā Džo, lēkdams pāri diviem pakāpieniem uzreiz. Pa ceļam piebikstījis mātei – tā bija sasveicināšanās –, viņš joza taisnā ceļā uz virtuvi. Benijs, viņas jaunākā, deviņus gadus vecā atvase, nokāpa lejā lēnām, gandrīz bikli. Trausla miesasbūve, no mātes mantoti vara krāsas mati, zaļas acis, kādu nebija nevienam no puisēna vecāku ģimenēm. Viņš piešļūkāja klāt, līdz zeķotie kāju pirksti pieskārās viņas kurpju purngaliem. Ja Konija pastieptu rokas pārāk strauji, dēls neviļus atrautos atpakaļ. Lai apjaustu, kā īsti izturēties pret jaunāko dēlu, Konijai vajadzēja visus deviņus viņa dzīves gadus, bet nu jau viņa to izprata aizvien labāk.
– Sveiks, Benij, zaķīt. Vai tu uzvedies labi? – Konija noskūpstīja puisēna galvvidu un ieelpoja viņa matu smaržu, tomēr atcerējās, ka nedrīkst paildzināt šo glāstu.
– Lieliski, – Freds lepni paziņoja.
– Un viņš? – Konija ar galvas mājienu norādīja uz virtuves pusi.
Freds ar žestu lika noprast, ka ne sevišķi labi.
– Ciešami. Otrajā vakarā Džo no Mērijas dabūja tādu brāzienu, ka pēc tam kļuva itin rāms.
Konija pasmaidīja. Tas bija neviltots smaids, kas apņēmīgi uzkavējās viņas lūpās krietnu brīdi. Augumu pāršalca atvieglojums. Viss nokārtosies. Viņa uzvārīs zupu, kaut arī diena šķita savādi sutīga; Džo uz skrituļdēļa aizvizināsies līdz stūra veikaliņam pēc svaigas maizes. Kamēr zupa vārīsies, viņa sakārtos priekšnamu, pēc tam virtuvi, bet augšstāvu atstās uz vēlāku laiku. Konija taisnīgi un samērīgi izdāļās uzdevumus visiem trim, dēli sūrosies un mēģinās atrunāties, un tad viņai nāksies pacelt balsi, tiesa, ne pārāk augstos toņos, tikai tik daudz, lai rosinātu viņus ķerties pie darāmā. Konija taču bija vienīgā sieviete starp četriem vīrieškārtas pārstāvjiem, un tas vairumā gadījumu nozīmēja, ka tikai trīs stingri uzsaucieni šķir mājas dzīvi no absolūtas anarhijas.
Konija cerēja, ka reiz trīs uzslavas cienīgas sievas pratīs pienācīgi novērtēt viņas pūliņus civilizēt šo sieviešu nākamos vīrus. Tomēr diezin vai. Droši vien viņas atklās Konijas dēlu raksturā citus trūkumus, maznozīmīgus sīkumus, kas būs paslīdējuši garām viņas uzmanībai, koncentrējoties svarīgākajam. Bieži vien Konija attapās raugāmies pa virtuves logu un iztēlē risinām strīdus ar iedomātajām vedeklām un ar dažādiem argumentiem aizstāvam šo sieviešu vīrus, viņu audzināšanas principus. Konija būs bezcerīgi tipiska vīramāte. Atlika tikai cerēt, ka vismaz vienai no šīm trim sievietēm piemitīs humora izjūta, ko Konija uzskatītu par nākamās vedeklas vērtīgāko tikumu. Jo humora izjūta dzīvē palīdz pārvarēt jebko.
Šīs domas noņirbēja galvā kā pierasts fona troksnis. Toties attālākos apziņas nostūros tās eksistēja vienmēr, tiklīdz viņa spēra kāju pāri sava nama slieksnim. Mierināja tas, ka varēja ļauties šīm domām vai tās aizgainīt un, ja gribējās, padarīt tās par Radio 4 murdoņai līdzīgu fonu virtuvē. Patiesībā Konija bija tikpat ikdienišķs cilvēks kā runīgā taksista sieva Linda; cilvēks kļūst īpašs tad, ja viņu uzlūko no citas personas perspektīvas. Kaut nu viņa būtu izturējusies iejūtīgāk, jo viņš taču bija zaudējis sava mūža lielo mīlestību.
Groži atkal atradās viņas rokās. Šīs jaunatgūtās sajūtas sildīta, Konija sīki jo sīki saplānoja atlikušo vakaru. Pēc vakariņu zupas jāpiezvana Mērijai, lai patencinātu par zēnu pieskatīšanu garajā nedēļas nogalē; runājot viņa izteiksmīgi žāvāsies, lai draudzenei neienāktu prātā vēlu vakarā atbraukt ciemos. Rīt, tikusi galā ar visu neatliekamo, viņa sazināsies ar savu māti. Cerams, ap to laiku Mets jau būs piezvanījis, lai pateiktu, ka lido mājup ar pirmo iespējamo reisu, ka viņš uz mirkli zaudējis prātu, bet atkal to atguvis un ierosina vairs nekad nepieminēt šo starpgadījumu, ja vien viņa to vēlas, ja spēj atrast sirdī piedošanu un visu aizmirst. Protams, viņa atradīs savā sirdī spēju piedot un aizmirst, bet pirms tam izžmiegs no vīra vispēdējo nožēlas kripatu, un tas varētu prasīt, sacīsim, mēnesi, varbūt mazliet ilgāku laiku; tas atkarīgs no tā, cik dedzīgi un patiesi Mets spēs zemoties. Nākamajos kopdzīves gados būs iespējams pasmieties par šo gadījumu, jo abi no jauna būs ieslīguši stabilajā un mierinošajā viegla nelaimīguma stāvoklī… bet varbūt viņi sapratīs, ka tieši tā ir laime? Jā. Bet vispirms zupa.
– Viss būs kārtībā, – Konija teica Fredam, lai zēna acu zīlītes atgūtu normālu lielumu. Tas patiešām notika, jo viņas piecpadsmit gadus sasniegusī vecākā atvase uzticējās savai mātei tik lielā mērā, ka Konija nekad nejutās pelnījusi šādu uzticēšanos.
– Džo! – viņa iesaucās. – Mums vajadzēs kraukšķīgo maizi, pie viena apskaties, vai ledusskapī ir piens.
– Kur tētis? – Benijs jautāja.
– Viņš atgriezīsies vēlāk. – Konija novietoja ceļojumu somu pie kāpnēm.
– Viņš devās taisnā ceļā uz darbu?
– Gandrīz. Benij, saki, vai zeķes tu neesi mainījis kopš manas aizbraukšanas?
Šajā vakarā nebija viegli izvairīties no Freda vērīgā skatiena. Ikreiz, kad iezvanījās telefons, Konija satrūkās un steidzīgi metās kaut ko tīrīt vai spodrināt. Pie aparāta lūdza pasaukt vienīgi Džo. Glaimīgas, lūdzošas meiteņu balsis, itin kā tādējādi zvanītājas vēlētos panākt, lai Konija, kura pacēla klausuli, aizliek par viņām labu vārdu. Abu jaunāko brāļu istabā skanēja skaļa mūzika, tālab ikreiz kādam
