un aizgrieza galvu. Manuprāt, Mets raudāja.
– Raudāja? Tētis?
– Man tā šķita.
– Kāpēc?
– Nezinu. Viņš neteica. Apgalvoja, ka man tas esot tikai izlicies. Tomēr visu vakaru un nakti Mets bija ļoti kluss, izturējās atsvešināti. Vairākkārt pamodusies, es redzēju, ka viņš stāv pie loga un raugās laukā. No rīta atradu zīmīti, ka viņš došoties garā pastaigā; lai es viena pati paēdot brokastis, mēs satikšoties vēlāk. Visu dienu es gaidīju turpat viesnīcā, bet viņš pārradās tikai agrā pievakarē.
– Tātad viesnīcas vestibilā izraisījās skaļa ķilda, un viņš aizskrēja projām?
Koniju aizskāra tas, ka dēls šķiet tik atvieglots. Tiesa gan, laiku pa laikam viņa mēdza sagādāt vīram un dēliem neveiklus brīžus, cilvēkos paceļot uz viņiem balsi, tomēr tas nevarēja būt iemesls visam. Šī četrotne, šķiet, nesaprata, ka sievietes ir citādas, ka viņas nespēj, līdzīgi Metam, nodoties neauglīgām diskusijām, noņemties ar tām kā perētājvista, kas noņemas ar savu olu. Viņas četri vīrieši pastāvīgi uzgrūdās cits citam un nemitīgi mēģināja visādi izlocīties. Tie izlaida no rokām ceļasomas, pases, iekāpšanas kartes, publiskās vietās klupa cits pār citu, it kā viņu neveiklība būtu apkārtējiem nepamanāma. Viens otrs trāpīgs Konijas uzbrēciens bija īsti vietā, lai ģimene vispār kaut kur nokļūtu.
– Mēs nesastrīdējāmies vispār. Manuprāt, Mets izskatījās tāds kā slims. Viņš teica… teica, ka nespējot tūdaļ atgriezties mājās. Viņam esot vajadzīgs laiks, lai domātu.
– Domātu par ko?
– Nezinu. To viņš nepateica.
– Tātad tu gluži vienkārši atbildēji “labs ir, nesteidzies, redzēsimies, kad atgriezīsies mājās”? Nedomāju vis.
Sacītajā atkal sevi lika manīt dēla analītiskais prāts un prasme uzdot jautājumus. Viņš prata domāt ātrāk par savu māti, kurai nācās virzīties uz priekšu sīkiem, nedrošiem solīšiem – kā mazulim, kas nule mācās staigāt. Apjauta, ka viņa gluži ierasti turpina domās ieskicēt sava dēla iespējamās karjeras aprises, likās mierinoša. Lūk, ko sniedz savas mājas sienas un to dāvātā stabilitāte – iespējams, ka ceļojums bija neveiksmīga iecere. Konijas balss daudzmaz atguva ierasto rāmumu.
– Fred, es izturējos mierīgi. Ļoti, ļoti mierīgi, tomēr tu pamēģini iztēloties manu paniku. Es nodomāju, ka viņš izkūkojis prātu. Tad teicu: “Labi, padomāsim par to. Gluži vienkārši iesim apēst kādu kumosu un pārrunāsim tavas izjūtas. Es iedošu tev savas homeopātiskās zālītes, mēs kaut kā pārdzīvosim šo vakaru, bet rīt no rīta dosimies uz mājām, kur taisnā ceļā nogādāsim tevi pie psihiatra.”
Freda lūpu kaktiņos ievijās smaids.
– Tā tu neteici.
– Teicu gan. Hmm, vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Vai tad tu to nedarītu?
– Bet tas ir neprāts! Proti, ka tā uzvedas tētis. Nevar būt! Kas vēl notika? Ko tu man neesi pastāstījusi?
– Fred, es jūtos tikpat apmulsusi kā tu. Mēs runājām visu nakti. Man jāatzīstas, ka runāju es. Tu pats vari iztēloties visu, ko es tonakt pateicu. Ko domās puikas? Kas tā vispār par uzvedību? Dieva dēļ, tu taču viņiem esi atdarināšanas cienīgs paraugs. Un zobārsta prakse? Ko lai es saku tiem, kas jautās par tevi?
– Ko tētis atbildēja?
– Viņa seja nepauda itin neko.
Puiša acu zīlītes atkal iepletās, kamēr viņš mēģināja aptvert arī šo informāciju. Freds žigli pavērās uz māti, bet tūdaļ novērsās, jo viņa negrasījās neko piebilst. Labāk neizpušķot stāstījumu ar liekām detaļām, kas pēc tam varētu piemirsties. Tāpat būtiski šķita joprojām paust apjukumu un neizpratni, lai dēls nemanītu baiļu uzplaiksnījumus, kas draudēja ņemt virsroku brīdī, kad viņa bija raksturojusi Meta sejā manīto izteiksmi. Rītvakar ap šo laiku smieklīgais starpgadījums jau būs aiz muguras, ja vien viņai izdosies neizlaist no rokām paškontroles grožus.
– Ko tu par to visu domā? – Freds visbeidzot pavaicāja.
– Nav ne jausmas. Un ko domā tu?
– Tētis gluži vienkārši ļāva tev vienai braukt uz lidostu? Kurp devās viņš?
– Domāju, ka palika viesnīcā.
Freds trokšņaini pabīdīja atpakaļ savu krēslu un piecēlās. Viņa vaigos koši iekvēlojās divi sarkani plankumi.
– Jauki. Tādā gadījumā tūdaļ piezvanīsim viņam un teiksim, lai tik gādā savu pēcpusi atpakaļ uz mājām.
– Lai nu tas šovakar paliek, mīļais.
– Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tētis, prātu izkūkojis, viens pats klaiņo pa Romu.
Visā pasaulē neatrastos cilvēks, kuru būtu vēl grūtāk iztēloties prāta aptumsumā klīstam pa Romu. Šāda iedoma lika Konijai iespurgties. Sākumā tas izklausījās pēc žagām, tomēr tūdaļ rīklē kāpa vēl un vēl viens smieklu burbulis. Freds pakasīja pakausi.
– Vai tā būtu histērija?
– Laikam jau ne. Gluži vienkārši iztēlojos tavu tēvu, kas…
– Vai tiešām es to visu saklausīju pareizi? Proti… proti, ka tētis?
Pusaudzis atkal apsēdās. Konijas sirdi piepildīja līdzjūtība. Piecpadsmit gadu, bet varētu būt visi astoņdesmit trīs. Draudzenes nav. Dieva dēļ, šobrīd Fredu bija pievīlis ne tikai tēvs, bet arī labākais draugs. Uz viņa zoda pulsēja purpursārta pūtīte.
– Labi, šovakar liksim viņu mierā, bet noteikti piezvanīsim rīt, ja viņš nebūs ar mums sazinājies.
– Norunāts.
– Mammu, viss būs kārtībā. Gluži vienkārši vainojama īslaicīga pusmūža krīze vai tamlīdzīgas dumjības.
Tas lika abiem pasmaidīt.
– Ko mums vajadzētu sacīt taviem brāļiem?
– Pateiksim, ka tētis izlēma uzkavēties ilgāk, lai piedalītos, hmm, kādā konferencē vai tamlīdzīgi. Tu lāgā nezini, kad viņš atgriezīsies.
– Lieliska doma. Kaut nu man pašai tā būtu ienākusi prātā.
Freds bufetes augšējā plauktā meklēja Konijas slepeno šokolādes krājumiņu – acīmredzot tas vis nebija nekāds noslēpums.
– Tu zināji, ka vajadzēs man pastāstīt patiesību, vai ne? Fredam patika, ka viņš tiek uzskatīts par pieaugušu cilvēku, un Konija šādi izturējās jau kopš brīža, kad tika izlemts, ka viņš veidos jurista karjeru. Tolaik viņam bija vien pieci vai seši gadi. Runā jau, ka bērni piedzimstot katrs ar savu skaidri
