dzīvošanai bēniņus, tad Freds varētu pārvākties uz augšu, bet Džo vajadzībām atbrīvotos vecākā brāļa istaba. Uz kafijas galdiņa atradās lēvenis žurnālu, kur smelties idejas bēniņu pārbūvei.
Lai pirms desmit gadiem nopirktu šo māju, Mets un Konija bija pārdevuši sātanam savas dvēseles. Plašs Edvarda laikmeta stilā celts sarkanu ķieģeļu nams ar platiem erkera logiem un balti krāsotiem rāmjiem. Sākumā tas bija ellīgs laiks, ģimene mitinājās divās istabās ar pagaidu virtuvi. Kad Konija uzzināja, ka ir stāvoklī ar Beniju, viņi bija spiesti aizņemties vēl, lai pasteidzinātu darbus. Konija iekārtoja istabu pēc istabas, ņemot palīgā interjera žurnālus, jo neuzskatīja sevi par iedzimtas labas gaumes īpašnieci. Mets apliecināja, ka viņa esot paveikusi satriecošu darbu, kaut arī tamlīdzīgas būšanas viņam interesēja vēl mazāk nekā Mērijai. Kurpretī Konija meklēja dzīvē aizvien lielāku drošību, un kas gan var būt drošāks par plašu māju no sarkaniem ķieģeļiem, celtu uz stūra gruntsgabala nekustamo īpašumu pircēju pieprasītā ielā, turklāt māju ar oriģinālu fasādi un mākslinieciski veidotu interjeru? Turklāt komplektā ar pamatģimeni – tēvs, māte, bērni.
“Tu esi īsta lauva,” Konijas māte bija teikusi, kad ieraudzīja meitas veikumu. Sākumā Brenda uzskatīja, ka viņi sajukuši prātā, iegādājoties tādu graustu. Un vēl izmetot vējā milzu naudu! Jocīgi gan, cik strauji piespiež mainīt viedokli uguns kamīnā, mīksts dīvāns, zamša kājsoliņš varžacu samocītām pēdām un adīklis, kas omulīgi nogūlis klēpī.
Un kam īsti tas viss? Joprojām mazliet apskurbusi no agrāk izdzertā vīna, Konija pārlaida skatienu savai dzīvojamai istabai ar īpatnējo dzegu un marmora kamīnu. Efektīgās krokās sakārtoti izsmalcināti aizkari no svītrotas zīda drānas medainos un krēmbaltos toņos. Virs ēdamzonas, ko skatienam patlaban slēpa oriģinālās koka paneļu durvis, atjaunotas sākotnējā krāšņumā, divi gaismekļi ar maigi dzinkstošiem kristāla piekariņiem. Viņa sēdēja uz mīksta jo mīksta ziloņkaula krāsas dīvāna, kam iepretī aiz kafijas galdiņa atradās otrs tāds pats. Es esmu krāpniece, Konija bēdīgi nodomāja. Absolūta krāpniece. Luksuss, pēc kā viņa bija alkusi, apmierināja vienīgi pašas radītās un izlolotās vēlmes.
Un telefons joprojām klusēja.
Kad Konija pavēra durvis, Freds noņurdēja: “Labunakti.” Viņš bija ievīstījies segā kā kūniņa, laukā rēgojās tikai dažas želejas sastīvinātas tumšas matu šķipsnas. Pēc tam viņa devās pie Džo, kurš bija karaliski izlaidies dubultplatās viesu gultas vidū.
– Arlabunakti, Džo.
– Man rīt ir futbola treniņnometne, vai atceries?
– Labi, es tevi pamodināšu.
– Ne jau tas. Vai tu uztaisīsi man sviestmaizi, lū-ū-dzu? Tad es varēšu ilgāk pagulēt. Braukšu ar riteni, tev nevajadzēs mani vest. Un iedod desmitnieku tagad, nevis piektdien. Man kaut kas jānopērk. Varbūt tu varētu tūlīt atstāt naudu uz virtuves galda, ja nu es aizmirstu tev to atgādināt?
– Džo, vai tev patiešām jāizsaka prasības vienmēr, kad mani ieraugi? Vai tā būtu savdabīga pieķeršanās izpausme? Varbūt tu kaut reizi varētu gluži vienkārši pateikt “arlab’nakti, mamm”?
– Arlab’nakti, mamm. Vai tas par desmitnieku paliek spēkā?
– Lai tā būtu.
Viņa pienāca klāt nodzēst naktslampiņu. Tad uzvilka segu līdz dēla zodam un noliecās, lai noskūpstītu viņu uz pieres.
– Man ir četrpadsmit gadu, – Džo iebilda, tomēr bez agresijas balss tonī.
– Es zinu.
– Tu esi tīri tā nekas.
– Varbūt tie ir visjaukākie vārdi, ko tu man jelkad esi teicis.
Aizverot aiz sevis durvis, Konijas acis dzeldēja asaru sūrums, kaut arī bija skaidrs, ka solītajam desmitniekam te ir visai būtiska loma. Un tomēr.
Vannasistabā Konija salika vietās matu želejas tūbiņas, pretblaugznu šampūnu un falliskas formas dezodorantu baloniņus. Šī telpa šķita esam ikvakara lieciniece cerībām un skaudrām ilgām. No krūzes slējās laukā trīs spurainas zobu sukas dažādās nodiluma pakāpēs. Tās allaž atspoguļoja viņas dēlu personības un patlaban šķita iegrimušas trīspusējā sarunā, kurā Konijai nebija ļauts piedalīties. Pār skaustu noritēja sviedru urdziņa. Viņa turpināja darboties, piepildīja nakti ar ierasto rosību.
Benijs apakšējā guļvietā bija sameties šķērsām, segu gandrīz nosviedis nost. Konija noguldīja viņu taisni, apsedza līdz viduklim. Telpā bija smacīgi un pārlieku silti, Benijs cieta no karstuma. Puisēns miegā ievaidējās. Māte noliecās un ieelpoja viņa pienaino smaržu. Vaigi pietvīkuši, pieskāriens liecināja, ka tie ir karsti. Konija liegi pārslidināja pirkstu kauliņus pār viņa sejas vienu pusi. Smalkās skropstas notrīsēja, tomēr bērns nepamodās no dziļā nomiedža. Viņas zaķēns. Benij, kādos vārdos tevi apsaukā? Kādas sīkas ciešanas tu klusēdams pārdzīvo sevī ik mīļu dienu? Protams, šis bērns bija citāds. Viņa zaļo acu skatienā jautās tāda kā izbrīna pilna neizpratne, itin kā viņš vērotu pasauli ar acīm, kas vēl nav īsti gatavas to saskatīt.
“Šis ir tuvu Dievam,” Konijas māte reiz bija teikusi. Tobrīd Konija izjuta svelošu aizkaitinājumu. Sacītais bija labi domāts, bet viņas māte lika manīt, ka šī bērna pasaulīguma trūkums padara viņu, hmm, mazliet vienkāršotu. Patiesībā Benijs bija pat pārlieku sarežģīta cilvēciska būtne. Tu mīli savus trīs bērnus vienlīdz stipri, Konija nodomāja, pārslidinādama pirkstu kauliņus pār dēla sejas otru pusi. Bet šo tu mīli tā, ka šī mīlestība sāpina tavu sirdi.
Viņa bija uzstājusi, ka jāpērk misiņa gulta. Viņiem vajadzēja mīlēties, uzmanoties, lai nesaceltu troksni. Ššš, ššš – viņa tika kušināta sasodītās gultas dēļ. Zem otra spilvena ieņurcītās Meta pidžamas īsbikses bija kā mēma apsūdzība. Konija apsēdās un sakrustoja rokas pār krūtīm, mobilais telefons nomests turpat līdzās. Bija vēls, Itālijā vēl stundu vēlāks – diezin vai Mets vairs piezvanīs. Viņa apsvēra iespēju pašai piezvanīt uz viesnīcu – bet ja nu viņš necels klausuli? Vai arī viņai kāds pateiks, ka Meta viesnīcā nav? Vai tādā gadījumā viņa jutīsies labāk? Vai varbūt sliktāk? Vairāk nekā jebkad Konija vēlējās, kaut vīrs nēsātu sev līdzi mobilo telefonu kā ikviens normāls cilvēks šajā pasaulē.
Visticamāk, ka rīt Mets gluži vienkārši pārradīsies mājās, sejā vientiesīga izteiksme, rokā pilna soma ar puikām domātām dāvanām. Jocīgas mantiņas, kam nepieciešamas baterijas, kas tā arī netiks nopirktas, un vienā no Konijas kārtības ieviešanas orģijām šīs lietas nonāks tuvākajā atkritumu urnā (tā patiešām atradās parocīgi tuvu).
Tagad viņa izmetīs no prāta arī Grētu. Ja vīrs rīt pārradīsies mājās, tur viņa arī paliks, nolemta izmešanai atmiņu mēslainē. Protams, vispirms Metam būs jādzird ne viens vien dusmīgs vārds, bet Grēta pieminēta netiks. “Viņa ir šeit.” Mets bija pateicis vienīgi to. Nevis “paskaties, ko mēs šeit redzam” vai pat “skat, viņa ir šeit!”, lai liktu manīt, ka tas bijis paredzams iepriekš. Nē, gluži vienkārši “viņa ir šeit”, it kā Mets būtu gaidījis, ka Grēta var uzrasties jebkurā laikā un vietā. Lai aizgaiņātu
