dungodama slaucīja virtuves leti. Savas daiļrunīgās sejas izteiksmes dēļ viņa neuzdrošinājās pagriezties.
– Viņš tevi izmuļķojis! Oho, kas par slīpētu zelli! – Mērija visbeidzot izsaucās.
– Ko tu ar to gribi teikt? – Aizmirsusi par nodevīgo seju, Konija pagriezās.
– Par konferenci Mets zināja jau iepriekš. Es ieteicu vairākas viesnīcas, un nav brīnums, ka viņš izvēlējās tieši šo. Tu saki, zobārsti no visas valsts? Tu esi apvesta ap stūri. – Viņa skaļi iesmējās.
Patiesībā viesnīcu bija izvēlējusies Konija, tomēr viņa negrasījās spuroties pretī tik labvēlīgam notikumu pavērsienam.
– Man likās, ka tā drīzāk ir tāda kā sagadīšanās.
– Tukšas atrunas. Nekad nebūtu domājusi, ka Metam piemīt tāds krampis. Ha!
Konijai no atvieglojuma sareiba galva. Darīts. Iegūta dažu dienu atelpa.
– Es nu labāk iešu. – Mērija piecēlās, joprojām klusi spurgdama. Tomēr tādā gadījumā, ja Konija dusmotos par šādu vīra soli, arī Mērija neslēptu sašutumu. Ikreiz, kad Meta un Konijas kopdzīvē gadījās nopietnākas nesaskaņas, Metu paša mājās vakaros gaidīja visai vēsa uzņemšana. Mērija instinktīvi uztvēra Konijas noskaņojumu un intuitīvi tam pielāgojās. Pieklājības pēc apvaicājies par Mērijas labklāšanos, Mets par atbildi varēja saņemt vienīgi izvairīgu ņurdienu, ko pavadīja augstprātīgs skatiens, kas vienlaikus kaitināja un uzjautrināja Koniju. Viņa zināja, ka raugās pati savā spoguļattēlā un tajā izskatās aplam muļķīga. Šis vērojums traucēja izbaudīt sajūtu, ka tikusi nepamatoti aizvainota, tāpēc Konijai radās vēlēšanās gluži bērnišķīgi sabelzt kopā Meta un Mērijas pieres.
Kad viešņa gatavojās doties projām, virtuvē iebrāzās Džo.
– Vai tu mani nosūdzēji? – viņš nekavējoties uzprasīja Mērijai.
– Dabiski.
– Ko viņa tev pateica? – puika uzstājīgi vērsās pie mātes. – Es neko nedarīju.
– Šo to. Un kas no tā visa bija tas, ko tu nedarīji?
– Es nedarīju it neko. – Nīgri sarauktā piere darīja zēnu vēl izskatīgāku. Uz tvirtās, melnīgsnējās sejas nemanīja nevienu pūtīti, kamēr Freds izlietoja divas antibakteriālā losjona pudeles mēnesī. Tas nebija godīgi.
Mērija patlaban iegrozīja ērtāk plecā pakārto gobelēnauduma somu un mīlīgi vērās pretī, ar mēli bikstīdama vaiga iekšpusi, tāpēc puikam nekļuva skaidrs, vai viņš ticis nosūdzēts vai ne.
– Tātad tu neko nepateici. – Tas bija konstatējums. Mērija nezaudēja mīlīgo sejas izteiksmi.
– Džo, ja nav bijis kaut kā, nekā vai jebkā, ko nosūdzēt, kāpēc tu tincini Mēriju?
– Tāpēc, ka viņa man padarīja dzīvi par tīro elli, kamēr tu biji projām.
– Džo, tava māte uzstāja, lai es pasaku. – Mērija izlikās sāpināta.
– Tas bija tikai joks, – Džo protestēja, nomanīdams izliktās lamatas.
– Tavi joki citiem nešķiet smieklīgi. – Konijas sejā neapzināti iegūla tikpat mīlīga izteiksme kā Mērijai. Viņai nebija ne jausmas, par ko ir runa, tomēr abas sievietes nule grasījās iedzīt puiku strupceļā kā divi aitu suņi, kas nevainojami prot un veic savu darbu.
– Tas bija tikai niecīgs bekona gabaliņš. – Zēna balsī jau ieskanējās ierastās glaimīgi lišķīgās pašattaisnošanās intonācijas.
– Vienalga. Kaut arī niecīgs gabaliņš, – Konija atteica ar rūdīta pokera spēlmaņa seju.
– Es gluži vienkārši gribēju zināt, vai viņš pamanīs. Pamanīja arī. Un kas tad ir? Diez vai viņš vispār iebāza kādu kumosu mutē, iekams sākās tas sasodītais jandāliņš. Un par ko? Šaubos, vai kāds saskatītu viņa omletē to gabaliņu. Man liekas, ka es to pat neizdarīju tīšām. Tas gluži vienkārši iekrita viņa šķīvī no manas dakšiņas. Jēziņ, nu kāpēc šajā ģimenē man brūk virsū visi pēc kārtas?
Mērija pacēla acis pret debesīm un nosodoši paklakšķināja mēli pret saviem prāvajiem zobiem.
– Es sapratu. – Konija dusmās pietvīka. – Tev nagi niezēja to pamēģināt, vai ne, Džo? Tu gluži vienkārši nespēj paciest, ka Benijs pats spēj pieņemt lēmumus. Ja viņš grib būt veģetārietis, kas tev par daļu? Vai zini ko? Tu pataisi mani traku no dusmām. Nabaga Benijs…
– Ak vai, nabadziņš Benijs. Viņš ir jokains. Visi tā domā. Tev vajadzētu dzirdēt, kā viņu apsaukā uz ielas…
– Pietiek! Vairs ne vārda, – Konija caur sakostiem zobiem nošņāca. Māte un dēls mēroja viens otru nikniem skatieniem, tomēr bija skaidrs, ka šajā reizē Džo atkāpsies. Droši vien puika kaut ko gribēja dabūt, un visdrošākais ceļš neiegūt kāroto būtu izvilkt dienasgaismā Konijas slēptāko baiļu murskuli, kas perinājās viņas būtības dzīlēs. Džo skatiens pārsviedās pie Mērijas, un Konija apjauta, ka uzvarējusi šo raundu. Diemžēl šī uzvara tikai novilcināja neizbēgamo, jo kādu dienu vidējais dēls pateiks visu, ko viņa māte nemūžam nevēlas dzirdēt.
Mērija smagi iebelza puikam pa plecu. – Tas par tavām aizdomām, ka esmu tevi nosūdzējusi. – Viņa devās projām, patikā teju vai iesmilkstēdamās par zēna sājo sejas izteiksmi.
Koniju piepeši pārņēma tikpat smags nogurums, kādu viņa savulaik bija piedzīvojusi visu trīs grūtniecību pirmajos mēnešos. Viņa sabruka uz krēsla un satvēra galvu rokās, ar pūlēm noturot plakstus pusvirus. Konija šobrīd labprātāk ļautu iespraust zem nagiem elektrodus, nevis runātu ar Džo.
Tur nu viņš stāvēja, aizvien dziļāka sašutuma pārņemts. Pašas bērnu trūkumi reizēm lika Konijai vai slāpt aiz dusmām.
– Džo, – viņa mierīgi iesāka, – tu nedrīksti šitā niekoties un pievienot kaut ko Benija ēdienam. Tas nav godīgi.
– Tātad man jābūt godīgam, bet citiem nav jābūt godīgiem pret mani? Skaisti. Es sapratu. Un tālāk?
– Man nav noskaņojuma ar tevi strīdēties.
– Kur tētis?
Jautājums lika viņai mazliet satrūkties. Pārāk strauji paraujot galvu uz augšu, viņa manīja, ka tā atkal sareibst.
– Viņš palika Romā vēl uz pāris dienām, varbūt arī ilgāk, tomēr var atgriezties mājās kaut vai rīt. Tur notiek konference.
– Ā, skaidrs. – Zēns paraustīja plecus, izvēlējās no augļu trauka zaļu ābolu un izgāja laukā, mētājot augli no rokas rokā. Durvis ar klikšķi aizvērās.
– L’bi. – Konija izbāza laukā mēli, cik tālu vien spēja.
Mājā
