savas zemes vārdā, dzīvot zem debesu juma un gulēt uz kailas zemes.
– Tu pārspīlē, Beatrisa. Krusta karos ir vairāk grūtību, nekā mums cenšas iegalvot vēsture.
– Iespējams, bet mēs vismaz kaut ko darītu!
Es palūkojos uz viņas plaukstām; tās bija sakļautas cieši kopā, it kā turot ieroci. – Ar tādām ķetnām tu noteikti varētu vicināt zobenu, – es paķircināju draudzeni.
Viņa atmeta galvu. – Princese esat jūs, nevis es. Zobens būtu jūsu rokā.
Mani piepeši pārņēma aukstuma vilnis; šķita, ka diena piepeši pārvērtusies par nakti. Es nodrebēju. – Nedomāju, ka es spētu vadīt armiju. – Mana balss bija pavisam klusa. – Droši vien ir briesmīgi vērot, kā tautiešus nopļauj ienaidnieki, un zināt, ka ik brīdi nāve var skart arī mani. Un… – Es pacēlu roku, neļaujot Beatrisai iebilst. – Un es nedomāju, ka tev vajadzētu jūsmot par Orleānas jaunavu kā tēlu, kam līdzināties. Viņa cīnījās sava valdnieka vārdā, bet gāja bojā drausmīgā nāvē. Es šādu likteni nenovēlu nevienam. It īpaši sev. Kaut gan tev tas šķiet garlaicīgi, es labprātāk apprecētos un laistu pasaulē bērnus, pildot savu pienākumu.
Beatrisaveltīja man caururbjošu skatienu. – Pienākums domāts vārguļiem. Es neticu, ka jūs nekad nav mākušas šaubas. Jūs kāri lasījāt to stāstu par karaļiem, kas piedalījās krusta karos.
Es piespiesti iesmējos. – Tu patiesi esi nelabojama.
Tobrīd mums klāt piejāja Alfonso un dons Čakons; audzinātājs šķita nokaunējies. – Jūsu Augstība un de Bovadiljas jaunkundze, jums nevajadzēja tā aizauļot prom. Jūs varējāt savainoties vai iekļūt nepatikšanās. Nav zināms, kas slapstās šajās zemēs krēslas stundā.
Es saklausīju bailes viņa balsī. Kaut gan karalis Enrike uzskatīja par nepieciešamu turēt mūs Arevalo nošķirtībā no galma, viņa ēna nekad neattālinājās no mūsu dzīves. Nolaupīšanas draudi bija briesmas, pie kurām es jau sen biju pieradusi un par tām vairs pat nedomāju. Bet Čakons mūs sargāja, un viņa uztverē jebkurš iespējamais apdraudējums bija nopietns.
– Piedodiet, – es atvainojos. – Nezinu, kas mani pārņēma; es rīkojos neapdomīgi.
– Lai kas tas būtu, manī tas iedvesa apbrīnu, – Alfonso paziņoja. – Nedomāju, ka esi tāda amazone, mana mīļā māsa.
– Es esmu amazone? Nepavisam! Tikai pārbaudīju Kanelas izturību. Zirgs ir lielisks, vai ne? Daudz ātrāks, nekā noprotams pēc auguma.
Alfonso atplauka platā smaidā. – Tieši tā. Un arī tu esi lieliska.
– Mums jādodas atpakaļ, – Čakons sacīja. – Tūlīt sāksies nakts. Jāsim pa lielo ceļu. Un šoreiz neviens nedrīkst aizauļot pa priekšu. Vai skaidrs?
Atkal uzkāpušas zirgos, mēs ar Beatrisu sekojām brālim un Čakonam krēslainajā tumsā. Es atvieglota secināju, ka Beatrisa rātni jāj man blakus, acīmredzot nolēmusi uzvesties labi. Tomēr, kad tuvojāmies Arevalo un debesīs parādījās koraļļu krāsas švīkas, es atcerējos mūsu sarunu un, par spīti visiem saviem pūliņiem, nespēju nedomāt, kāda ir sajūta, piedzimstot par vīrieti.
2. nodaļa
Galvenajā tornī neviena nebija, un tas šķita neparasti šādā stundā. Tiklīdz iegājām lielajā zālē un ieraudzījām, ka garais, apskrambātais galds tās vidū vēl nav saklāts vakariņām, es sajutu, ka noticis kaut kas nelāgs. Alfonso un Čakons stallī aprūpēja zirgus un noņēma tiem seglus; brīdī, kad Beatrisa noņēma manu apmetni, es palūkojos uz pavardu. Tajā pat nekūrās uguns. Vienīgo gaismu dāvāja lāpas pie sienas.
– Kur visi ir? – es skaļi prātoju, saberzēdama pavadas savainotās plaukstas un cenzdamās runāt nevērīgi. – Biju domājusi, ka donja Klara jau gaidīs mūs pie ieejas ar rīksti rokā un rāsies.
– Es arī. – Beatrisa sarauca pieri. – Te ir pārāk kluss.
Man ienāca prātā, ka māte varbūt atkal saslimusi, kamēr mēs devāmies izjādē, un sirdī iedzēla vainas apziņa. Vajadzēja palikt pilī. Nevajadzēja tik spēji to pamest, pat neatstājot ziņu.
Zālē ienāca mana audzinātāja un steigšus tuvojās mums. – Te nu viņa ir, – Beatrisa nočukstēja, bet es nekavējoties aptvēru, ka aukles sejā manāmās raizes nav veltītas mums. Varbūt donja Klara sākumā dusmojās par mūsu bēgšanu, bet tagad pirmajā vietā bija izvirzījies kaut kas svarīgāks.
– Beidzot! – aukle iesaucās, bet viņas balss neskanēja tik dzēlīgi kā parasti. – Kur gan jūs bijāt pazudusi? Viņas Augstība aicināja jūs pie sevis.
Māte gribēja mani redzēt. Es jutu sirdi iepukstamies straujāk. Beatrisa ierunājās, un šķita, ka vārdi plūst no liela attāluma: – Mēs bijām kopā ar Viņa Augstību, donja Klara. Vai atceraties? Mēs teicām, ka…
– Es zinu, ar ko jūs kopā bijāt, nepaklausīgais bērns! – aukle Beatrisu pārtrauca. – Es jautāju, kur jūs bijāt. Varbūt nepamanījāt, ka nozudāt jau pirms vairāk nekā trim stundām.
– Trim stundām? – Es izbrīnīta uzlūkoju aukli. – Bet šķita, ka tikai… – Viņa sadrūmusi vēroja mani, un es pieklusu.
– Vai kaut kas noticis? Vai māte…
Donja Klara pamāja. – Kamēr bijāt prom, jūsu māte saņēma vēstuli. Tā viņu ļoti apbēdināja. – Es jutu vēderu sažņaudzamies un pasniedzos pēc Beatrisas rokas; donja Klara turpināja: – Vēstule pienāca no galma. Es pati to pieņēmu no ziņneša rokām, tāpēc redzēju zīmogu. Ziņnesis negaidīja atbildi; tā neesot nepieciešama. Izlasījusi vēstuli, kundze tā satraucās, ka man vajadzēja pagatavot kliņģerīšu un rabarberu uzlējumu. Donja Elvira centās pierunāt viņu to izdzert, bet viņa neļāvās mūsu rūpēm. Jūsu māte iegāja savā istabā un aizcirta durvis.
Beatrisa saspieda manu plaukstu. Viņai nemaz nebija jāsaka tas, ko mēs abas domājām. Ja vēstule sūtīta no galma, tajā paustās ziņas nevarēja būt labas.
– Vēstule tagad! – donja Klara turpināja. – Vai spējat to iedomāties? Pēc desmit gadus ilgušas klusēšanas! Protams, jūsu māte ir pārbijusies. Mēs šeit visu laiku dzīvojām un nesaņēmām ne pavēles, ne uzaicinājumus, it kā mēs būtu nabadzīgas radinieces, kaunpilns noslēpums, kas jātur tālumā. Tikai Karriljo uzskatīja par nepieciešamu sūtīt mūsu uzturam apsolītos līdzekļus, un pat viņš, baznīcas vadītājs, nevar izspiest zeltu no mantnīcas, kas nevēlas to atdot. Ja nebūtu mūsu lopu un ražas, mēs jau būtu nomiruši badā. Un palūkojieties apkārt! Mums vajadzīgi jauni gobelēni un paklāji, nemaz nerunājot par drēbēm. Viņa Gaišība karalis to zina. Viņš saprot, ka nevaram audzināt divus bērnus ar gaisu un cerību vien.
Šādas kaismīgi paustas sūdzības bija jau pierastas; donja Klara žēlojās par mūsu trūkumu tik bieži, ka es parasti šajos vārdos pat neklausījos. Tomēr tagad, it kā viņa piepeši būtu norāvusi man plīvuru no sejas, es ieraudzīju sienu patieso izskatu. Tās bija appelējušas un nosegtas
