ar grūtībām. Tiklīdz nometos ceļos un saliku plaukstas kopā, es kļuvu rāma un spēju sakopot domas, lai arī neizdevās pietiekami atbrīvot prātu un lūgties.
– Ejiet pie mātes, – donja Klara mani mudināja. Bez skaņas nopūtusies, es pamāju un tuvojos kāpnēm, kas veda uz otro stāvu. Man līdzās gāja Beatrisa. Sasniegušas kāpņu laukumiņu, mēs ieraudzījām mātes galveno dāmu, donju Elviru, sēžam uz soliņa. Viņa steidzīgi piecēlās.
– Izabella, bērns! – Viņa piespieda brūniem plankumiem izraibināto plaukstu pie mutes, apslāpēdama asaras. Nabaga donja Elvira vienmēr bija tuvu asarām; es nekad nebiju sastapusi sievieti, kas raud tik bagātīgi un bieži kā viņa.
Es mierinādama pieskāros viņas kalsnajam plecam. Donja Elvira bija uzticīga kalpotāja, ieradusies no Portugāles kopā ar manu māti un palikusi tai blakus visu pārbaudījumu gaitā. Viņa bija viegli satraucama un nevarēja saprast, kā tikt galā ar manas mātes lēkmēm. Patiesībā to nezināja neviens visā pilī, izņemot mani.
– Neraizējieties, – es klusi noteicu.
Elvira noslaucīja asaras no grumbainajiem vaigiem. – Kad atnesa vēstuli… Svētā Jaunava, ja jūs viņu redzētu! Viņa sāka trakot, kliedza un ārdījās. Cik drausmīgs skats! Un pēc tam viņa… viņa aizcirta durvis un atteicās laist kādu sev klāt, pat mani negribēja redzēt. Es lūdzos, lai viņa izdzer uzlējumu, atpūšas un nomierinās, līdz atgriezīsieties jūs, bet viņa mani izsūtīja laukā. Teica, ka neviens viņai nevarot palīdzēt, tikai Dievs.
– Es par viņu parūpēšos. Sagatavojiet vēl vienu uzlējumu, bet ļaujiet man mirkli pabūt pie viņas un tikai tad nesiet to iekšā. – Vēlreiz uzmundrinoši pasmaidījusi, es nolūkojos, kā sieviete aizsteidzas, un pievērsos guļamistabas durvīm. Man negribējās ieiet pa tām. Es gribēju aizbēgt.
– Gaidīšu jūs šeit, – Beatrisa solīja. – Varbūt būšu jums vajadzīga.
Es ievilku elpu, lai nomierinātos, un sniedzos pēc durvju aizšaujamā. Iekšējais aizbīdnis jau sen bija noņemts, jo māte reiz ieslēdzās istabā kādas lēkmes laikā. Viņa tur palika divas dienas. Beidzot dons Čakons bija spiests izlauzt durvis. Tiklīdz iegāju istabā, es ieraudzīju mātes niknuma lēkmes pēdas. Pa grīdu bija izmētātas saplēstas pudelītes, papīri, izkaisītas mantas no vaļā atrautām lādēm. Es samiedzu acis, pieradinot tās pie krēslas, un tad apņēmīgi spēru soli uz priekšu. Mana kāja pa kaut ko trāpīja; tas nograbēja un aizvēlās, nespodri mirdzot, un aiz tā palika mitra sliede.
Kauss ar donjas Elviras uzlējumu.
– Māt? – es ierunājos. – Māt, tā esmu es, Izabella.
Mani sasniedza tik tikko jaušamais pelējuma smārds, kas nemitīgi mājoja vecajā pilī, jo zem tās plūda upe. Tumsā pamazām iezīmējās pazīstamu priekšmetu aprises. Es saskatīju viņas iekritušo gultu ar baldahīnu un brokāta aizkarus, kas skāra pa grīdu izkaisītās zālītes; pie slēģu segtā loga vīdēja stelles un vārpstiņa ar dziju uz kodaļas. Redzēju arī neiedegto krāsniņu un nišā iebīdīto, ar mīkstu drānu apšūto troni – skumdinošu relikviju zem grezna pārsega, ko rotāja Kastīlijas un viņas dzimtās Portugāles apvienotie ģerboņi.
– Māt? – Man ietrīsējās balss. Es savilku plaukstas dūrēs gar sāniem, iestāstīdama sev, ka nav jābaidās. Biju to jau darījusi iepriekš. Man vienai neskaitāmas reizes izdevās atraut māti no bezdibeņa malas. Tikai man šajā pilī piemita spēja viņu nomierināt un atkal iedvest veselo saprātu, kad viņu pārņēma lēkmes. Māte ne reizi nebija man kaut ko nodarījusi.
Iečaukstējās audums. Es ielūkojos ēnā pie gultas un pamanīju viņas stāvu. Piepeši mani pārņēma baisas atmiņas par mana tēva nāves nakti, kad domāju, ka redzu konetabla rēgu.
– Māt, es esmu šeit. Nāciet ārā. Pasakiet, kas jūs tā izbiedējis.
Viņa piesardzīgi virzījās man tuvāk. Izspūrušie mati ieskāva bālo seju, un slaidie, gaišie pirksti burzīja tērpa audumu. – Mana meita, viņš ir šeit. Viņš atkal ieradies mani mocīt.
– Nē, māt. Tas ir tikai vējš. – Es piegāju pie skapīša un ar kramu uzšķīlu dzirksteli, lai iedegtu sveci, bet māte iesaucās: – Nē, tikai ne gaismu! Viņš mani redzēs! Viņš…
Kliedziens aprāvās, tiklīdz es pagriezos, abās plaukstās satvērusi degošo sveci. Gaismas aplis raustoties meta augstas ēnas uz sienām. – Vai redzat, māt? Te nav neviena, tikai mēs abas.
Viņa iepleta zaļgani zilās acis, ar skatienu pārmeklējot istabu, it kā gatavodamās ieraudzīt savu mocītāju slapstāmies stūrī. Es jau grasījos piesardzīgi spert soli atpakaļ, bet māte piepeši saļima. Es atvieglota klusi nopūtos, ievietoju sveci tureklī un palīdzēju viņai apsēsties uz krēsla. Pievilkusi tuvāk soliņu, es satvēru mātes ledainās plaukstas.
– Es zinu, ka tu man netici, – māte sacīja, un viņas balsī vēl bija saklausāma drudžainu baiļu atblāzma. – Bet viņš bija šeit. Es redzēju viņu pie loga, un viņš uz mani skatījās tāpat kā toreiz, kad bija dzīvs un vēlējās pierādīt savu varu pār tavu tēvu.
– Māt, konetabls Luna ir miris. Apsolu, ka šeit neviens tev neko nenodarīs.
Viņa izrāva plaukstu no mana tvēriena. – Kā tu vari kaut ko tādu apsolīt? Tu nezini; tu nesaproti. Neviens nesaprot. Bet viņš zina. Viņš zina, ka jāsamaksā asins parāds.
Pār manu ādu pārskrēja skudriņas. – Māt, par ko jūs runājat? Kāds parāds?
Šķita, ka viņa mani nemaz nedzird. – Man nebija citas izejas, – māte sacīja. – Viņš man atņēma tavu tēvu. Viņš bija nešķīsts briesmonis un pavedināja manu vīru, izraudams viņu no manām rokām. Tomēr visi vainoja mani. Grandi, tauta, pat tavs tēvs… visi teica, ka vainīga esmu es. Huans paziņoja, ka vēlējies nomirt tajā pašā dienā, lai būtu kopā ar savu mīļoto draugu. Un tas notika… viņš nomira. Pat necentās dzīvot ne manis, ne savu bērnu dēļ. Viņš deva priekšroku tam… tam pretdabiskajam cilvēkam.
Es negribēju to dzirdēt. Šie vārdi nebija domāti manām ausīm; es nebiju savas mātes biktstēvs. Tomēr neviena cita nebija, un mans pienākums bija nomierināt māti pietiekami, lai viņa vismaz ļautos aprūpētāju rokām. Un bija arī vēstule, iemesls viņas ieslīgšanai neprātā. Man vajadzēja noskaidrot, kas tajā rakstīts.
– Tēvs nomira slimības dēļ, – es stomīdamās sacīju. – Nevis pēc savas gribas. Viņš slimoja. Viņam bija drudzis un…
– Nē! – Māte piecēlās kājās. – Viņš gribēja mirt! Viņš izvēlējās nāvi, lai aizbēgtu no manis. Svētā Jaunava, tāpēc es nevaru rast mieru, tāpēc es dienu pēc dienas dzīvoju drausmās mokās. Ja es to neizdarītu, varbūt Huans vēl dzīvotu. Es būtu karaliene. Mums vēl joprojām būtu viss, kas mums pienākas!
Man ausīs ieskanējās sen dzirdētie, čukstus izteiktie sieviešu vārdi, it kā viņas būtu tepat, šajā istabā: “To izdarīja vilcene… Viņa nogalināja Lunu.”
Māte iznīcināja mana tēva draugu. Tāpēc viņu vajāja šī cilvēka rēgs; tāpēc viņa ļāvās šīm baisajām
