bet mani māc šaubas par viņa patiesajiem nolūkiem.
– Saprotu. Tomēr jums jāgaisina šīs bažas. Karalim nav nekādu ļaunu nodomu saistībā ar jums; viņš tikai vēlas redzēt jūs ar Alfonso sev blakus tik svarīgā mirklī. Jūs taču gribat aplūkot savu mazo brāļameitu, vai ne? Un karaliene dedzīgi alkst jūs pieņemt. Jums būs skolotāji, jaunas istabas un tērpi. Alfonso būs pašam savi kalpotāji. Jums abiem ir laiks ieņemt savu vietu pasaulē.
Arhibīskaps teica tikai to, ko es pati jau biju apsvērusi kopš karaļa vēstules saņemšanas. Laikam es vienmēr zināju, ka šī diena reiz pienāks. Kaut gan traģēdija aizdzina mūs uz Arevalo, tālu prom no reiz apdzīvotās pasaules, karaļu bērniem nav lemts mitināties drēgnās pilīs nekurienes vidū.
– Kas notiks ar mūsu māti? – es painteresējos.
– Viņa Majestāte neliegs jums mātes klātbūtni mūžīgi. Tiklīdz būsiet iekārtojušies galmā, karalis aicinās arī viņu. Tomēr vispirms jums ar infantu Alfonso jāierodas Segovijā uz princeses Huanas dzimšanas svinībām. Karalis vēlas, lai jūs piedalāties kristībās.
Es lūkojos uz Karriljo. – Kad mums jādodas ceļā?
– Pēc trim dienām. Jūsu māte visu zina un saprot. Par viņu rūpēsies donja Klara, pārējās dāmas un kalpotāji. Jūsu draudzene Beatrisa, protams, drīkstēs jums pievienoties, un varēsiet sūtīt mātei vēstules no galma, cik bieži vien vēlēsieties. – Viņš apklusa, un man šķita, ka uz brīdi pamanu viņa sejā pavīdam negribīgumu. Tad viņš piecēlās. – Es nožēloju, ka biju spiests jūs apbēdināt, bet apsolu, ka parūpēšos par jūsu ērtībām galmā. Vēlos, lai jūs uz mani paļaujaties, jo es esmu jūsu draugs. Es visu šo gadu gaitā aizstāvēju jūsu māti, lai viņa varētu paturēt jūs Arevalo pie sevis, bet pat manai ietekmei ir robežas. Beigu beigās es esmu tikai karaļa kalpotājs, un man jāpilda valdnieka pavēles.
– Saprotu. – Es piecēlos un noskūpstīju viņa gredzenu.
Arhibīskaps uzlika plaukstu man uz galvas. – Mīļais bērns, – viņš klusi noteica un aizgāja, apmetnim noplīvojot.
“Pakalpojums apmaiņā pret pakalpojumu…”
Atcerējusies mīklainos, pirms daudziem gadiem izteiktos vārdus, es ieķēros soliņa malā. Savu draudzeni Beatrisu es ieraudzīju tikai brīdī, kad pagriezos un viņa noslīga reveransā, jo viņai garām patraucās Karriljo. Tiklīdz viņš nozuda, Beatrisa parāva tērpa malu augstāk un metās pie manis. To redzot, es atliecu plecus, kaut gan jutos tik apjukusi, it kā nespētu pat nostāvēt kājās.
– Dios mнo! – viņa aizelsusies iesaucās. – Tas bija arhibīskaps Karriljo, vai ne? Ko viņš gribēja? Ko jums teica? – Viņa sastinga, pamanījusi manu sejas izteiksmi. – Arhibīskaps ieradies, lai aizvestu prom jūs un Alfonso, vai ne? Viņš jūs vedīs uz galmu.
Es stingi lūkojos viņai garām uz vietu, kur arhibīskaps bija iegājis klosterī, un lēni palocīju galvu. Beatrisa sniedzās pēc manām rokām, bet es atrāvos. – Nē. Es… man jāpaliek vienai. Lūdzu, ej prom. Apraugi manu māti. Es tūlīt tev pievienošos.
Beatrisa sāpināta uzlūkoja mani, bet es uzsvērti aizgriezos. Šī bija pirmā reize, kad viņai kaut ko pavēlēju, un es sapratu, ka esmu viņu aizvainojusi. Tomēr man nebija citas izvēles. Viņai bija jāaiziet.
Es negribēju, lai kāds redz mani raudam.
4. nodaļa
Mēs pavadījām nakti Svētās Annas klosterī istabās, kas parasti tiek piešķirtas godājamiem viesiem; mātei bija pašai savs neliels kambaris, bet mēs ar Beatrisu ieņēmām blakus istabu. Es nepieminēju savu sarunu ar arhibīskapu, un ne māte, ne Beatrisa neuzdeva jautājumus, kaut gan draudzene cieši vēroja mani visu vakaru.
Nākamajā dienā mēs klusēdamas atgriezāmies Arevalo. Māte jāja priekšgalā un sarunājās ar donu Bovadilju, augstu izslējusi galvu. Viņa ne reizi nepaskatījās uz mani. Tiklīdz sasniedzām pili, viņa devās uz savām istabām, un donja Elvira steidzās mātei līdzi, apkrāvusies ar auduma baķiem, ko iegādājās Avilā kopā ar Beatrisu.
Kad mēs ar Beatrisu iegājām zālē, Alfonso noskrēja lejā pa kāpnēm, pār plecu pārmetis šaujamloku un bultu maku. – Beidzot! – viņš iesaucās. Brāļa mati bija izspūruši, pirksti notraipīti ar tinti. – Es nogarlaikojos līks, jūs gaidīdams. Nāciet nu, iesim un pašaudīsim pa mērķiem pirms vakariņām! Pēdējo dienu laikā es tikai lasīju. Man sāp acis un vajag izstaipīt muskuļus.
Es centos smaidīt. – Pagaidiet mirkli, Alfonso. Vēlos jums pavēstīt kaut ko svarīgu. – Beatrisa grasījās atkāpties, bet es satvēru viņas roku. – Paliec. Tas attiecas arī uz tevi. – Es pievedu abus pie galda. Alfonso nometa loku un apsēdās uz cieta koka soliņa, pieri saraucis. – Kas tev padomā? Vai Avilā kaut kas notika?
– Jā. – Es brīdi klusēju, norīdama kamolu, kas bija iespriedies kaklā. Pēc tam es brālim visu pastāstīju un vēroju viņa saspringto seju. Beatrisa man blakus sastinga.
Kad biju pabeigusi runāt, Alfonso vēl mirkli gremdējās pārdomās un noteica: – Manuprāt, satraukumam nav pamata. Mēs izpildīsim pienākumu, apmeklēsim kristības, un pēc tam mūs sūtīs atpakaļ.
– Man šķiet, jūs nesaprotat, – es sacīju, aši pametusi skatienu uz Beatrisu. – Karriljo man atklāja, ka nezina, cik ilgi būsim prom. Varbūt… varbūt mēs šeit nemaz neatgriezīsimies.
– Kāpēc gan ne? – Alfonso saglauda matus. – Šīs ir mūsu mājas. Līdz šim mēs Enrikem bijām vienaldzīgi; nedomāju, ka tagad viņš mainīsies. – Brālis piecēlās. – Nu, vai iesim šaut pa mērķiem?
Es atvēru muti, grasīdamās iebilst, bet Beatrisa iespēra man pa kāju un papurināja galvu. – Ejiet jūs viens, – es atbildēju Alfonso. – Mēs esam nogurušas. Palūkosimies, varbūt esam vajadzīgas mātei.
– Labi, kā vēlaties. – Viņš paņēma loku un devās prom; es izgrūdu trīsuļojošu nopūtu un pievērsos Beatrisai. – Alfonso nesaprot, ko tas nozīmē. Kā lai aizsargāju viņu, ja viņš manī neieklausās?
– Jūsu brālis vēl ir zēns, – draudzene noteica. – Ko gan jūs cerējāt no viņa sagaidīt? Ļaujiet viņam domāt, ka noticis kaut kas labs. Ļaujiet domāt, ka viņš tikai paviesosies galmā un pēc tam atgriezīsies. Jūs nezināt, kas notiks nākotnē. Varbūt viņam taisnība; varbūt viss drīz beigsies. Tas ir iespējams, vai ne? Enrike līdz šim negribēja paturēt jūs galmā.
– Jā, laikam tas ir iespējams, – es klusi piekritu. – Beatrisa, es nožēloju savu uzvedību klosterī. Es negribēju izturēties nepieklājīgi. Tu esi mana vienīgā draudzene; man nebija tiesību aizsūtīt tevi prom.
Viņa mani apskāva. – Nevajag atvainoties. Jūs esat mana infanta. Es dotos uz pasaules malu, lai jums pakalpotu.
– Rodas sajūta, ka mēs tiešām grasāmies aizceļot līdz pasaules galam, – es noteicu un atkāpos. – Man jāaiziet pie mātes.
– Labi. Es sākšu kravāt mantas. – Beatrisa pagaidīja, līdz es piegāju pie kāpnēm,
