Otrā iespēja. Nora Robertsa

      – Es piedalos. – Viņš ieraudzīja, ka ieejas durvīs stāv Klēra.

      – Sveiki! Vai šeit notiek ģimenes sanāksme?

      – Sanāksme nupat tika pasludināta par pabeigtu, – Justīne atbildēja.

      – Ak, tagad šeit izskatās nomācoši. Žēl, ka galerija tika pārcelta uz citām telpām, tomēr es zinu, ka Šeperdstaunā tai klāsies labāk.

      – Drīz vien šīs telpas izskatīsies labāk. Man noderētu tavs viedoklis. – Justīne parādīja Klērai krāsu paleti. – Ko tu teiktu par sienu šādā krāsā?

      – Man patīk šī krāsa. Saulaina, silta, bet ne pārlieku spilgta. Vai telpām jau ir atradies jauns īrnieks?

      – Jaunie īrnieki esam mēs. Vai tu neesi runājusi ar Medlinu?

      – Mēs pēdējoreiz tikāmies grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmē.

      Justīne sāka stāstīt Klērai par saviem plāniem – viņu manāmi priecēja Klēras entuziasms. Bekets izgāja un apsēdās uz kāpnēm, kas veda uz grāmatnīcas pagalmu.

      Mēs visu nokārtosim, Bekets nodomāja, norīkosim strādniekus, saplānosim darbu un sagādāsim materiālus. Ja telpām nepieciešams tikai kosmētiskais remonts, tam nebūs grūti atrast laiku. Atļaujas būtu nepieciešamas vienīgi tad, ja būtu plānots mainīt ēkas uzbūvi un iekārtot šeit ko citu, izņemot veikalu.

      Uzņēmuma licences iegūšanu, dokumentu rakstīšanu un visu pārējo nokārtos Ouens.

      Tomēr šie jaunumi bija nākuši nelaikā – ļoti smagas dienas beigās.

      Labi, ka viņš tiks pie mājās gatavotām vakariņām.

      Beketa māte kopā ar Klēru iznāca no ēkas un atkārtoja visu, ko bija stāstījusi dēliem, bet šoreiz viņa pie ārsienas pielika citas krāsas strēmeli. Ieraudzījusi Beketu, viņa sarauca pieri.

      – Tu izskaties noguris, bērniņ.

      – Šodien bija grūta diena, esmu pārguris. Mēs tev visu vēlāk izstāstīsim.