pakaļ.
Iespējams, radinieces dzīvoklis būtu droša paslēptuve, taču no domas par atgriešanos tajā viņam kuņģis sarāvās čokurā. Lai kādas briesmas viņam acīmredzot draudēja, izredzes klausīties resnās muļķes runās biedēja vēl vairāk. Turklāt, ja vajātājiem bija zināms, kad viņš atgriežas valstī, viņi noteikti uzzinājuši arī par radinieci.
Tālab viņš turpināja skriet pa ietvi prom no radinieces mājas, uzņēmis ceļu uz avēniju, kas atradās piecdesmit metrus tālāk.
Gērijs apstājās un, smagi elsdams, izgrūda: – Mums jāatgriežas.
– Tavs tēvs lika skriet prom. Tie ir slikti cilvēki. Es to zinu.
– Kā tu zini?
– Mani mēģināja novākt. Ne šie divi mērgļi, bet citi.
– Tieši tāpēc mums jāatgriežas.
– Mēs atgriezīsimies. Bet vispirms mums jātiek tālāk prom.
“Šis amerikānis neko nejēdz no dzīves Londonas ielās,” sprieda Īans. “Te nedrīkst kavēties un gaidīt nepatikšanas. Un pašam meklēt tās nepavisam nav prātīgi.”
Īans pamanīja sarkani balti zilo metro stacijas zīmi, taču viņam nebija ne kartiņas, ne naudas, un trūka arī laika zagt, tādēļ no šāda bēgšanas ceļa bija maz labuma. Gērija Malona apjukums viņam pat sagādāja patiku. No Atlantā novērotās iedomības pēc tam, kad Gērijs bija apturējis viņa bēgšanas mēģinājumu, nebija ne vēsts.
Te bija Īana pasaule.
Tās likumus viņš pārzināja.
Tāpēc skriedams viņš rādīja ceļu.
Tālumā pavīdēja Mazās Venēcijas stāvošā ūdens baseins ar strupo laivu floti un modernu veikaliņu rindām. Kreisajā pusē slējās mūsdienīgi daudzdzīvokļu nami. Kā jau neilgi pirms septiņiem piektdienas vakarā, transporta satiksme ap pelēkbrūno dīķi nebija īpaši dzīva. Lielākā daļa veikalu ielas malā vēl bija atvērti. Vairāki īpašnieki piestātnē apkopa laivas, skaloja bortus un spodrināja lakoto takelāžu. Viens strādādams dungoja. Virs viņa stiepās lampiņu virtene, kas apgaismoja ūdeņus.
Īans nosprieda izmantot šo izdevību.
Viņš ātri noskrēja pa pakāpieniem no ietves līmeņa uz dīķa piekrasti. Spēcīgais vīrs tobrīd ar ūdens strūklu tīrīja tīkkoka korpusu. Laiva, kā visas pārējās, atgādināja resnu cigāru.
– Jūs brauksiet uz zoodārza pusi? – zēns vaicāja.
Vīrietis apturēja ūdens strūklu.
– Patlaban ne. Varbūt vēlāk. Kamdēļ prasi?
– Domāju pabraukāties līdzi.
Laivu īpašnieki parasti izturējās draudzīgi, un nereti braucienos tika paņemti tūristi vai pat sveši cilvēki. Tuvumā pietauvoti šūpojās divi ūdens tramvaji, ar kuriem pārvadāja pasažierus, taču tobrīd kajītes bija tukšas – rosīgā nedēļas nogale sāksies rīt. Īans centās izlikties par jaunekli, kam kārojas piedzīvojuma.
– Gatavojaties nedēļas nogalei? – viņš pavaicāja.
Vīrietis uzšļāca ūdeni no šļūtenes sev uz galvas un atglauda tumšos matus. – Es gatavojos aizbraukt pirms nedēļas nogales. Te būs papilnam ļaužu. Pārāk biezs pūlis. Domāju aizlaist uz dienvidiem, lejup pa Temzu.
Šī iespēja Īanam šķita itin patīkama. – Vai pavadoņus nevajag?
– Mēs nedrīkstam doties prom! – Gērijs čukstus atgādināja.
Bet Īans nelikās dzirdam.
Vīrietis uzmeta zēnam jautājošu skatienu. – Kas par lietu, puis? Jums kādas nepatikšanas? Kur ir jūsu vecāki?
Pārāk daudz jautājumu. – Lai nu paliek. Neņemiet galvā. Mums tikai gribējās izklaidēties, pabraukāt pa ūdeņiem.
Īans palūkojās augšup uz ielu.
– Jūs tādi aplam satraukti. Vai kaut kur steidzaties?
Zēns negrasījās vairs atbildēt uz jautājumiem. – Uz redzīti.
Viņš nogriezās uz celiņa, kas aizstiepās gar kanāla piekrasti.
– Kāpēc jūs abi neesat mājās? – vīrietis vēl uzsauca nopakaļus zēniem, kas ātrā gaitā devās prom.
– Tikai neskaties atpakaļ, – Īans brīdināja.
Abi turpināja soļot pa grants celiņu.
Labajā pusē, ielā, kas apjoza dīķi, iegriezās zils Mercedes. Brīdi Īans cerēja, ka tas būs cits transporta līdzeklis, taču, kad no tā izkāpa Norss, kļuva skaidrs, ka viņi iekļuvuši nepatikšanās. Atrašanās vieta – kanālmalā zem ielas līmeņa – nebija laba. Bēgt varēja vienīgi uz priekšu vai atpakaļ, jo labajā pusē plūda upe un kreisajā pacēlās akmens mūris.
Bija skaidrs, ka arī Gērijs aptvēris neapskaužamo situāciju.
Atlika vienīgi skriet pa grantēto celiņu gar kanāla malu, taču Norss un Devīns viņus noteikti noķers. Īans apzinājās, ka, atstājot dīķmalu, būs praktiski neiespējami aizbēgt gar kanāla stāvajiem krastiem, jo īpašums pie ūdensmalas bija nožogots. Tālab viņš pieskrēja pie akmens kāpnēm un, izlaizdams katru otro pakāpienu, devās augšup. Nonācis kāpņu galā, viņš nogriezās pa labi un traucās pa liekto dzelzs tiltu, kas veda pāri kanālam. Tilts bija šaurs, domāts vienīgi gājējiem, un neviena cita uz tā nebija. Abi bija nonākuši līdz tiltiņa vidum, kad pretējā pusē piebrauca Mercedes un, bremzēm kaucot, apstājās. No mašīnas izkāpa Devīns un devās uz tilta pusi.
Īans ar Gēriju griezās atpakaļ, lai bēgtu turp, no kurienes nākuši, un sastapās ar Norsu, kurš stāvēja desmit metru attālumā.
Vajātāji šķita paredzējuši viņu domu gājienu.
– Jokus pie malas, – Norss noteica. – Tu zini, ko man vajag. Atdod man zibatmiņu.
– Es to aizsviedu.
– Dod šurp. Nekaitini mani.
– Kur ir mans tētis? – jautāja Gērijs.
Temata maiņa Īanam bija pa prātam. – Kur ir viņa tētis?
– Par to jeņķi tagad nesatraucies. Satraucies par mums.
Norss ar Devīnu pamazām zagās zēniem klāt. Tilts bija tikai divu cilvēku platumā, un tā abi gali bija aizšķērsoti.
Vajātāji jau atradās nepilnu desmit metru attālumā.
Kreisajā pusē Īans pamanīja, ka pilnīgajam, tumšmatainajam vīrietim piederošais kuģītis atstāj piestātni. Acīmredzot
