bija iegrūdis savā koferī, kur tam jāpaliek, līdz puisi nodos policijai. Būdams gatavs, ka Īans metīsies bēgt, Malons visu laiku bija modrs. Viņiem tuvojās divi vīri tumšos uzvalkos. Vīrietis pa labi, īsa auguma, drukns, kastaņbrūniem matiem, stādījās priekšā – inspektors Norss.
Viņš pastiepa roku, un Malons to paspieda.
– Tas ir inspektors Devīns. Mēs strādājam Metropoles policijā. Mums ziņots, ka jūs esat zēna pavadonis. Mēs ieradāmies jūs aizvest uz Getviku un parūpēties par jauno misteru Dannu.
– Paldies par piedāvājumu. Es nemaz nepriecātos maksāt bargu naudu par taksometru.
– Tas ir mazākais, kā varam līdzēt. Mūsu auto stāv pie durvīm. Viena no policijas privilēģijām ir iespēja novietot mašīnu, kur vien sirds vēlas.
Vīrietis uzsmaidīja Malonam.
Visi pagriezās un devās uz izeju.
Malons ievēroja, ka Devīns iet Īanam aiz muguras. “Prātīgi darīts,” viņš domās novērtēja.
– Vai jūs izkārtojāt atļauju zēnam iebraukt valstī bez pases?
Norss pamāja. – Mēs un vēl daži mūsu kolēģi. Jūs taču saprotat, par ko es runāju.
Viņš saprata gan.
Visi izgāja no termināļa spirdzinošajā rīta gaisā. Blīvu mākoņu masa iekrāsoja debesis nomācošā alvas krāsā. Pie ietves stāvēja zils sedans – Mercedes. Norss atvēra aizmugures durvis un norādīja Gērijam kāpt iekšā pirmajam, un Īans ar Malonu sekoja. Inspektors stāvēja uz ielas, kamēr visi sakāpa, tad aizcirta durvis un pats apsēdās priekšā, bet Devīns ieņēma vietu pie stūres. Auto ātri atstāja Hītrovas teritoriju un izbrauca uz M4 maģistrāles. Malons šo ceļu zināja – Londona viņam nebija sveša. Pirms vairākiem gadiem viņš kādu laiku bija Anglijā pildījis uzdevumus. Piedevām jūras kara flotes laikos viņš bija uz gadu šeit nometināts. Braucot austrumu virzienā uz pilsētu, satiksme kļuva aizvien blīvāka.
– Vai jūs neiebilstu, ja pirms Getvikas lidostas mēs kādā vietā apstātos? – Norss pavaicāja.
– To mēs varam. Līdz izlidošanai vēl ir pietiekami daudz laika. Tas ir mazākais, kā varam atmaksāt, ja reiz mūs aizved par brīvu.
Malons vēroja Īanu lūkojamies ārā pa logu. Neviļus uzmācās pārdomas par zēna turpmāko likteni. Stefanijas sniegtais vērtējums nebija glaimojošs. Ielaspuika bez ģimenes, pilnīgi viens. Atšķirībā no tumšmatainā, melnīgsnējā Gērija, Īans bija gaišiem matiem un ar gaišu ādas krāsu. Izskatījās, ka viņš tomēr ir labs puisis, tikai dzīve viņam iedalījusi nepareizās kārtis. Taču viņš bija vēl jauns – jaunība dāvā izredzes, un izredzes sniedz iespējas. Kāds pretstats Gērijam un viņa nodrošinātajam, tradicionālajam dzīvesveidam! Vien iedomājoties Gēriju, palikušu bez ģimenes, savā vaļā klaiņojam ielās, Malons juta sirdi sāpēs sažņaudzamies.
Salonā vējoja silta gaisa plūsma, dzinējs vienmuļi dūca, un automašīna rūkdama virzījās cauri satiksmei.
Nepierastā laika zona pieveica Malona plakstus.
Uztrūcies no miega, viņš ieskatījās pulkstenī un secināja, ka snaudis aptuveni piecpadsmit minūtes. Viņš piekodināja sev nezaudēt modrību. Gērijs un Īans joprojām rāmi sēdēja līdzās. Debesis likās vēl vairāk apmākušās. Pilsētai tuvojās negaiss. Viņš nopētīja automašīnas salonu un pirmo reizi ievēroja, ka tajā nav ierīkota ne rācija, ne cita sakaru aparatūra. Arī paklājiņi izskatījās nevainojumi, un apšuvums bija ideālā stāvoklī. Nemaz nelīdzinājās citiem policijas transporta līdzekļiem, kuros gadījies braukt.
Pēc tam viņš nopētīja Norsu.
Tumšie mati bija apgriezti zem ausīm. Ne pinkaini, bet biezi. Viņš bija gludi skūts un ar nelielu lieko svaru. Ģērbies atbilstoši, uzvalkā un kaklasaitē, taču uzmanību piesaistīja kreisās auss ļipiņa. Tā bija caurdurta. Auskara gan neredzēja, taču caurums bija labi saskatāms.
– Man ienāca prātā kāda doma, inspektora kungs. Vai drīkstu palūgt jūsu dokumentus? Tos gan vajadzēja pieprasīt jau lidostā.
Norss neatbildēja. Jautājums pievērsa Īana uzmanību, un zēns ziņkāri nopētīja Malonu.
– Vai jūs nedzirdējāt, Nors? Es gribētu redzēt jūsu dokumentus.
– Izbaudiet braucienu, Malon.
Strupā atbilde viņam nepatika. Tālab Malons pieķērās pie krēsla atzveltnes un, nospriedis uzdot jautājumu uzstājīgāk, paliecās uz priekšu.
Gar galvas atbalstu pretī pavīdēja ieroča stobra gals.
– Vai ar šādu dokumentu pietiks? – Norss pavaicāja.
– Īstenībā es biju cerējis apskatīt dokumentu ar fotogrāfiju. – Viņš norādīja uz ieroci. – Kopš kura laika Metropoles policijā lieto Gloka sistēmas pistoles?
Atbildes nebija.
– Kas jūs esat?
Pamājis ar ieroci Īana virzienā, Norss sacīja: – Viņa uzraugs.
Īans pasniedzās garām Gērijam un paraustīja hromēto rokturi no augšas un uz leju, taču durvis nepakustējās.
– Durvis aizslēdzām bērnu drošībai. – Norss sacīja. – Tas neļaus mazulīšiem izslīdēt uz ceļa.
– Puis, vai nepastāstīsi, kas šeit notiek? – Malons jautāja Īanam.
Zēns cieta klusu.
– Šie vīri acīmredzot krietni nopūlējušies, lai iepazītos ar tevi.
– Sēdiet rāms, Malon, – Norss piekodināja. – Tā nav jūsu darīšana.
Viņš atlaidās sēdeklī. – Te nu mēs esam vienisprātis.
Tomēr automašīnā atradās arī viņa paša dēls.
Norss sēdēja, lūkojoties atpakaļ, un viņa skatiens un pistoles stobrs ne uz mirkli nenovērsās no Malona.
Auto turpināja virzīties cauri rīta sastrēgumiem.
Kotons uztvēra garām slīdošās ainavas un atsauca atmiņā to, ko zināja par Ziemeļlondonas ģeogrāfiju. Viņš saprata, ka tilts, kuru viņi nupat šķērsojuši, ved pāri Reģenta kanālam, gaitenim līdzīgam ūdensceļam, kas vijās cauri pilsētai kā čūska un ieplūda Temzā. Gar četrjoslu promenādi cēli rindojās koki. Te valdīja bieza satiksme. Viņš pamanīja slaveno Lorda kriketa laukumu un zināja, ka dažu kvartālu attālumā stiepjas slavenā Beikerstrīta, kur esot dzīvojis Šerloks Holmss. Netālu atradās arī Mazā Venēcija.
Mercedes atkal šķērsoja kanālu, un Malons pavērās lejup uz koši izkrāsotajām dzīvojamām laivām, kas šūpojās gar ūdensceļa krastiem. Šur tur kanālā manīja arī garās laivas, taču ne vairāk kā desmit pēdas augstas, lai
