un licis apkaut to iemītniekus. No agrākās varenības un spozmes bija palikušas vien drupas un līķi.
Mirstošais šķita spējam nomākt un atvairīt vīziju.
– Uz nāves gultas gulēdams, mans tēvs pastāstīja par kādu slepenu vietu. Tjūdoriem tāda ir viena vienīga. Es to esmu glabājis slepenībā un labi licis lietā. Manam dēlam par to jāzina. Vai tu, mana karaliene, to viņam izstāstīsi?
Viņa jutās pārsteigta, ka dzīvē tik cietsirdīgais vīrs, kurš nevienam un nekad neuzticējās, nu savā nāves stundā uztic kādam savu noslēpumu. Karaliene prātoja, vai tas nav kārtējais mēģinājums izlikt viņai slazdus. Tā Henrijs reiz jau bija rīkojies pirms vairākiem mēnešiem, kad viņa bija izdarījusi pārāk lielu spiedienu uz vīru reliģijas jautājumā. Vinčesteras bīskaps Gārdiners bija nekavējoties izmantojis šo viņas alošanos un ieguvis karaļa atļauju nodarījumu izmeklēt un vainīgo arestēt. Par laimi, karaliene par šo sazvērestību bija laikus uzzinājusi un spējusi atgūt karaļa labvēlību. Beigu beigās no galma tika izraidīts pats Gārdiners.
– Es, protama lieta, darīšu visu, ko jūs man liekat, – Ketrīna teica. – Bet… kādēļ jūs to pats nepavēstāt savam dārgajam dēlam un mantiniekam?
– Viņš nedrīkst mani skatīt. Es nepieļāvu, lai kaut viens no maniem bērniem mani redz tādu. Tik tu, mīļā sirds. Man jāzina, ka tu izpildīsi šo pienākumu.
Ketrīna atkal pamāja ar galvu. – Tas nav apšaubāms.
– Tad uzklausi mani.
Kotons Malons apzinājās, ka prātīgāk būtu melot, taču, ņemdams vērā jaunās, krietni saticīgākās attiecības ar bijušo sievu, izšķīrās par labu patiesībai. Pema vēroja Kotonu, savilkusi viņam jau pazīstamo saspringto sejas izteiksmi. Tikai šoreiz viņas skatienu maigāku vērta smagās realitātes apziņa.
Viņš zināja to, ko viņa nezināja.
– Kāds sakars Henrija Astotā nāvei ar to, kas tev atgadījās pirms diviem gadiem? – viņa vaicāja.
Sācis stāstīt, Kotons vienā brīdī bija aprāvies. Viņš sen nebija kavējies domās par tām Londonā pavadītajām stundām. Tas laiks bija viņam atvēris acis – daudzējādā ziņā. Tēva un dēla kopīgais piedzīvojums, no kura sveikam un veselam Malonam bija pa spēkam izkļūt tikai kā ASV Tieslietu ministrijas bijušajam aģentam.
– Nesen mēs ar Gēriju skatījāmies ziņas, – Pema ieminējās. – No vēža nomiris tas Lībijas terorists, kurš astoņdesmitajos gados uzspridzināja lidmašīnu virs Skotijas. Gērijs apgalvoja, ka zinot par šo vīrieti visu.
Kotons pats bija šo sižetu redzējis. Abdelbāsitu el Megrahī beidzot bija pieveikusi slimība. Tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā bijušais izlūkošanas darbinieks Megrahī tika apsūdzēts divsimt septiņdesmit cilvēku nogalināšanā, virs Lokerbi ciemata Skotijā uzspridzinot Pam Am simt trešā reisa lidmašīnu. Taču tikai divtūkstoš pirmā gada janvārī trīs skotu tiesneši īpašā tiesas prāvā Nīderlandē bija pasludinājuši verdiktu, piespriežot vainīgajam mūža ieslodzījumu.
– Ko vēl Gērijs pastāstīja? – Malons jautāja.
Atkarībā no tā, ko mātei atklājis abu septiņpadsmit gadus vecais dēls, viņš varētu nepārsteigties ar stāstījuma detaļām.
Vismaz tā viņš cerēja.
– Tikai to, ka jums abiem Londonā iznākusi zināma saistība ar šo teroristu.
Tā nebija gluži patiesība, taču dēla piesardzība darīja lepnu. Ikviens labs izlūks zina, ka vislabākais ir turēt ausis vaļā un muti ciet.
– Es zinu tikai to, – Malona bijusī sieva sacīja, – ka pirms diviem gadiem Gērijs kopā ar tevi izgāja no šīs mājas, lai pavadītu Pateicības dienas brīvdienas Kopenhāgenā. Bet tagad es uzzinu, ka tolaik jūs atradāties Londonā. Ne tu, ne viņš nebildāt man ne pušplēsta vārda!
– Tu zināji, ka atpakaļceļā man vajadzēs brīdi uzkavēties Londonā.
– Brīdi? Protams. Bet tu labi zini, ka uzturējies tur ilgāk. Viņi bija izšķīrušies pirms četriem gadiem. Laulība ilga astoņpadsmit gadus. Viņš bija dzīvojis kopā ar Pemu, kad dienēja jūras kara flotē. Viņi bija precējušies, kad viņš kļuva par advokātu un iestājās darbā Tieslietu ministrijā, taču Magelāna vienības aģenta divpadsmit gadu karjeras beigās viņš jau bija Pemas šķirtais vīrs.
Šķiršanās gan neizvērtās pārlieku patīkama.
Taču beigās viņi bija spējuši salīgt mieru.
Pirms diviem gadiem.
Īsu brīdi pirms notikumiem Londonā.
Varbūt tomēr vajadzētu Pemai izstāstīt visu.
Lai nebūtu nekādu noslēpumu, vai ne?
– Vai tiešām tu gribi to dzirdēt?
Abi sēdēja pie virtuves galda mājā, uz kuru Pema ar Gēriju Atlantā bija pārcēlušies pēc šķiršanās. Kad laulība izira, Kotons bija no Džordžijas pavalsts pārcēlies uz Dāniju, domādams, ka atstājis pagātni aiz muguras.
Cik maldīga bijusi šāda iedoma!
Vai viņš gribēja vēlreiz izdzīvot visu notikušo?
Ne gluži.
Taču tas viņiem abiem varētu nākt par labu.
– Lai notiek, es izstāstīšu.
PIRMĀ DAĻA
Pirms diviem gadiem
1. nodaļa
Kotons Malons piegāja pie muitas lodziņa Hītrovas lidostā un pasniedza divas pases – savu un Gērija. Taču starp viņu un stikla apjozto leti atradās kāda problēma.
Piecpadsmit gadus vecais Īans Danns.
– Šim pases nav, – viņš paziņoja darbiniekam un nosauca savu amatu un nodarbošanos. Īsa saruna pa tālruni, un tika saņemta mutiska atļauja Īanam atgriezties dzimtenē.
Tas Malonu nepārsteidza.
Viņš pieņēma – ja reiz Centrālā Izlūkošanas pārvalde vēlējās ievest zēnu Anglijā, visi nepieciešamie priekšdarbi ir nokārtoti. Lai arī pa ceļam dažas stundas nosnaudies, Malons jutās garā lidojuma nogurdināts. Sāpēja ceļgals, pa kuru Īans bija iespēris, mēģinādams aizbēgt no lidostas. Par laimi, Gērijs, viņa piecpadsmit gadus vecais dēls, aizkavēja nešpetnā skota bēgšanu no uzgaidāmās telpas, zibenīgi to satverdams un nogāzdams uz grīdas.
Draugu lūgumi.
Allaž sarežģījumu pilni.
Šoreiz
