lai pasaule varētu saglabāt cilvēcisku seju.
Taču viņš zināja, ka pēc tā visa ticība atkal atgriezīsies.
Ticība, viņš nopūtās, skatīdamies uz Aleksandra fotogrāfiju, ko turēja uz rakstāmgalda.
Vajadzēja ticēt, būt pārliecinātam, zināt, ka no visas sirds jāpieķeras projektam, pasūtījumam, vīrietim vai sievietei. Tad varēja justies stiprs. Papliķēt sev pa krūtīm un stāties pretī visai pasaulei.
Bet, ja radās šaubas…
Kur šaubas, tur bailes. Svārstīšanās, nedrošība, kļūdas.
Kur šaubas, tur vairs neko nevarēja saprast. Vairs ne par ko nevarēja būt drošs.
Viņu pēkšņi pārņēma nemiers, kuram nemaz nevajadzēja uzrasties.
Jautājumi, kuri ne reizi nebija uzdoti un kuri tagad nedeva mieru. Jautājumi, kuri negaidot satricina pat mūsu eksistences pamatus.
Man patīk māksla vai tirgošanās ar to? Viņš šorīt bija sev vaicājis skūdamies un klausīdamies radio.
Viņš nodarbojās ar kolekcionēšanu jau kopš bērnības. Viss bija sācies ar markām, sērkociņu kārbiņām, pastkartītēm. Un tad kādu dienu viņš kopā ar vecākiem bija iegājis kādā Romas baznīcā.
San Luigi dei Francesi.
Baznīca bija maza, tumša, auksta. Ieejas kāpņu pakāpienu malas bija robainas, daži akmeņi izdrupuši. Kāpņu malā sēdošs ubags pastiepa izdēdējušu sauju.
Viņš bija atlaidis mātes roku un iezadzies pa durvīm.
Kā paredzēdams, ka viņu gaida brīnumaina tikšanās…
Uz kuru vajadzēja ierasties vienatnē.
Kreisajā pusē pie mazas kapelas karājās glezna. Viņš piegāja tai klāt un piepeši vairs nesaprata, vai bija ienācis gleznā, vai arī glezna bija ienākusi viņa prātā. Sapnis vai realitāte? Viņš apstājās kā sastindzis, uz mirkli palicis bez elpas, pilns šī “Svētā Mateja aicinājuma” ēnu un krāsu. Gleznā mirdzošās gaismas satriekts. Laimīgs, tik laimīgs, ka pat neuzdrošinājās paspert soli, lai neizjauktu šo burvību.
Viņš vairs nevēlējās iet prom. Nevēlējās pamest šo gleznu.
Viņš bija pavaicājis, vai nevar to nopirkt. Viņa tēvs bija pasmējies. Varbūt kādu dienu… kad tu būsi ļoti bagāts!
Vai viņš bija kļuvis bagāts, lai atkal varētu izjust to pašu, kas bērnībā viņu bija pārņēmis, stāvot pretī gleznai tumšā Romas viesnīcā? Vai arī kļuvis bagāts un aizmirsis šīs pirmās šķīstās jūtas, jo spēja domāt tikai par naudu?
– Atkal zvana Klavēra kundze, – Gvendolīna brīdināja. – Pa pirmo līniju… Un te būs jūsu tuvāko tikšanos saraksts.
Viņa pasniedza Filipam lapu, un viņš to nolika uz galda.
Tad pacēla klausuli un pieklājīgi atsaucās:
– Jā, Beranžēra…
– Zini, Filip, tev varbūt vajadzētu izlasīt tās piezīmes. Tāpēc, ka tās attiecas uz tevi un vēl kādu, kas ir tev dārgs…
– Kas tie par mājieniem?
– Runa ir par Žozefīni Kortesu. Tavu sievasmāsu.
– Kāds Žozefīnei ar to visu sakars?
– Irisa viņu piemin vairākkārt, turklāt nesaudzīgi…
– Tas ir normāli, viņas bija māsas!
Bet kāpēc es vispār ar viņu runāju? Šī sieviete ir ļauna, šī sieviete ir skaudīga, šī sieviete aptraipa visu, kam pieskaras.
– Viņa bija iemīlējusies kādā augstskolas pasniedzējā… Viņa bija uzticējusies Irisai, kura bija pasmējusies par savu mazo, neveiklo māsu… Manuprāt, tas varētu tevi interesēt… Cik esmu dzirdējusi, jūs ļoti labi sapratāties…
Viņa klusi iesmējās.
Filips klusēja. Viņam nedeva mieru gan vēlme visu uzzināt, gan pretīgums, ko viņā modināja Beranžēra Klavēra.
Iestājās klusums. Beranžēra saprata, ka ir trāpījusi tieši mērķī.
No sirds aizskarta par kārtējo atraidījumu, viņa bija nolēmusi vēlreiz piezvanīt Filipam, lai cirstu pretī. Par ko gan viņš sevi uzskatīja, šis vīrietis, kurš viņu bija atraidījis? Savulaik Irisa bija stāstījusi, ka Filips domājot: Beranžēra ir nekur nederīga būtne. Turklāt iznīcinoša!
Filips domāja, ka viņa ir iznīcinoša. Viņa bija gatava to pierādīt.
Klusums ieilga. Beranžēra triumfēja. Tātad tā bija taisnība, ko viņa bija dzirdējusi stāstām: Filips Dipēns ir aizrāvies ar savu sievasmāsu. Pirms Irisas nāves viņi pat bija uzsākuši nelielu dēku. Beranžēra bezbailīgi izteica nākamo mājienu:
– Abi iepazinās tolaik, kad viņa veica pētījumus par divpadsmito gadsimtu… Izskatīgs augstskolas pasniedzējs… Viņš dzīvo Turīnā… Šķīries, divu bērnu tēvs… Tolaik viņš nevienu nelaida garām. Viņš bija precējies. Un tu taču pazīsti Žozefīni, viņai ir savi principi, ko viņa nepārkāpj. Taču nu viņš ir brīvs, un runā, ka viņi nesen esot redzēti Parīzē. Izskatījušies ļoti tuvi… Man to pastāstīja kāda draudzene. Viņa strādā Sorbonnā un pazīst tavu sievasmāsu.
Filips tūlīt iedomājās par Luku, tomēr atgādināja sev, ka Luka nebija ne augstskolas pasniedzējs, ne precējies, ne arī ģimenes tēvs. Turklāt kopš septembra Luka bija ievietots kādā lauku apvidus klīnikā.
– Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pateikt, Beranžēra?
– Viņu sauc Džuzepe… Uz redzēšanos, Filip… Vai drīzāk arrivederci!
Filips iegrūda rokas kabatās tik spēji, it kā vēlētos pārplēst oderi. Tas nav iespējams, viņš sev sacīja, tas nav iespējams. Es pazīstu Žozefīni, viņa man to būtu pateikusi. Tieši tāpēc es viņu mīlu. Viņa ir ļoti godīga.
Viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Žozefīnei varētu būt cita dzīve.
Ka viņa varētu interesēties par citu vīrieti.
Uzticēties viņam, smieties, sadoties rokās un soļot…
Viņš sev vaicāja, kāpēc par to nekad nebija iedomājies.
Bija ieradies viņa pirmais apmeklētājs. Gvendolīna apvaicājās, vai aicināt viņu iekšā.
– Minūti uzgaidiet, – Filips palūdza.
Jā, bet…
Viņa negrib mani aizvainot.
Viņa nezina,
