aizmirstu Angliju. Žozefīne man ticēja. Un tad kādu dienu es viņai visu pastāstīju: par mana tēva lielo mīlu un to, kā sauc manu māti… kā biju uzaugusi Bakingemas pils sarkanajos gaiteņos, valstīdamās pa biezajiem paklājiem un noliekdamās reveransā karalienes, manas mātes, priekšā. Ka esmu ārlaulības bērns, no acīm nobēdzināms bastards, tomēr arī mīlestības bērns, es piebildu, iesmiedamās, lai slēptu manus vārdus ietinušās jūtas. Žozefīne…
Acu priekšā pazibēja attēli. Albums, pilns ar senām bailēm, smiekliem par matu sakārtojumu, piedegušām kūkām, mazgāšanos pils bļodās, tītariem ar kastaņu pildījumu, filmām, no kurām gribējās raudāt, cerībām, pie zivju dīķiem atklātiem noslēpumiem. Man vajadzētu viņai izstāstīt visu. Viņa mani uzklausītu. Un viņas skatiens ir labestīgs, maigs, spēka pilns.
Mazliet līdzīgi skatās arī tas vīrietis sarkani rūtainajā jakā.
Šērlija iepļaukāja pati sevi un metās augšā pa kāpnēm.
Virtuvē gaidīja Gerijs.
Viņam bija Šērlijas dzīvokļa atslēgas, viņš nāca un gāja, kad vien vēlējās.
Kādu dienu viņa bija noprasījusi: vai tev nemaz neienāk prātā, ka es varētu nebūt viena? Viņš bija pārsteigti paraudzījies uz viņu. Ē… nē… Nu labi, tā varētu gadīties! Labi, nākamreiz es nākšu iekšā uz pirkstgaliem! Nezinu, vai ar to pietiks! Es pie tevis gan neeju, ja iepriekš neesmu piezvanījusi…
Viņš bija viegli, uzjautrināti pasmaidījis. Šis smaids nozīmēja: tu esi mana māte, tu nevārties pa gultu ar vīriešiem. Viņa pēkšņi bija sajutusies ļoti veca. Bet man taču ir tikai četrdesmit viens gads, Gerij! Tas taču ir liels vecums, vai ne? Nekādā gadījumā! Vai tu nebaidies salauzt kādu kaulu? Viņš bija ļoti nopietni apvaicājies.
Kad Šērlija noņēma cepuri, atklādama slapjos matos, Gerijs savilka uzaci.
– Tu biji baseinā?
– Vēl labāk. Hempstedas dīķī.
– Vai gribi vēršacis ar šķiņķi, sēnēm, desiņu, tomātu un kartupeļiem? Varu tev piedāvāt brokastis…
– Of course, my love! Cik ilgi tu jau te esi?
– Man ar tevi jārunā! Tas ir steidzami!
– Un arī nopietni?
– Mmjā…
– Vai man ir laiks nomazgāties dušā?
– Mmjā…
– Beidz dīkt, tas neizklausās glīti…
– Mmjā…
Šērlija atvēzējās pret dēlu ar cepuri, taču viņš smiedamies izvairījās.
– Ej mazgāties, māt, tu nelāgi od!
– Ai! Tiešām?
– Tas nav seksīgi!
Viņš pastiepa rokas, lai piespiestu māti pie sienas, bet viņa smiedamās izvairījās un aizsteidzās uz dušu.
Es viņu mīlu, kā es viņu mīlu, šo savu puisēnu! Viņš ir mana spožākā zvaigzne, mana ziemeļblāzma, visu dēlu karalis, mans mazais saldumiņš, mans dzelzs vīrs, mans zibensnovedējs… Viņa skandēja šos vārdus, ieziepēdamās ar L’Occitane firmas ziepēm ar kanēļa un apelsīnu smaržu. Es nelāgi ožu? Tas nav iedomājams! Es nelāgi ožu! Kādas šausmas! Viņas āda bija smaržīga un maiga, un viņa pateicās Debesīm par to, ka bija radīta gara auguma, slaida, spēcīga. Pateikties vecākiem par šādu piedzimšanas dāvanu nekad nebija par daudz… Paldies, tēt! Paldies, māt! Viņa nekad nebija uzdrošinājusies to pateikt savai mātei. Šērlija viņu uzrunāja vienkārši par māti, nekad nerunāja ne par savu sirdi, ne par ķermeni, un vienmēr atturīgi skūpstīja uz vaiga. Nekad ne uz abiem. Divi skūpsti jau būtu nepiedienīgi. Bija dīvaini vienmēr turēties tālāk no savas mātes. Viņa pie tā jau bija pieradusi. Viņa bija iemācījusies samanīt maigumu, kas slēpās aiz stīvās izturēšanās un klēpī saliktajām rokām. Tas slēpās arī aiz pēkšņas, klusas ieklepošanās, aiz viegli uzrauta pleca, uzmanīgi pastiepta kakla, acu iemirdzēšanās, rokas, kura paberzēja svārku vīli. Viņa bija pieradusi, taču dažreiz viņai šāda maiguma pietrūka. Nekad nedrīkstēja ļaut sev vaļu, nekad viņas klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt skaļus vārdus, viegli pieskarties viņas plecam, valkāt džinsus, krāsot lūpas, cirtot matus. Reiz… tolaik, kad vēl bija vīrietis melnā, kad viņa nebija varējusi apvaldīt bēdas, kad viņa vairs nebija zinājusi, kā… kā atbrīvoties no šī vīrieša, no briesmām, ko viņš sevī iemiesoja… viņa bija pieprasījusi tikšanos ar savu māti, saņēmusi mātes rokas un sajutusies tā, it kā būtu pieskārusies kokam. Gar sāniem nolaistas rokas, stīvs pakausis, cenšanās noturēt pieklājīgu attālumu starp sevi un savu meitu… Māte bija visu noklausījusies, nesacīdama ne vārda, tomēr izskatīdamās satraukta. Kad Šērlija bija uzzinājusi, ko māte izdarījusi viņas, vienīgi viņas labā, viņa bija apraudājusies. Lējusi lielas asaras par visām tām reizēm, kad nebija drīkstējusi raudāt.
Savu grūto pusaudzes gadu laikā viņa bija vērsusies pie tēva. Mātei tas nebūtu licies pieņemami. Māte bija saraukusi pieri, kad Šērlija bija atgriezusies Skotijā ar Geriju rokās. Viņai toreiz bija divdesmit viens gads. Māte bija viegli atrāvusies, liekot noprast, ka ir šokēta, un nopūtusies, ka šāda uzvedība neesot piedienīga. Piedienīga!
Māte vienmēr prata izteikties smalki un savaldīgi.
Šērlija iznāca no dušas, uzvilka platu, lavandas zilu rītakleitu un aptina ap galvu baltu dvieli.
– Lūk, kur nāk Dižā Māmulīte! – Gerijs iesaucās.
– Tev ir burvīga humora izjūta…
– Tieši par to es ar tevi gribēju parunāt… bet vispirms pagaršo un pasaki, ko tu domā par manis gatavotajām olām? Gatavošanās beigās es tām pievienoju mazliet aveņu etiķa, kas pirkts Harrods apakšstāvā…
Gerijs bija izcils pavārs. Šo talantu viņš bija atklājis, uzturēdamies Francijā. Viņš varēja apbraukāt visu Londonu, lai sameklētu tieši to, kas viņam bija vajadzīgs: jaunu katliņu vai nesen pārdošanā parādījušos siera šķirni.
Šērlija paņēma nedaudz ceptā šķiņķa, nedaudz desas, cepto sēņu, kartupeļu. Pārdūra olas dzeltenumu. Pagaršoja. Uzspieda uz šķīvja svaigu tomātu mērci ar baziliku.
– Bravo! Cik gardi! Tu noteikti esi sācis darboties no agra rīta!
– Itin nemaz, es atnācu tikai pirms stundas.
– Vai tu nespēji mierīgi nogulēt? Tātad tam patiešām jābūt kaut kam nopietnam…
– Jā… Tev garšo, tiešām garšo? Un tā aveņu garša, vai tu to jūti?
– Izbaudu!
– Labi… Esmu apmierināts, ka tev garšo, taču neesmu nācis šurp, lai runātu par gastronomiju!
– Žēl
