par skolas liecību, par savu dzelteno istabu, par laika apstākļiem un ko tikai vēl ne! Vai zināt, ar šādiem cilvēkiem ir tā: jo vairāk viņiem ir, jo vairāk viņi grib! Viņi aprij paši sevi. Viņa gribēja, lai par viņu nemitīgi runā. Necieta, ja viņai kaut uz mirkli pārstāja veltīt uzmanību… Un tad izcēlās skandāls! Kortesa kundzes meita Hortenze, tā vecākā, starp mums runājot, sīka draņķe, aizcilpoja uz televīziju un visu izklāstīja kā uz delnas! Tiešraidē! Viņai no acīm plūda aukstums, es jums zvēru! Skaistā Irisa Dipēna tika atmaskota, uz viņu rādīja ar pirkstu, izsmēja, viņa to nespēja izturēt un uz vairākiem mēnešiem tika ielikta privātklīnikā, no kurienes atkal iznāca galīgi jukusi, nevis izārstējusies, ja gribat zināt manas domas… Sazāļota līdz nāvei! Sadzirdīta ar miegazālēm! Bet tikmēr tas vīrs… Kortesa kundzes vīrs, tas, kurš aizbrauca uz Keniju… Tātad to vīru aprija krokodils… Nu, protams, tas ir briesmīgi, briesmīgi, ka es jums saku, tas nav smieklīgi, itin nemaz nav smieklīgi… un nabaga Kortesa kundze palika atraitnēs, kopā ar strauji sabrūkošu, depresijas pārņemtu, dzerošu māsu, kura, vēlēdamās rast mierinājumu, metās ap kaklu slepkavam! Izklausās gandrīz neticami! Ja jūs man to stāstītu, es neticētu! Tas bija kāds vīrietis, par kuru visi bija labās domās, ļoti izskatīgs vīrietis, labi ģērbies, ar labu reputāciju, turīgs, baņķieris ar visu, kas piederas, tik smalks, tāds, kurš nēsā smokingu un skūpsta dāmām rokas! Taču patiesībā viņš bija slepkava… Nuja! Nuja! Kad es jums saku… Īsts, nopietns slepkava! Un viņš jau nebija novācis vienu vien! Vismaz duci! Protams, tikai sievietes! Ar tām taču ir visvieglāk!
Un lūpas atiezās, acis iemirdzējās, un sirds sāka pukstēt straujāk, stāvot rindā pēc bagetes par vienu eiro desmit.
Stāstītāja sajutās ļoti svarīga un, nevēlēdamās zaudēt klausītājus, aizrautīgi turpināja:
Aizmirsu jums pateikt, ka viņš dzīvoja vienā mājā ar Kortesa kundzi. Turklāt viņa pati šo cilvēku iepazīstināja ar savu māsu, tātad varētu teikt, ka viņa tā bija gribējusi! Kā viņa noteikti koda sev pirkstos, kā nespēja vien beigt par to domāt, atkal un atkal visu pārlika prātā. Kā naktīs noteikti nespēja ne acu aizvērt, jo sirdsapziņa nekādi nedeva viņai mieru… Viņa pat varbūt sev sacīja, ja gribat zināt manas domas, viņa varbūt sev sacīja, ka PATI ir nogalinājusi savu māsu! Es viņu ļoti labi pazīstu, vai zināt, es to visu redzēju, viņa ir mana kaimiņiene… nē, nē, ne jau tieši mana kaimiņiene, bet gan manas svaines draudzenes kaimiņiene… Viņa ir spiedusi roku tam slepkavam, jā, jā… un es viņu redzēju pie miesnieka sestdienas rītā, tirgus dienā… kā jau es jums teicu! Mēs kopā gaidījām pie kases, viņam rokā bija sarkans ādas portfelis, dārgs portfelis, to varēja labi redzēt… Jāteic, ka viņš izskatījās pavedinošs. Runā, ka viņi bieži esot pavedinoši… Viņi neizbēgami pavedina. Ir tik nožēlojami, ka tā notiek, vai ne? Ka var dabūt nazi tieši sirdī kā tā nabaga Irisa Dipēna…
Žozefīne visu dzirdēja.
Pat neklausīdamās.
Viņa to nolasīja no mugurām, stāvēdama veikala rindā.
Viņa uztvēra slepenus skatienus, kuros tika ietīta kā zirnekļu tīklos.
Un viņa zināja, ka visas šīs tenkas vienmēr beidzas ar vienu un to pašu teikumu… tā māsa, tā nu gan bija pavisam citāda. Ļoti skaista sieviete! Eleganta, izsmalcināta, skaista jo skaista, ar tik zilām acīm kā tinte. Īsta klase! Kāds valdzinājums! Nepavisam ne līdzīga tai nabaga Kortesa kundzei. Kā diena un nakts.
Viņa vēl aizvien bija tāda pati, kāda allaž bijusi.
Un vienmēr tāda paliks.
Žozefīne Kortesa. Sīka, parasta sieviete.
Pat Šērlija bēra jautājumu pēc jautājuma.
Viņa zvanīja no Londonas gandrīz katru dienu. Agri no rīta. Izlikās, ka viņai vajag kaut ko noskaidrot par kādu siera šķirni, nesaprotamu vārdu, gramatikas jautājumu, vilcienu sarakstu. Izdzirdējusi Žozefīnes balsi, aplinkus iesāka: kā klājas, Žo? Vai labi izgulējies? Everything under control? Šī pārlieku tuklo bērnu glābēja pastāstīja kādu jocīgu atgadījumu no sava krusta gājiena pret cukuru, pieminēja cukura negatīvo ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu, izlikās sašutusi, mēģināja izvilināt Žo smaidu, cīnījās ar neilgajiem klusuma brīžiem un nopūtām…
Aplinkus, aplinkus, aplinkus…
Un ik dienu uzdeva vienus un tos pašus jautājumus:
Un tavs zinātniskais darbs? Kad tu to aizstāvēsi? Vai esi gatava? Gribi, lai atbraucu tevi atbalstīt? Jo es varu atbraukt, tu taču zini… Tikai pasvilp, un es būšu klāt. Vai tev nemaz nav bail uzstāties publikas priekšā? Septiņi tūkstoši lappušu! My God! Tu esi labi pastrādājusi… Četras stundas ilga aizstāvēšana! Un Zoē? Nevar būt! Viņai drīz jau būs piecpadsmit? Vai viņai klājas labi? Ē… viņš bija dēls tam… Gaetāns? Viņš viņai sūta vēstules, zvana… Nabaga puisis! Tas taču ir tik mokoši! Un Ifigēnija? Vai viņa ir atgriezusies pie sava vīra – bandīta? Nemūžam? Un bērni? Un Sandoza kungs, vai viņš jau ir viņu uzrunājis? Neuzdrošinās? Neticu, ka viņš varētu dabūt kurvīti! Bet ko tad viņš īsti gaida, tas lielais nejēga? Kamēr sāks apsūnot? Viņa runāja skaļi, dimdināja vārdus, bēra jautājumus, lai izrautu Žo no klusēšanas, un šķindināja smieklu zvaniņus.
Vai tev ir kādas ziņas par Marselu un Žoziannu? Ā… Viņš tev sūta ziedus, viņa tev zvana pa telefonu… Zini, viņi tevi ļoti mīl. Tev vajadzētu viņus apciemot. Tu negribi… Kāpēc?
…tāpēc, ka…
Un Garibaldi, izskatīgais inspektors, vai tu viņu vēl satiec? Vienmēr savā vietā? Tātad tu tiec labi apsargāta! Un Pinarelli dēls? Vēl aizvien kopā ar māti? Vai tikai viņš gadījumā nav mīkstais? Un baudkārais Mersona kungs? Un kuplā Mersona kundze?
Saki, vai to divu… ē… dzīvokļi ir brīvi? Vai ir kādi jaunumi? Vēl ne… Tu ar viņiem tiecies, taču nesarunājies… un tas… tas vēl ir tukšs… Tu negribi… Es saprotu, manu Žo, tomēr tev vajadzētu sevi piespiest… tu nedrīksti visu atlikušo dzīvi pavadīt kā ziemas miegā… Kāpēc tu negribi atbraukt pie manis? Tu nevari sava zinātniskā darba dēļ… Bet varbūt… pēc tam? Uz dažām dienām atbrauc uz Londonu. Tu varēsi satikties ar Hortenzi, ar Geriju, mēs kaut kur aiziesim, es tevi aizvedīšu pavizināties ar laivu pa Hempstedas dīķi pašā Londonas vidū, tas ir ģeniāli, sajūta kā deviņpadsmitajā gadsimtā, tur ir koka pontontilts, ūdensrozes, un ūdens ir salts kā ledus. Es tur peldos katru rītu un esmu neiedomājami labā formā… Vai tu vēl klausies?
Jautājumu brāzmas, lai izrautu no sastinguma bēdu mocīto Žozefīni un izvairītos no viena vienīga jautājuma, kurš viņu vajāja…
Kāpēc?
Kāpēc viņa metās šim vīrietim tieši rīklē? Šim neprātīgajam, kurš aukstasinīgi slepkavoja, mocīja savu sievu un bērnus, padarīja viņu par verdzeni un nodūra?
Manu māsu, manu lielo māsu, manu elku, manu skaistuli, manu mīlestību, visskaistāko, visgudrāko, viņas asinis pulsē man deniņos un zem ādas…
Kāpēc, Žozefīne lūdzoši vaicāja, kāpēc?
…tāpēc, ka…
atbildēja nepazīstama
