Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola страница 5
![Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola Centrālparka vāveres pirmdienās skumst - Katrīna Pankola jauna franču līnija](/cover_pre155495.jpg)
– Neaizmirsti, Hortenze, ka mani nedrīkst izaicināt, – viņš nočukstēja, ar stingrām, maigām lūpām apzīmogodams katru vārdu. – Tad es varu zaudēt self–control un pacietību!
– Un angļu džentlmenim…
– Tas ir nepiedodami.
Hortenze apspieda vēlmi pavaicāt, kas viņam bija licis izbeigt savu idilli ar Šarloti Bredsberiju. Un vai tā patiešām bija beigusies. Pavisam, pavisam galā? Vai arī beigusies ar solījumiem par atgriešanos, satikšanos, skūpstiem, kas liek sirdij pamirt? Labāk paklusē, manu meitēn, neklausies šādās runās. Viss ir beidzies. Viņš ir šeit, tev līdzās, un jūs divatā soļojat pa Anglijas nakti. Nebojā šo izsmalcināto maigumu.
– Man vienmēr ir gribējies zināt, ko vāveres dara naktī, – Gerijs nopūtās. – Vai tās guļ stāvus, izstiepušās visā garumā vai saritinājušās kamolā savā ligzdā?
– Trešais variants. Vāveres naktīs guļ, palikušas asti sev zem galvas. To ligzdas ir veidotas no zariņiem, lapām un sūnām, tās atrodas kokā, taču ne augstāk par deviņiem metriem, lai tās nenogāztu vējš…
– Tu to izdomāji?
– Nē. Es to izlasīju izdevumā Spirou… un iedomājos par tevi…
– Ā! Tātad tu domā par mani! – Gerijs iesaucās, uzvaroši paceldams rokas.
– Dažreiz.
– Un tu vēl tēlo, ka neliecies par mani ne zinis! Tu tēlo vienaldzīgu skaistuli.
– Strategy of love, my dear!
– Stratēģijas jomā tu esi neuzveicama, Hortenze Kortesa, vai ne?
– Pilnīgi pareizi…
– Tu sevi ierobežo, sasaisti, neļauj sev vaļu… Tu nevēlies riskēt.
– Es sevi pasargāju, tas ir kaut kas cits… Es neesmu no tām, kuras domā, ka ciešanas ir pirmais solis uz laimi!
Kreisā kāja izjauca takti, labā kāja aprāvās, palika gaisā, gandrīz paklupa. Hortenzes roka izrāvās no Gerija plaukstas. Viņa apstājās, pacēla galvu, paslēja zodu lepni kā mazs zaldātiņš, izskatīdamās nopietna, drūma, gandrīz traģiska, kā cilvēks, kurš ir gatavs paziņot kaut ko svarīgu un vēlas tikt uzklausīts.
– Neviens nevar man sagādāt ciešanas. Neviens vīrietis nemūžam nespēs mani saraudināt. Man nav vajadzīgas skumjas, sāpes, šaubas, greizsirdība, mokošas cerības, aiztūkušas acis, aizdomu māktas mīlētājas dzeltenā seja, nodevība…
– Tev to visu nevajag?
– Es to negribu. Un man tāpat ir ļoti labi.
– Vai esi par to pārliecināta?
– Vai tad es neizskatos pilnīgi laimīga?
– It īpaši šovakar…
Viņš sāka smieties un pastiepa roku, lai sabužinātu Hortenzei matus un mazinātu noskaņas nopietnību. Hortenze atrāvās, kamēr vēl nākamais skūpsts nebija licis viņai aizmirsties, kamēr viņa vēl dažos mirkļos nebija pazaudējusi drosmi, jo viņiem abiem vajadzēja noslēgt vienošanos par savstarpēju cieņu un pienācīgu uzvedību.
Tagad nebija īstais brīdis, lai kaisītu jaukus vārdus.
– Esmu vienreiz par visām reizēm pasludinājusi, ka esmu neatkārtojama, vienreizēja, brīnišķīga, izcila, satriecoši skaista, viltīga, izglītota, oriģināla, talantīga, hipertalantīga… un kāda vēl?
– Manuprāt, tu neko neesi aizmirsusi.
– Paldies. Atsūti man vēstuli, ja esmu kaut ko palaidusi garām…
– Tur nekā netrūka…
Viņi atsāka soļot pa tumsu, taču nu vairs negāja vienā solī un viņu rokas saskārās nesavienodamās. Hortenze tālumā pamanīja parka žogu un lielos kokus, kas viegli šūpojās vējā. Viņai ļoti gribējās ļauties skūpstam, tomēr tas bija bīstami. Gerijs to nedrīkstēja uzzināt. Galu galā viņa taču bija rīkojusies pilnīgi godprātīgi. Es vairs negribu ciest, es vairs negribu ciest, viņa klusībā atkārtoja, vērsdamās pie lielo koku galotnēm ar lūgšanu, lai tie viņu paglābtu no tik ierastajām mīlas mokām.
– Pasaki man kaut ko, Hortenze Kortesa: vai tu vispār kādreiz liec lietā sirdi? Tu taču zini, ir tāds orgāns, kurš pukst, izraisa karus un atentātus…
Viņa apstājās un uzvaroši pielika pirkstu sev pie galvas.
– Es lieku lietā vienīgo, ko ir vērts darbināt un uzklausīt… savas smadzenes… Tikai tā es iegūstu pilnīgu varu pār sevi… Prātīgi, vai ne?
– Pārsteidzoši… Nemūžam nebūtu domājis… – Gerijs noteica, viegli nogrozīdams galvu.
Viņi gāja tālāk, tagad jau turēdamies gabaliņu tālāk viens no otra.
– Vienīgais, ko es sev vaicāju… redzot tādu meistarību, kas negribot izraisa apbrīnu… ir tas, vai…
Hortenzes Kortesas skatiens novērsās no koku galotnēm un apstājās pie Gerija Vorda.
– Vai arī es varu sasniegt tādu pilnību…
Hortenze iecietīgi pasmaidīja.
– Zini, tas nenotiek tik ātri… Esmu sākusi ļoti agri.
– Un vēl es neesmu pārliecināts, vai tikai man nevajadzētu rūpīgi izstrādāt vēl dažas detaļas, kas varētu mani aptraipīt un pazemot tavās acīs; man vajadzētu ļaut tev doties mājās vienai, mana skaistā Hortenze… un pašam atgriezties savā dzīvoklī, lai labāk izkoptu kara mākslu!
Viņa apstājās, uzlika plaukstu Gerijam uz rokas, un viņš viegli pasmaidīja kā sacīdams: tu joko, vai ne? Tas taču nav nopietni… Hortenze saspieda viņa roku ciešāk… un tad sajuta, ka starp viņiem izveidojas bezdibenis un parādās tukšums, vienā rāvienā pazūd visa burvīgā kaisle, apdziest visas mazās liesmiņas, izzūd patīkamās skudriņas, tūkstošiem prieku, kas viņiem bija likuši spert soļus vienā ritmā, soli solī, līksmi un viegli iesoļojot tumsā…
Viņa pēkšņi attapās uz pelēki melnā asfalta, palikusi bez elpas no svilinoša, ledaina aukstuma.
Nebilzdams ne vārda, viņš atgrūda vaļā savas mājas durvis.
Tad pagriezās un apvaicājās, vai viņa pati atradīs taksometru, vai arī viņam vajadzētu to izsaukt.
– Jo