ka…
Tas bija viss, ko viņa spēja pateikt. Viss, kas viņai nāca pār lūpām. Viss, ko viņa spēja pateikt pēc tam, kad viņš bija uzdevis jautājumus, uz kuriem viņa nespēja atbildēt, jo nesaprata viņa vārdus.
Tātad, Kortesa kundze, vai jūs vairs nedomājat pārcelties pēc “tā visa, kas noticis”? Jūs patiešām paliksiet šajā daudzstāvu namā? Šajā dzīvoklī?
Aizvērusi pēdiņas, balss kļuva nedaudz klusāka, sazvērnieciskā baudā paceldamās pirkstgalos, it kā “tas viss” būtu noslēpums… Tas taču nav saprātīgi… kāpēc jums vajadzētu te palikt? Kāpēc lai jūs nepārceltos, lai mēģinātu visu aizmirst? Sakiet, Kortesa kundze?
…tāpēc, ka…
Neizskatās, ka jums klājas īpaši labi… vai nedomājat, Kortesa kundze, ka jums vajadzētu lūgt palīdzību, pat īsti nezinu, ko, pakonsultēties ar kādu, kas varētu jums palīdzēt tikt galā ar… Tik lielas bēdas! Zaudēt māsu ir tik sāpīgi, nav labi būt vienai… kādam vajadzētu jums palīdzēt atbrīvoties…
Atbrīvoties…
Atbrīvoties no atmiņām kā no izdzerta ūdens?
Atbrīvoties no Irisas smaida, Irisas lielajām, zilajām acīm, Irisas garajiem, melnajiem matiem, Irisas smailā zoda, no skumjām un smiekliem Irisas skatienā, no aprocēm, kas šķind uz Irisas plaukstu locītavām, no Irisas pēdējo dienu pierakstiem; no laimes pilnā moku kambara dzīvoklī, gaidot, gaidot savu bendi, valsi mežā automašīnu priekšējo lukturu gaismā…?
Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs… viens, divi, trīs.
Lēns, lēns, lēns valsis…
…jūs nomierināt, padzīt atmiņas, kas nedod jums mieru. Jums būs labāks miegs, jums vairs nerādīsies murgi, jo jums taču rādās murgi, vai ne? Jūs varat man droši uzticēties, jūs taču zināt, ka dzīve ne vienmēr ir saudzīga… Arī man ir tikusi sava daļa…
Balss skanēja pretīgi salkani, izlūdzoties uzticību.
Kāpēc, Kortesa kundze?
…tāpēc, ka…
…vai atsākt profesionālu darbību, jūs atkal rakstīsiet, protams, romānu… tas jūs izklaidēs, nodarbinās jūsu prātu, runā, ka tā var atkopties, ka rakstīšana ir kā terapija… jums vairs neatliks laika domāt par… vārdu sakot, jūs jau zināt, par to… to nelaimīgo… un balss aprāvās, kaunīgi pieklusa, nespēdama runāt par to, ko neuzdrošinājās pieminēt… Kādēļ lai jūs neatjaunotu šo laika posmu, ko, šķiet, tik ļoti mīlat, šo divpadsmito gadsimtu? Tā taču ir, vai ne? Divpadsmitais gadsimts ir jūsu specialitāte, vai ne? Divpadsmitā gadsimta jomā jūs esat nepārspējama! Olalā! Jūs ir vērts uzklausīt. Vēl aizvakar es teicu savam vīram: tā Kortesa kundze gan ir īsta gudrības aka! Gribētos zināt, kur viņa to visu ņēmusi! Kāpēc gan jūs nevarētu izdomāt kādu citu stāstu, kas jums atnestu laimi? Laiks ķerties pie darba!
…tāpēc, ka…
Jums vajadzētu uzrakstīt turpinājumu! Tūkstoši, es jums saku, simtiem tūkstošu cilvēku to vien gaida! Kādus panākumus jūs esat guvusi ar to grāmatu! Kā to īsti sauca? “Tik skaista karaliene”, ja? Nē… Kā jūs teicāt? Ak jā! “Tik pazemīga karaliene”, es gan to neesmu lasījusi, man nav laika, vai zināt, ar visu to mājsaimniecību, pārcelšanos un bērniem, taču mana svaine bija sajūsmā, un viņa man apsolīja to iedot, kad būs atkal dabūjusi šo grāmatu atpakaļ, jo viņa to ir aizdevusi kādai draudzenei… Tās grāmatas gan ir dārgas. Tik daudziem nav nekādas iespējas… Tātad, Kortesa kundze, saņemieties, uzrakstiet nelielu turpinājumu… Jums tas tik labi padodas… Ja man pašai atliktu laika, es noteikti rakstītu… lūk! Es jums labāk izstāstīšu savu dzīves stāstu, lai jums rastos kāda ideja! Jums nebūs jāgarlaikojas, goda vārds!
Uz krūtīm apmierināti sakrustotas rokas. Acis mirdz, kakls pastiepts, acis piemiegtas… Labsirdīga pērtiķa grimase. Tik piemēroti. Es viņu pierunāšu. Ja viņa atkal nostāsies uz kājām, par to varēs pateikties man…
Žozefīne pasmaidīja. Pieklājīgi.
…tāpēc, ka…
Viņa nemitīgi atkārtoja šo vārdu.
Tas viņai sniedza atbalstu. Tas apturēja pļāpīgās mutes, kuras kaisīja jautājumus. Viņa it kā pārcēlās tālumā, vairs nedzirdēja balsis, lasīja vārdus no lūpām, satraukta par šo cilvēku riebīgo līdzjūtību, kuri nekādi nespēja pārtraukt runāt, nekad nezaudēja vēlmi ar viņu sazināties.
Viņa tiem apgrieza mēles, viņa tiem nocirta galvas, viņa nogrieza skaņu.
…tāpēc, ka…
…tāpēc, ka…
…tāpēc, ka…
Tā nabaga Kortesa kundze, viņi, šķiet, klusībā domāja. Viņai bija viss, taču nu vairs nav nekā. Tikai acis, lai lietu asaras. Jāteic, ka bieži tā vis negadās. Par kaut ko tādu parasti mēdz rakstīt žurnālos, tikai nekad nepaskaidro, kā ar tādām lietām tikt galā. Sākumā es domāju, ka tā nav taisnība, tomēr to rādīja televīzijā. Vienā pārraidē. Jā, jā… Es sev sacīju, ka tas nav iespējams. Tādā veidā nonākt dienas hronikā. Tas pat nav smieklīgi. Ak! Kāpēc jūs to nezinājāt? Vai tad jums nebija ne jausmas, kas notiek? Bet vasarā jūs taču bijāt tur? Visi laikraksti par to vien runāja. Tas bija stāsts par parastu, pavisam parastu sievieti, tādu pašu kā jūs un es, ar kuru notikušas neparastas lietas… Jā, jā, es jums zvēru! Vispirms vīrs viņu pameta un aizbrauca uz Keniju audzēt krokodilus! Jā, uz Keniju pie krokodiliem! Viņš domāja, ka varēs izaicināt likteni un nocelt pašu mēnesi no debesīm! Nekur nederīgais nejēga! Tā nabadzīte palika Francijā viena kopā ar divām mazām meitiņām, ko vajadzēja uzaudzināt, un bez plika graša kabatā. Bez plika graša kabatā, toties ar tūkstoš parādiem. Viņa vairs nezināja, kur likties. Viņai nebija, kur sprukt… Un viņai bija māsa, vārdā Irisa… un tieši ar to jau viss arī sākās… šī māsa bija ļoti bagāta, ļoti skaista, ļoti pazīstama, un no šādas dzīves viņai bija nāvīgi garlaicīgi. Toties šai māsai bija viss: skaists dzīvoklis ar ļoti dārgām mēbelēm, izskatīgs vīrs, mazs, jauks dēlēns, kurš labi mācījās, kalpone un iespēja dancināt kredītkartes. Nekādu raižu! Brīnišķīga dzīve! Vai saprotat? Nu labi… Viņai ar to bija par maz! Viņa sapņoja kļūt slavena, uzstāties televīzijā, pozēt žurnāliem. Kādu dienu saviesīgu vakariņu laikā viņa paziņoja, ka grib uzrakstīt grāmatu. Kāda viltība! Visi sāka šo grāmatu gaidīt. Par viņu runāja, gribēja zināt, par ko šī grāmata būs, cik tālu viņa jau ir tikusi, un tā tikai uz priekšu! Viņu pārņēma panika, viņa nezināja, ko atbildēt, viņu sāka mocīt briesmīgas galvassāpes… Un tad viņa pieprasīja, lai nabaga Kortesa kundze uzraksta šo grāmatu viņas vietā… Kortesa kundze, kura bija studējusi viduslaiku vēsturi un rakstīja sarežģītas lietas par divpadsmito gadsimtu. Lai gan par to mēdz aizmirst, tomēr ir bijis arī šāds laiks. Viņa ar to pelna sev iztiku. Viņai maksā, lai viņa domātu par divpadsmito gadsimtu. Jā, jā, ir arī tādi cilvēki kā viņa, kuri pēta sen mirušas lietas! Ja gribat zināt manas domas, tad no tā nav liela labuma… Par mūsu nodokļu naudu! Un pēc tam paši brīnās, ka… Labi, nu es aizrunājos šķērsām… Māsa pieprasīja, lai viņa uzraksta to grāmatu, un mazā Kortesa kundze, protams,
