taču reiz skatīties spogulī! Tas jau kļūst apnicīgi!
– Es neskatos uz sevi, es sev saku, ka man kaut kā pietrūkst… kaut kā tāda, kas man bija, kad es te ierados…
– Nemeklējiet! Jums trūkst kaut kā tāda, kā nekad nav bijis…
– Ak tā?
Kad viņa vienreiz ies prom? Hortenze nopūtās. Viņa labāk būtu vēlējusies izrauties un atbrīvot viņiem vietu… Man ir ļoti labi, Gerijs sacīja… Tā varētu darīt visās viesībās, paslēpties zem mēteļiem un… Viņš glāstoši pārvilka pirkstu pār Hortenzes lūpām. Man ļoti gribas tevi noskūpstīt… un, starp citu, es zinu, ka es tevi reiz noskūpstīšu, Hortenze Kortesa. Hortenze sajuta viņa elpas dvesmu sev uz lūpām un atbildēja, viegli pieskardamās viņa mutei: tas ir pārāk viegli, pārāk viegli, Gerij Vord, paradīzē nevar nokļūt steigā. Viņa pirksts maigi slīdēja ap viņas lūpām. Pēc tam varam visu sarežģīt, man ir daudz ideju…
– Es jums neprasu, kas tas ir, jo baidos, ka atbilde nebūs pieklājīga, – vīrietis sacīja.
– Es gribu uz mājām. Rīt man agri jāceļas…
– Ā! Skaidrs, man bija sarkana šalle!
– Cik vulgāri!
– Es jūs lūdzu…
Kāda stulbene! Hortenze nolamājās. Nu viņš nemūžam negribēs pavadīt viņu uz mājām! Kuš! Gerijs pavēlēja, turpinādams ar pirkstiem glāstīt Hortenzes lūpas. Vai tu zini, ka tavām lūpām abās pusēs nav vienāds izliekums? Hortenze atrāvās, tu gribi teikt, ka es neesmu normāla? Nē, gluži pretēji… tu esi briesmīgi banāla, ja neņem vērā tavu asimetrisko muti. Es gan ne. Es esmu nevainojams.
– Ja gribat, varu jūs aizvest uz mājām. Kur jūs dzīvojat? – vīrietis noprasīja.
– Ā! Tas ir pirmais interesantais teikums, ko esat izrunājis…
Šarlote Bredsberija veltīgi mēģināja piecelties. Pēc katras reizes viņa smagi atkrita gultā un beidzot izstiepās visā garumā.
– Es jums saku, ka tur apakšā kāds ir… es dzirdu balsis…
– Paklau, dodiet man roku, es jums palīdzēšu tikt kājās un tad aizvedīšu uz mājām!
Šarlote Bredsberija nomurmināja kaut ko tādu, ko nesaprata ne Hortenze, ne Gerijs, un beidzot abi devās prom, viena grīļodamās, otrs – viņu atbalstīdams.
Gerijs pagriezās pret Hortenzi un klusēdams sāka raudzīties viņā. Šķita, ka viņa brūnajās acīs vīd kāds primitīvs sapnis, neprātīga mirdzuma ēnas. Būtu tik patīkami dzīvot paslēptuvē zem mēteļiem, ēst cepumus un dzert kafiju no gara salmiņa, un vairs nekad nevajadzētu celties un skraidīt apkārt kā Trusim no “Alises Brīnumzemē”. Šim Trusim ar pulksteni un mūžīgu erekciju vairs nekad nevajadzētu savaldīties. Es vēlētos pavadīt savu dzīvi, klausoties Glenu Gūldu un skūpstot Hortenzi Kortesu, glāstot Hortenzes Kortesas matus, ieelpojot Hortenzes Kortesas ādas ziedu smaržu, sacerot viņai akordus, mi–fa–sol–la–si–do, un dziedāt tos viņai pie auss.
Es vēlētos, es vēlētos…
Aizvēris acis, viņš noskūpstīja Hortenzi Kortesu.
Tātad tas ir skūpsts, Hortenze Kortesa nobrīnījās. Šī maigā liesma, kas modina vēlmi mesties pie otra, viņu ieelpot, laizīt, nogāzt zemē, iegrimt viņā un nozust…
Izšķīst dziļā ezerā, ļaut sev peldēt viņa mutē, lūpās, matos, pakausī…
Aizmirst par visu.
Kļūt par ledeni, ko var izbaudīt uz mēles.
Un izbaudīt otru, sajūtot sāli un virces, ambru un ķimenes, ādu un sandalu.
Tad tā tas ir…
Līdz šim viņa bija skūpstījusies tikai ar vīriešiem, kuri viņai bija vienaldzīgi. Viņa bija skūpstījusies, lai gūtu labumu, viņa bija skūpstījusies lietišķi, viņa bija skūpstījusies, atglauzdama nepaklausīgu matu šķipsnu un skatīdamās pāri vīrieša plecam. Viņa bija skūpstījusies, būdama pilnīgi skaidrā prātā, pukodamās par zobu atstātajām pēdām, uzmācīgo mēli, pārmērīgo siekalu daudzumu. Viņa to bija darījusi garlaicības mākta, joka pēc, tādēļ, ka ārā lija, vai tāpēc, ka logi izskatījās pēc maziem kvadrātiņiem, ko nekādi nevarēja saskaitīt. Vai arī, kauns atcerēties, lai no vīrieša dabūtu Prada somiņu vai Chloe kurpes. To viņai labāk gribējās aizmirst. Tas bija noticis sen. Viņa toreiz vēl bija tikai bērns, viņa vārds bija Šavāls. Cik pretīgs un nežēlīgs vīrietis!
Viņa vēlreiz noskūpstīja Geriju un nopūtās.
Tātad nu esmu tikusi līdz skūpstiem, kas rada baudu…
Baudu, kas izšaujas pa visu ķermeni, iededzina sīkas liesmiņas, izraisa neskaitāmas trīsas vietās, par kurām viņa pat nebija iedomājusies, ka tās varētu kvēlot.
Viscaur…
Bauda… Cik burvīgi!
Un tomēr varēja manīt, ka viņš šai baudai nenotic līdz galam.
Daudz vēlāk abi soļoja pa tumsu.
Pa dārgo rajonu baltajām ielām uz Haidparka pusi. Ielas un ietves veidoja loku.
Tas veda uz Gerija dzīvokļa pusi.
Viņi soļoja klusēdami, turēdamies rokās. Vai drīzāk kustinot rokas un kājas vienā ritmā, vienā taktī, vienādi sparīgi, sperot soli vispirms ar kreiso, tad ar labo kāju. Ar tikpat lielu nopietnību un koncentrēšanos kā viņas majestātes galma kavalērijas virsnieki pūkainajās cepurēs. Hortenze atcerējās, ka reiz tā jau bijis: nezaudēt ritmu, nesajaukt takti. Piecu gadu vecumā viņa roku rokā ar māti bija atgriezusies no Denī-Papēna skolas. Viņas dzīvoja Korbevuā; viņai nepatika lielās ielas laternas. Viņai nepatika pati lielā iela. Viņai nepatika daudzdzīvokļu māja. Viņai nepatika tās iedzīvotāji.
Viņa ienīda Korbevuā. Atvairījusi šīs atmiņas, viņa atkal atgriezās tagadnē.
Saspieda Gerija roku, lai vēlreiz pārliecinātos, ka tāda būs arī viņu rītdiena. Par to Hortenzei nebija nekādu šaubu. Viņa to vairs nekad neatlaidīs. Šo vīrieti ar brūnajām cirtām, ar acīm, kas bija te brūnas, te zaļas, ar izsmalcināta gaļēdāja zobiem, ar lūpām, kas spēja iedegt liesmas.
Tātad tāds ir skūpsts…
– Tātad tāds ir skūpsts, – viņa gandrīz nedzirdami atkārtoja.
Vārdi izgaisa nakts melnumā.
Gerijs maigi un mīļi paspieda viņas roku. Un nodeklamēja rindas no lorda Bairona dzejoļa “Pirmais mīlas skūpsts”, kas labi piestāvēja šim nopietnā skaistuma pilnajam brīdim.
– Lords Bairons… “Pirmais mīlas skūpsts”.
Vārds “mīlas”
