ir pastiepis roku, lai ar pirksta galu novilktu pār viņas roku tik maigi, ka viņa nav pārliecināta, vai nav to tikai nosapņojusi? Patrikam ļoti patika pusmiegā sapņaini mīlēties pašā rītausmā.
Atvēru automašīnas durvis un izkāpu ārā, salīkusi kā veča. Kukaburras smējās kā neprātīgi.
Septītā nodaļa
Atcerieties…
1. Jebkura hipnoze ir pašhipnoze.
2. No hipnozes ir iespējams izkļūt.
3. Jūs vienmēr visu kontrolējat. Jūs varat visu izbeigt jebkurā laikā.
4. Hipnoze ir dabisks prāta stāvoklis.
5. Pacienājieties ar šokolādes konfektēm!
Elena pamodās, sajutusi, ka Patrika pirksta gals lēni un maigi slīd augšup pār viņas roku.
Tas vienmēr bija viņa pirmais solis.
Džons mēdza skūpstīt viņu uz skausta. Viegli, gandrīz nemanāmi.
Edvards bija laizījis viņai auss ļipiņu, aizrautīgi un slapji, un tas neizturami kutēja. Viņš aplami noturēja Elenas spiedzienus un raustīšanos par neprātīgu seksuālu uzbudinājumu, un viņa tā arī nepaspēja šo pārpratumu noskaidrot.
Endijs mēdza čukstēt viņai ausī, un viņa elpa šķita karsta un kaitinoša. "Vai gribi…?" ("Ko tad?" viņai vienmēr gribējās atvaicāt. "Ko es gribu? Pabeidz teikumu!")
Interesanti, vai Džons šobrīd kādai skūpstīja skaustu, vai Edvards laizīja kādu auss ļipiņu un vai Endijs čukstus uzdeva savu nepabeigto jautājumu?
Kāpēc tu domā par saviem bijušajiem mīļākajiem?
Neatvērusi acis, Elena pavēlās Patrikam tuvāk, lai viņam būtu vieglāk aizsniegt viņas roku. Viņai patika šis glāsts. Ļoti patika.
Viņai bija ļoti patikuši arī Džona maigie skūpsti.
Nu un tad? Domā par pirksta galu.
Droši vien šo pašu paņēmienu Patriks bija izmantojis arī ar Saskiju, šai pašā gultā, iespējams, šajos pašos palagos.
Tas bija interesanti, tomēr nepavisam ne būtiski.
Neviens nemēdza mainīt reiz nevainojami apgūtus seksuālos paņēmienus. Arī viņa pati vēl aizvien skūpstījās tieši tāpat, kā piecpadsmit gadu vecumā viņai bija iemācījis tas puisis no treileru parka. Viņš bija garšojis pēc alus. Pretīgi un burvīgi. Kā viņu īsti sauca? Kriss? Kreigs? Kaut kā tamlīdzīgi.
Patriks paraustīja viņas naktskreklu.
– Vilksim to nost.
Šobrīd viņa gribēja būt gultā kopā ar Patriku un nekur citur. No otras puses, doma par to, ka Džons varētu skūpstīt kaklu kādai citai, nemaz nešķita īpaši patīkama.
Elena palīdzēja Patrikam pārvilkt naktskreklu viņai pār galvu.
Interesanti, ko šobrīd darīja Saskija? Kur viņa bija devusies vakar, kad krustojumā atpalika no viņiem? Vai viņa bija atgriezusies mājās un pārskatījusi vecas fotogrāfijas, kurās bija redzama kopā ar Patriku? Vai viņa bija raudājusi?
Vai Elena bija vainojama citas sievietes sāpēs? Vai vajadzētu atdot Patriku viņai? Protams, ka Elena nemaz negrasījās to darīt. Viņš negribēja Saskiju. Viņš gribēja Elenu.
Pasaulē tā notika. Attiecības izbeidzās. Ja tā nenotiktu, viņa vēl aizvien būtu kopā ar to puisi no treileru parka, kura elpa oda pēc alus.
Džūlijai bija taisnība. Saskijai vajadzēja uzvesties kā pieaugušai sievietei un dzīvot tālāk.
Bet vai Saskijas nevēlēšanās padoties savā ziņā nebija cēla? Viņa bija zaudējusi prātu no kaislības. Elena nekad neļāva sev kaisles iespaidā izdarīt kaut ko neprātīgu.
– Par ko tu domā?
Patriks bija atbalstījies uz elkoņa, lūkojās lejup uz viņu un smaidīja. Viņš atglauda matus no viņas pieres.
– Par Saskiju, – viņa godīgi un neapdomīgi atteica.
Patriks atrāvās.
– Es nekad netikšu vaļā no tās sievietes, vai ne?
– Piedod, – Elena sacīja. Viņa mēģināja no jauna pievilkt Patriku sev klāt, taču viņš bija sakniebis lūpas un un izskatījās pēc saīguša skolotāja, kuram beidzot visi bija līdz kaklam.
Viņš izgrūda:
– Tagad tā maita ir gultā kopā ar mums.
Viņš izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un nevajadzīgi stipri aizcirta durvis.
Elena atlaidās uz spilvena un sāka nekustīgi raudzīties augšup uz lēni virpuļojošo griestu ventilatoru. (Apkārt, apkārt un apkārt. Viņa to iegaumēja kā noderīgu hipnotizēšanas tēlu. "Iztēlojieties, ka vērojat griestu ventilatoru.")
Nu, paskaties, Saskija. Tu mums izjauci seksu. Tevis dēļ viņš uz mani dusmojas.
Ikreiz, būdama kopā ar Patriku, Elena kādā sava prāta nostūrī iztēlojās, kā Saskija reaģētu, ja to visu redzētu. Elena jutās tā, it kā uzstātos vienam vienīgam skatītājam pati savā televīzijas realitātes šovā. Ja Patriks zinātu, cik daudz laika viņa atvēlēja domām par Saskiju, viņš pamatīgi saniknotos.
Aiz loga smieklos murmulēja kukaburras.
Ja uz kādu pietiekami ilgi skatās no aizmugures, viņš šo skatienu sajūt un pagriežas atpakaļ. Viņš neredz, kurš uz viņu skatās, tomēr jūt, ka noskaņā kaut kas ir mainījies.
Tieši tāpēc allaž esmu ticējusi: ja pietiekami ilgi un cieši domāšu par Patriku, viņš to sajutīs. Ja kāds spēj sajust skatienu otrā telpas pusē, vai tad viņam pāri dažām priekšpilsētām nevajadzētu sajust arī neviltotu emociju straumi, jūtu cunami?
Es iztēlojos, ka manas jūtas kā blīvs mākonis paceļas pār Sidnejas ielām. Kādu dienu Patriks, stāvēdams dušā (viņam patīk ilgi mazgāties svilinoši karstā dušā, no kuras paceļas tvaiki) pie atvērta loga, pēkšņi sajutīs manu mīlestību, ieelpos manu jūtu mākoni, aizgriezīs krānu un nodomās: "Saskija."
Un slaucīdamies viņš nodomās: "Esmu pieļāvis kļūdu."
Un tad, vēl neapģērbies, viņš piezvanīs man. Un viss atkal būs labi.
Cilvēki mēdz atkal saiet kopā. Tā notiek nemitīgi. Kāpēc lai tas nenotiktu arī ar mums?
Varēja dzirdēt, ka Patriks bija atgriezis dušu.
Elena
