jūtos tik glaimota, Ena.
– Kas vēl piedalījās tajā filmā? – Pipa prātoja. – Bete Midlere, Goldija Houna un vēl kāds. Kāds, kas man patika. Vai jūs to zināt, Patrik?
Patriks izskatījās iztrūcies.
– Es ne…
– Mēs beidzot sapratām, ka visas bijām izlasījušas vienu un to pašu rakstu žurnālā Vogue, – Mela iejaucās. – Par to, kādas krāsas piestāv sievietēm piecdesmit gadu vecumā.
Kaut gan būtībā mums nemaz nav tik daudz.
– Runā pati par sevi, – Ena iejaucās. Elenas māte jutās patiesi aizskarta, ja kāds viņai atgādināja par viņas īsto vecumu.
– Tu esi trīsdesmit četras dienas vecāka par mani, Ena O’Ferela.
– Daiena Kītona! – Pipa iesaucās. – Viņa bija tā trešā sieva. Labi gan, ka es to atcerējos, citādi man visu vakaru nebūtu miera.
– Patrik, ko mēs varam jums piedāvāt? Alu, vīnu, šampanieti, kaut ko stiprāku? Izklausās, ka jums ir pavisam izkaltusi rīkle. – Elenas māte ar savām violetajām acīm ieurbās Patrikā gluži kā putns savā medījumā.
(Enas acis bija viņas vissatriecošākā iezīme. Jaunībā draudzenes bija gribējušas, lai viņa piedalās Elizabetes Teilores līdzinieču konkursā, un viņa droši vien būtu uzvarējusi, ja vien neuzskatītu, ka šādi konkursi nav viņas cienīgi. Diemžēl viņa nebija uzskatījusi par vajadzīgu nodot savas skaistās acis arī Elenai. Pats par sevi saprotams, ka šāds lēmums nemaz nebija viņas ziņā, kaut gan Elenai allaž bija nojautusi: ja mātei šāda izvēle tomēr būtu dota, viņa, iespējams, nolemtu paturēt visu slavas spožumu vienīgi sev. Šajā ziņā viņa bija ļoti uzpūtīga.)
Patriks vēlreiz noklepojās.
– Es ļoti labprāt gribētu alu, paldies, ē…
– Elena, tu vēl neesi mūs pienācīgi iepazīstinājusi. Nabaga cilvēks droši vien domā, ka ir iekūlies kaut kādā padzīvojušu sieviešu harēmā.
– Jūs vēl neesat pārstājušas runāt, – Elena atteica un uzlika plaukstu uz Patrika rokas. – Patrik, tā ir mana māte Ena.
– Vai mēs esam līdzīgas? – Pasniegdama Patrikam alus glāzi, Ena uzlūkoja viņu un samirkšķināja acis.
– Es… īsti nezinu. – Patriks cieši satvēra glāzi.
– Un manas krustmātes Mela un Pipa, – Elena turpināja, neklausīdamās mātē. – Vai arī šovakar tu esi Filipa? Viņa mēdz izvēlēties te vienu, te otru vārdu.
– Atkarībā no tā, vai esmu tieva vai resna, – Filipa paskaidroja, starojoši uzsmaidīja Patrikam un norādīja uz savu tuklo augumu. – Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, kas es šobrīd esmu, vai ne?
Patrika sejā pazibēja neviltota panika.
– Filipa! – Elena norāja.
– Ahā! Tātad es neesmu pietiekami tieva, lai būtu Pipa! Noteikti vajadzēs aiziet pie tevis uz vēl kādu hipnoterapijas seansu, Elena. – Filipa pagriezās pret Patriku, izskatīdamās nāvīgi nopietna. – Man ir ārkārtīgi mokoša atkarība no ogļhidrātiem.
– Tas ir… – Patriks iesāka. Varēja skaidri manīt, ka viņam nav ne jausmas, kā pabeigt šo teikumu. Viņš sāka dzert alu tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība.
– Esmu centusies pierunāt Elenu, lai viņa ar hipnozes palīdzību atbrīvo mani no šīs atkarības.
– Viņa visu seansa laiku ķiķina, – Elena nopūtās, kamēr māte pasniedza viņai glāzi baltvīna, nemaz neapvaicādamās, ko viņa vēlas; viņa būtu labāk gribējusi sulu.
– Nāciet un saprātīgi parunājieties ar mani, Patrik, – Melānija sacīja, papliķēdama pa krēslu sev līdzās. – Elena teica, ka jūs esot mērnieks, vai tā ir? Manam vectēvam piederēja brīnišķīga vecu karšu kolekcija, ko viņš atstāja man. Šķiet, vecākā no tām ir datēta ar aptuveni 1820. gadu.
Patriks atņēma alus glāzi no lūpām un sāka runāt savā ierastajā balsī.
– Patiešām?
Mela apsēdināja Patriku sev līdzās un pabīdīja uz viņa pusi šķīvi ar maizi un laša mērci. Elena redzēja, ka Patrika pleci atslābst. Mela sāka mierīgi tērzēt, pamazām aizvadīdama Patriku līdz stabilai, uz faktiem balstītai, vīrišķīgai sarunai, kuras laikā viņš varēja justies droši. Elena allaž bija uzskatījusi, ka Melai būtu vajadzējis kļūt par kāda diplomāta sievu, jo viņa prata laipni un lietpratīgi runāt par jebkuru tematu.
(Kaut gan pašai Melai šāda piezīme būtu likusies ļoti diskriminējoša. "Es pati labāk gribētu būt diplomāte, liels paldies," viņa būtu atteikusi.)
– Iesim palīgā tavai mātei. – Filipa satvēra Elenu aiz rokas. – Tu nu gan esi laipna, Pipa, – Ena atteica, joprojām nenolaizdama violeto acu skatienu no Patrika.
– Ai, mīļā, viņš ir burvīgs! – Filipa iesaucās, tiklīdz viņas bija ienākušas Enas nevainojami spodrajā virtuvē. – Varu saderēt, ka viņš ir no tiem spēcīgajiem klusētājiem, vai ne? Var viegli iztēloties, kā viņš stāv kalna galā ar visiem saviem mērnieka instrumentiem un ar samiegtām acīm raugās saulē.
– Nē, – Elena iebilda, lai gan arī pati mēdza iztēloties Patriku tieši tā. – Viņš nepavisam nav tāds. Ja rodas iespēja, viņš kļūst ļoti runīgs. Un lielākoties noņemas ar mājokļu mērniecību.
– Ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt, – Filipa ilgpilni noteica. – Man tik ļoti patika iemīlēties. Es vienmēr kļuvu tik tieva.
– Es atceros, kā tu sēdēji virtuvē un sacīji "ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt" Džūlijai un man, kad mums vēl bija tikai septiņpadsmit gadu, – Elena sacīja. Tad viņa uz īsu brīdi apklusa. – Un tas nozīmē, ka tolaik tu nevarēji būt vecāka par mani šobrīd!
– Runājot par Džūliju, – ieteicās Elenas māte, kura allaž iztika bez citu palīdzības un patlaban uz milzīgiem, četrstūrainiem šķīvjiem pabeidza kārtot smalki veidotus ēdienus. Elena zināja, ka tie noteikti garšos dievišķīgi, taču Patriks pa ceļam uz mājām neapšaubāmi ieminēsies par picu, bet Filipa pasniegsies pēc maizes groziņa. – Sestdien es jogas nodarbībās satiku Džūlijas māti. Viņa teica, ka tavu jauno draugu vajājot kāda sieviete.
– Baumas nu gan izplatās ātri, – Elena noteica. Dažreiz viņai radās sajūta, ka viņa tā arī nav tikusi ārā no agrāko gadu mazās, noslēgtās privātskolas pasaulītes, kurā visas viņas draudzeņu mātes darbojās vienās un tajās pašās komitejās.
– Vajātāja! – Filipa iepleta acis. – Cik aizraujoši!
– Jā, Pipa, tas būs ļoti aizraujoši, kad mana meita tiks atrasta beigta
